Mūžīgais žīds – nemirstīgais klaiņotājs bez vārda un bēdu vēstnesis 5
Autors – Signe Koļcova
Jau vismaz 2000 gadus klīst leģenda par Ahasvēru jeb Mūžīgo žīdu, ierosinot arī daudzu dzejnieku un rakstnieku fantāziju. Taču tikai retais zina, ka Ahasvērs nav vienīgais Mūžīgā žīda vārds, savukārt pašai leģendai – kā jau visam, kas vairāk vai mazāk saistīts ar kristietības samākslotajām konstrukcijām, – ir vairāki varianti…
Leģenda
Leģenda par Mūžīgo žīdu attiecināma uz tā dēvētajiem apokrifiem, jeb tiem tekstiem, kas dažādu apsvērumu dēļ nav iekļauti senebreju svētrakstu gala kompilācijā, ko daudzviet vairāk pazīst kā Bībeli. Pirmo reizi šī leģenda pierakstīta 13. gadsimtā no angļu mūka Vendveras Rodžera stāstījuma un iekļauta Parīzes Mateja “Lielajā hronikā”.
Un šī leģenda vēsta, ka laikā, kad Jeruzalemē ar savu klejojošo šovu uzstājās leģendārais Jēzus Kristus un vēlāk par to izpelnījās bargu sodu, tur dzīvojis arī kāds kurpnieks, vārdā Ahasvērs. Viņš bijis gana pārticis, pat bagāts – zeme, māja, ģimene. Sava leģendārā moku ceļa laikā Jēzus palūdzis kurpniekam atļauju mazliet atpūsties viņa nama priekšā, taču Ahasvērs atteicis. Par to Jēzus īsteni kristietiskā garā viņu neganti nolādējis, novēlot viņam mūžīgi klīst pa zemi un nekad nerast ne atpūtas, ne miera. Un tā tas turpināšoties tik ilgi, kamēr iestāsies pastarā tiesa un kādam pestītājam atkal labpatiksies ierasties uz Zemes.
