Māris Kučinskis
Māris Kučinskis
Foto – Timurs Subhankulovs

Mūžīgi ēnā nevar stāvēt. Saruna ar Saeimas deputātu Māri Kučinski (ZZS) 26

“Latvijas Avīzē” viesojās Saeimas deputāts Māris ­Kučinskis (ZZS). Pieredzējušā politiķa vārds izskanējis starp iespējamiem Ministru prezidenta amata kandidātiem, ko varētu virzīt Zaļo un zemnieku savienība.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

– Kā jums, politiķim, izdodas nopelnīt atzinības pilnus vārdus no kolēģiem? Parasti viņi nav labvēlīgi, bet, kolīdz publiskā telpā parādījās doma, ka arī Kučinskis varētu uzņemties sastādīt valdību, partneri tūlīt teica – viņš varētu gan, spēcīga kandidatūra, būtu derīgs.

– Pats mazliet biju pārsteigts par samērā pozitīvo attieksmi. Laika gaitā ar Saeimas kolēģiem daudz ko esam “projektējuši”. Vienmēr mēģinu ar cieņu izturēties pat pret galējāko oponenta viedokli, ja tam nevīd cauri muļķība vai savtīgs aprēķins. Tad varu pateikt kategorisku nē un nemeklēt saskarsmes punktus. Pārējās reizēs var rast kompromisus, pārliecināt ar argumentiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Kā uzskatāt – vai varat nostāties valdības priekšgalā?

– Neraujos pēc premjera krēsla. Zinu, ko tas nozīmē. Nezaudēt sevi, iziet no komforta zonas un iekļūt cīņu krustugunīs. Turklāt man ir interesants darbs, vadot Saeimas Ilgtspējīgās attīstības komisiju. Tomēr neesmu radis atteikties no izaicinājumiem, ja tie ir reāli. Attiecībā uz valsts attīstību, domāju, man ir pietiekami liela saprašana, kā to panākt un kā atbrīvoties no ceļā stāvošiem traucēkļiem. To var izdarīt, pareizi saliekot akcentus un spēlētājus, cementējot komandu, jo viens nav karotājs. Premjeram nepieciešamas pilnvaras, lai viņš rīkotos, un man ir zināmi nosacījumi amatu ieņemšanai. Mūsu apvienība līdz 28. decembrim iekšējās sarunās izšķirsies par kopīgi virzāmu kandidātu. Man ir svarīgi saņemt solījumu, ka premjeram būs aizmugure partijā un brīvas rokas veidot komandu. Sliktākā vīzija ir, ka nav atbalsta no frakcijas un premjera amatā esi aplikts ar cilvēkiem, kurus lāgā nepazīsti un uz kuriem nevari paļauties.

– Vēlaties, lai ir kā Satversmē rakstīts – Ministru prezidents ar aicinātajiem ministriem?

– Komandā ir “melnā darba” darītāji – premjera birojs, apkārtējā ierēdniecība, kas ir strādātspējīgi. Ministram ir jābūt ar vadītāja dotībām un nozari pārzinošam. Lai viņš spēj kļūt par līderi. Ja tā neizdodas, gadās, ka ministrs, nejuzdamies droši, atlaiž stiprākos ierēdņus un vietā saliek politiski uzticamos. Otrs ministram izvirzāmais noteikums – spēja būt par komandas locekli. Jābūt ļoti nopietnai sarunai par personālijām uz amatu vietām, un valdības vadītājiem pirms nominēšanas jābūt ar veto tiesībām pateikt nē kandidātam, kurš viņu neapmierina. Tālākā darbā man nav pieņemamas slēptas spēles. Lēmumi jāpieņem tur, kur tiem jābūt pieņemtiem, – partijā, frakcijā, Ministru kabinetā. It kā viss jau notiek atklāti, taču reizēm cilvēkiem rodas sajūta, ka priekšā spēlē teātri, bet patiesībā lemts kaut kur mežā, šaurā lokā.

– Paveriet, lūdzu, aizkulises – kur atrodas “meži”, kas tas ir par “šauro loku”?

– Neuztveriet “mežus” burtiski, tie “aug” dažādās vietās, piemēram, ir pārspīlēta koalīcijas sadarbības padomes loma. Lielā telpā sēž pa desmit katras partijas partneriem un aiz slēgtām durvīm spriež. Nav iebilstams, ja šai formātā meklē kompromisu, bet jālemj valdības sēdēs. Ministram tur jāierodas ar savu uzstādījumu, nevis ar uzdevumu, kas uzrakstīts uz lapiņas. Ja MK sēdes ir atklātas, būsim atklāti arī par lēmuma pieņemšanas procesu, kā tas ierakstīts it visā Latvijas likumdošanā.

