Mobilā versija
Brīdinājums +7.2°C
Otīlija, Iveta
Otrdiena, 12. decembris, 2017
29. novembris, 2016
Drukāt

Mūžīgās kustības ilūzija. “Kinētikas arheoloģija”.

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Valda Celma un Ievas Alksnes izstāde "Kinētikas arheoloģija" gan izgaismo nozīmīgu epizodi 20. gs. otrās puses mākslā un Valda Celma radošo darbību, gan arī īpašu uzmanību pievērš laikmetīgās mākslas saglabāšanas jautājumiem.

Rīgas Mākslas telpā līdz 11. decembrim apskatāma Valda Celma un Ievas Alk­snes izstāde “Kinētikas arheoloģija”.

Valdis Celms (1943) ir viens no kinētiskās mākslas aizrautīgākajiem un spilgtākajiem pārstāvjiem Latvijā. Studējot Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas jeb Dizaina nodaļā, viņu ieinteresēja idejas, kas saistītas ar kustību, un viņš sāka eksperimentēt ar ģeometriskām struktūrām, tajās ieviešot kustības un tās ilūzijas elementus. Izmantojot optiskās ilūzijas, mehānisku kustību un gaismu, tapa šim laikam ārkārtīgi novatoriski darbi.

“Kinētikas arheoloģija” ir kā rūpīgi sakārtots un uz mirkli ikviena acīm atklāts arhīvs, kas ļauj tuvplānā ielūkoties kinētiskās mākslas tapšanā. Te ir Valda Celma optiskās ilūzijas un kinētiskie objekti, nerealizētu ideju skices un līdz mūsdienām nesaglabājušos darbu liecības. Liela daļa ieceru, līdzīgi kā arhitektūrā, arī kinētikā paliek vien uz papīra, nepiedzīvojot realizāciju. Tas gan nenozīmē, ka ieceres bijušas mazāk vērtīgas – gluži otrādi, ar zināmu laika distanci tās kļūst par apbrīnojamas vizionārās domāšanas apliecinātājām. Tādi ir, piemēram, uz planšetēm redzamie Celma “Rotējošie cilindri” Daugavā un “Asni pilsētā” – ūdenī un Rīgas pilsētvidē iedēstītas monumentālas vertikāles.

Šī ir īpaša izstāde ne tikai tādēļ, ka tā izgaismo nozīmīgu epizodi divdesmitā gadsimta otrās puses mākslā un Valda Celma radošo darbību, bet arī tāpēc, ka izstādes uzmanība ir pievērsta laikmetīgās mākslas saglabāšanas jautājumiem. Zīmīgi, ka restauratora vārds izstādes pieteikumā lasāms līdzās mākslinieka vārdam. Kinētiskā māksla ir zūdoša, trausla, un tās saglabāšanai ir nepieciešamas īpašas zināšanas, attieksme un resursi. Viena no izstādes sadaļām ir nosaukta “Zudusī kinētika”, un tā vēsta par darbiem, kas demontēti vai gājuši bojā un par kuriem liecina vien skices, fotogrāfijas un autora un laikabiedru atmiņas. Tehnoloģiski apbrīnojams ir objekts “Dziesma” – gaismas siena viesnīcas “Latvija” naktsbārā, kas tapusi 70. gadu beigās. Viss, kas no tās ir palicis pāri – izgaismes shēmas, elektronikas programma – ir apskatāma līdzās fotogrāfijām. Restauratore Ieva Alksne, sadarbojoties ar Celmu, veikusi divu viņa darbu restaurāciju. Viens no tiem ir vēl studiju laikā, 1968. – 1969. gadā, tapis darbs “Grieķija,” ko Celms veidojis kā komentāru sava laika aktuāliem politiskiem notikumiem – apvērsumam un diktatoriska režīma aizsākumam Grieķijā. Popārtiskais cilnis Grieķijas karoga krāsās ar grieķu dievietes – mūžīgo sēru simbola Niobes – masku ir atdzimis no jauna, atklājot maz zināmu lappusi Celma radošajā darbā. Otrs jaunu dzīvi ieguvušais darbs ir kinētiskais objekts “Ceturtā pakāpe” (1978) – griestos iekārtu četru ažūru sfēru virkne, kuru struktūras kustībā rada ēnu spēli. Izstādē detalizēti atsegta darbu atjaunošanas gaita un restaurācijas procesā sastaptie izaicinājumi.

Kustība, mehānismi, dažādi materiāli un to savienojumi, ir faktori, kas sarežģī objektu saglabāšanu, īpaši, ja nepieciešams aizstāt mehānismus, kuriem līdzīgus mūsdienās vairs nav iespējams iegūt. Par to, kā izšķirties starp darba autentiskuma saglabāšanu un kustības nodrošināšanu, par atklājumiem restaurācijas procesā Ieva Alksne stāsta videofilmā. Izstāde piedāvā skatīt un klausīties Valdi Celmu viņam piemītošajā aizrautībā, gan savā darbnīcā stāstot par darbu uzbūvi un konstruēšanas izaicinājumiem deficīta apstākļos padomju laikos, gan runājot par kinētikas būtību. Izstādē ar mūsdienu tehnoloģiju un dizaina palīdzību, respektējot vēsturisko materiālu, ir radīti ideāli ap­stākļi uztverei – ekspozīcija ir veidota kā vieta, kurā skatītājs nokļūst vidē, kur idejas kļūst par objektiem. Te atļauts ne tikai uzlikt austiņas un klausīties, bet, gluži kā pie darba galda stāvot, iekustināt kādu objektu, ielūkoties skiču mapē un izpētīt mehānismus un to daļas – redzēt, kā rodas optiskā ilūzija un no kā rodas kinētiskā māksla. Te viss ir vērtīgs un nekas nav nejaušs.

Kustība vai tās ilūzija kinētiskajā mākslā iemieso mūžīgās kustības ideju. Kinētikas pamatā ir dabas un vides, cilvēka vizuālās uztveres un kustības studijas. Precīzas zināšanas un racionāla domāšana te sastop garīgu un metafizisku kustības tvērumu. Kustība šajos objektos nav pašmērķīga, tai nepiemīt futūristiska dinamika. Tā ir rāma un plūstoša, un svarīgas ir izjūtas, kas rodas, raugoties šajā kustībā. Šī ir māksla, kas ļoti tieši iedarbojas uz maņām. Līdzīgi kā skatoties, kā plūst upe, mainoties gaismām un krāsām, un dzirdot kluso motora rūkoņu, mēs uz mirkli nokļūstam citā laika un telpas izjūtā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+