Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
28. septembris, 2012
Drukāt

Mūžībā aizgājis komponists Uldis Stabulnieks (1945 – 2012)

stabulnieks_063

Nāk rudens apgleznot Latviju… Nupat nežēlīgi šķiezdams kliedzoši neiederīgo melno krāsu.


 

No mums šķīries mūziķis, komponists, pianists un dziedātājs ar profesionāla kordiriģenta diplomu kabatā, rīdzinieks, centra puika Uldis Stabulnieks. Bet varbūt liktenīguma un kaisles avoti viņa mūzikā smelti Skaistkalnē, leišmalē, pārdomās dalās kinorežisors Jānis Streičs, kura filmai “Svešās kaislības” mūziku sacerējis Uldis Stabulnieks.

Uldis Stabulnieks strādājis par pianistu gandrīz visos Latvijas teātros, visciešākā sadarbība bijusi ar Jaunatnes teātri un Nacionālo teātri. Par mūziku Paula Putniņa lugai “Ar būdu uz baznīcu” Nacionālajā teātrī viņš saņēmis Andreja Pumpura prēmiju par devumu teātra mākslas žanrā un par teātra mūzikas koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī – Latvijas Lielo mūzikas balvu. Viņš ir bijis viens no karavīru estrādes ansambļa “Zvaigznīte” dibinātājiem un daudzu kompozīcijas konkursu laureāts. Stabulnieka sarakstītās dziesmas skanējušas Vispārējos latviešu dziesmu svētkos un Skolu jaunatnes dziesmu svētkos. Tautas mīlestību viņš ieguvis ar dziesmām “Margarita”, “Ejot cauri rudziem”, “Par nesatikšanos”…

Viņa pūrā arī kino mūzika. Jāatgādina komponista sadarbība divās filmās ar režisoru J. Streiču, kā arī mūzika A. Epnera kādreiz tik aktuālajā filmā “Četri meklē miljonu”. Improvizācija ir arī pianista darbs teātros. Vispirms mūzika amatierteātriem (Tautas teātriem), pēcāk arī profesionālajiem.

Bet pat tad, ja viņš būtu uzrak-stījis tikai vienu vienīgu melodiju, tauta viņu atcerētos. “Tik un tā”.

 

Viendien Uldis Stabulnieks piezvanīja dzejniecei Mārai Zālītei: ieslēdz radio, paklausies – es esmu uzrakstījis dziesmu. Bija atradis gadu iepriekš “Karogā” publicētu dzejoli. “Tik un tā”. Dziesma pirmo reizi izskanēja novembrī, mēnesi pirms lielās, tautā tik populārās “Mikrofona” aptaujas balsošanas.

 

Stabulnieku tauta burtiski apbēra mīlestības apliecinājumiem – sūtīja pašdarinātas zeķes, latviskus sudraba piederumus, Latvijas brīvības zīmes, grāmatas. Kaut bija tikai 1981. gads, pelnos kaut kas bija iegailējies.

Laiks atklāt patiesību. Ulda Stabulnieka dziesmai neļāva būt pirmajai, kaut mēneša laikā tā patiesi bija apsteigusi visas pārējās. Piešķīra otro vietu. Aiz bailēm. Mūsdienās tik grūti iedomāties, ka vārdu “Latvija” tolaik ievīt dzejā un dziesmās bija gandrīz neiespējami… Bet tauta dziesmu dziedāja. Tik un tā.

Liels zaudējums Latvijai. Dziesma nekur nezudīs. Tāpat kā tautas piemiņa. Tik un tā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+