Reklāma
Reklāma

– Straujumas valdībai pārmeta neizlēmību, jautājumu vilcināšanu, bet tas cēlās pa lielākai daļai tāpēc, ka trīs partijas ne slēgti, ne atklāti nespēja vienoties.

– Sliktākie piemēri rodas, kad nespēj sabalansēt intereses. Piemēram, smagi iekavētā ES fondu naudas dalīšana, kur tiešām vajadzīga izlēmība. Procesu var apspriest demokrātiski, bet ne bezgalīgi. Nekad netiksim vaļā no interesēm, kam izdalīt naudu. Pašlaik kā lielākā aizķeršanās ar sekām nākotnei ir zinātnei domātās naudas piešķiršana. Problēmas ir divas. Pirmkārt, atbildīgās amatu personas, no kurām atkarīgs, lai naudas dalīšana tuvotos finišam, otrkārt, zinātnieku plēšanās savā starpā. Kādam jābūt pa vidu, lai pateiktu galavārdu – stop, plēšanās beidzas, ir jāpieņem lēmums. Smagās sekas ievilktajam procesam – doktoranti dodas prom no Latvijas, jo nav piešķirti līdzekļi, nevar uzturēt ģimenes. Tas skar arī citas nozares. Viena no smagākajām sarunām, nākamajam premjeram būs ar potenciālo satiksmes ministru. Nedrīkstam pazaudēt lielos investīciju projektus, un tādi, manuprāt, ņemami premjera paspārnē.

– Sastādot valdību, politiķi kārtos prioritāro darbu sarakstu. Kas tajā ietverams?

– Valdībai atlikuši trīs gadi strādāšanai, un, lai paveiktu lielus darbus, prioritātes nevar būt vairāk par četrām piecām. Ar to klibojam, ka ailē “prioritātes” katrs sevi cienošs politiskais spēks un ministrs cenšas pievilkt sev būtiskas lietas. Tas ir gribēt piepildīt kasti ar mantām, kas tur paliek neizņemtas. Jānosauc piecas vissvarīgākās “mantas”. No tām ekonomikā jākoncentrē uzmanība uz diviem jautājumiem: 1) kā valstij pelnīt, 2) cik efektīvi pārvaldām resursus. Lai tiktu pie ieņēmumiem, jācaurlūko, kā valsts apsaimnieko savus aktīvus. Naudu izšķaida kaut tādējādi, ka granti ceļudarbiem ved no Latgales uz Liepāju. Jāanalizē kapitālsabiedrību darbs. Jāvērtē, cik racionāli izmanto budžeta naudu, īpaši iepirkumus. Līdzšinējie mehānismi ir tik “pelēki”, ka pēc tam atliek plātīt rokas, kāpēc viss tik ļoti dārgs? Protams, prioritātes ir daudzkārt nosauktās – izglītība un veselības aizsardzība.

– Bet ir vismaz divas tēmas, par kurām esošajām koalīcijas partijām ir pretrunīgi viedokļi. Administratīvi teritoriālā reforma, ir bēgļu jautājums…

– Tā sauktajā reģionālajā reformā faktiskais strīda ābols ir novadu daudzums Latvijā. Ar ekspertiem esam šķirojuši, kuras izmaiņas valsti vestu pretī iespējami ātrākai izaugsmei. Teritoriālā reforma neierindojas augstāk par 10. vietu. Pieņemsim, gada laikā samazinām divkārt pašvaldību skaitu – līdz 60. Cik daudzi būs vīlušies, ka no tā nav sevišķa efekta un izrāviena! Ar laiku nonāksim pie mazāka pašvaldību skaita, bet patlaban valstij nav argumentu pateikt, ka viens ir labāks, otrs sliktāks. Ka reformējot iedzīvotājiem kļūs labāka dzīve. Ir indikācijas, ka jāmaina kartējums, jānojauc barjeras – nav normāli, ka bērnu stundu ved uz tālu skolu, bet ne uz 3 km attālumā esošu tikai tāpēc, ka tā pieder citai pašvaldībai. Tādā gadījumā ministrijai jāatceļ konkrētās ačgārnības, savukārt ministra Gerharda reformas piedāvājumu – uzņemos drosmi apgalvot – argumentēti var atsist pusstundas laikā.

– Daži kritiķi saka – Kučinski par premjeru nevar likt, jo viņam nav pieredzes ārlietās.

– Klusēšana par ārlietu jautājumiem nenozīmē to nepārzināšanu. Par Latvijas ārpolitiku pagaidām man pāris piezīmes. Pirmkārt, neesam iemācījušies ārpolitikā pateikt nē, bet to dažreiz vajadzētu. Otrkārt, ārpolitika sākas šeit, Rīgā – ar Latvijas attieksmi. Ceru uz profesionālu ārlietu ministru valdības sastāvā.

