×
Mobilā versija
Brīdinājums -14.6°C
Alma, Annemarija
Svētdiena, 25. februāris, 2018
24. janvāris, 2018
Drukāt

Mūžībā aizgājis kinorežisors un rakstnieks Aivars Freimanis (3)

Foto LETAFoto LETA

Mūžībā aizgājis kinorežisors un rakstnieks Aivars Freimanis, apstiprināja Nacionālā kino centra vecākā referente Kristīne Matīsa.

Freimanis dzimis 1936.gada 8.februārī Jelgavā. Viņš tika beidzis Dobeles 1.vidusskolu, studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē no 1955. līdz 1957.gadam, kur viņa kursabiedri bija vēlākais kinokritiķis Vents Kainaizis, dzejnieks Imants Lasmanis, aktieris Uldis Pūcītis. Studiju laikā publicējies almanahā “Jauno Vārds”, piedalījies Rakstnieku savienības jauno autoru seminārā.

Savas karjeras laikā režisors studijas pārtraucis un strādājis par žurnālistu laikrakstā “Padomju Jaunatne”, bet drīz pēc tam redaktore Aina Adermane piedāvāja Freimanim rakstīt tekstus kinožurnāliem “Padomju Latvija”.

Freimaņa debija režijā bija “Pilsēta paceļas spārnos” (1963). Pēcāk veidojis filmas “Krasts” (1963), “Ceļamaize” (1963), “Gada reportāža” (1965), “Kuldīgas freskas” (1966), “Hepenings ar M.Z.” (1987), “Ābols upē” (1974), “Puika” (1977), “Dzīvīte” (1989) un “Ligzda” (1995).

Freimanis bijis scenārija autors vai līdzautors visām savām spēlfilmām, arī lielākajai daļai dokumentālo filmu. Režisors arī rakstījis humoristiskus stāstus un izdevis grāmatas “Puikas gads” (1984), “Sorento stāsti” (1988), “Šmerļavudas stāstiņi” (1994), “Ūdensvīra intīmie stāstiņi” (1997), “Vienos ratos ar slavenībām” (2012) u.c.

2012.gadā Freimanis saņēmis balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kinomākslā.

Vijas Beinertes sarunu ar Aivaru Feimani lasiet šeit.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Ļoti skumji par patiesi radošo milžu aiziešanu. Lasu A.Freimaņa “Katlu”. Domāju, ka viņš klusi un vientulībā pārtrumpojis visas rakstnieku projektu akcijas par Latviju pagājušajā gadsimtā. Latviski, kolorīti, tik patiesi kā vien tā laika zinātājs var to atainot. Kas par raksturiem! Laiku un varu maiņas tik izcili pārlejas no notikuma uz notikumu, no cilvēka uz cilvēku, veidodamas laikmeta ainu. Un jūrmalnieku un lībiešu valodas krāsas…
    Mēģināju kādu recenziju atrast, neizdevās. Kā to varēja nepamanīt?
    Vēl vienu pieminekli A.Freimanis uzcēlis.

  2. Līdzjūtība piederīgajiem! Respekts Aivaram Freimanim par anekdotiskajiem stāstiņiem vairākās grāmatās, t.sk. Šmerļavuda. Spilgti, talantīgi.

  3. Lai vieglas smiltis māksliniekam. Mans sirds kino – Puika. Latviešu autorkino dvēsele. Paldies!

Draugiem Facebook Twitter Google+