– Otrs mīnuss, ko liek vēlētāju tauta, ir ļoti trekns – savulaik bijāt deputāts no Tautas partijas. Redzams deputāts.

– Pēc šīs mērauklas 3000 Latvijas cilvēku būtu jānoraksta, jāliedz amati kā kompartijas funkcionāriem.

– Varbūt. Sakarā ar kaitniecisku darbību… Kāda daļa tā gribētu ierobežot.

– Jā, tad jāpakojas uz izsūtīšanu. Reizē ar mani aizvedīs pa visām partijām, no “Vienotības” līdz “Saskaņai” izklīdušos tautpartijiešus, ierēdniecības, pašvaldību ļaudis. Par politiķiem un viņu uzskatiem izplatīts viedoklis ir: katram ir kāds saimnieks. Boss, kas rausta aukliņas un algo.

Man bosa nekad nav bijis. Ne Šķēle, ne kāds cits. Parādā esmu tikai par ņemto hipotekāro kredītu bankai. Politikā nokļuvu gluži nevilšus, kad 1996. gadā mani “ienesa” Valmieras domes priekšsēdētāja amatā, kur nemaz nerāvos. Toreiz nogāzām ne sevišķi uzvedīgu mēru, man teica – tu to ievārīji, līdz ar citiem sāki “bunti”, ej un izstreb. Tās sajūtas līdzīgas šābrīža sajūtai.

– Pagaidiet, jūs taču neesat piedalījies Straujumas kundzes gāšanā!

– Saeima, 2045. gads. Ekskursija apstājas pie premjeres Straujumas bildes. Gids saka – šis ir īpašs gadījums. Premjeri gāza pašas partija, bet neviens nesaprata, kāpēc. Varbūt vēsturnieki vēl pēc 30 gadiem izskaidros. Manā situācijā asociāciju līdzība ir tāda, ka arī Valmierā varēju palikt savā lauciņā, tomēr neatteicos pieņemt izaicinājumu. Kad mani “pārvietoja” uz Rīgu, sagaidītājs toreiz bija baņķieris, vēlāk prezidents Andris Bērziņš. Sniedzot roku, sacīja – esi sveicināts pilsētā! Kā Valmieras patriots biju ļoti aizvainots, bet Saeimā man ierādīja vietu Sociālo jautājumu komisijā, kur sapratu, ka no jauniņajiem prasa vien nekļūdīgi nospiest pogu. Tāda politiskā pieredze sākotnēji bijusi daudziem, tālākais ir paša rokās. Ko tu gribi, cik tu vari. Manā vērojumā ir trīs kategoriju politiķi. Pirmie nokļūšanu Saeimā uztvēruši kā apbalvojumu un izbauda deputātēšanu – kamēr jāiet mājās. Otrie atnākuši kaut ko izdarīt un domā par valsti. Trešiem politika ir kā bizness un nolūki visai savtīgi. Tautas mierināšanai varu teikt, ka trešā kategorija ir maza daļiņa Saeimā nokļuvušo. Lielākā daļa tomēr mēģina kārpīties, vērot procesus, uzkrāt pieredzi, no otrās rindas pārcelties pirmajās, lai strādātu valsts un vēlētāju labā. Ar politiku nenoliedzami var ietekmēt procesus, bet tam vajag prasmi, zināmu autoritāti, ko kolēģi novērtē.

– Zinu, ka pēc darbošanās Tautas partijā jūs aicināja daudzi politiskie spēki, arī uz “Vienotību”. Tas ir spēju novērtējums.

– Nonācu Liepājas partijā, jo Uldi Sesku sen pazīstu. Jocīgi skan – Valmieras eksmērs no Liepājas partijas. Tā vietā piedāvāju mani saukt – Latvijas reģionu centru pārstāvis.

– Kādi ir jūsu politiskie uzskati? Ja tos raksturotu kā nacionāli konservatīvus, būtu pareizi teikts?

– Trāpīts, jā. Nebūšu tik piparots kā simpātiskie vadošie NA runasvīri, bet attiecībā uz Latvijas valstiskumu, valsts valodu mani uzskati ir tikpat fundamentāli. Attieksmē pret cittautiešiem, krieviem man svarīgi, uz kuru pusi nostellēta televizora antena. Ja informēšanas avots ir Kremļa propaganda, diez vai izdosies ­dialogs.

– Tūlīt pārbaudīsim Kučinski. Vai jūsu valdībā “Saskaņa” varētu kādreiz līdzi piedalīties?

– Pastāv teorētisks uzskats, ka nav pareizi 25% vēlētāju atstāt bez pārstāvības valdībā, un “Saskaņa” pat tā kā bija pietuvojusies kādai daļai varas. Taču sekoja divas ūdensšķirtnes – Valodu referendums un vēlāk notikumi Ukrainā. Tas attālina no vēlmes saistīties ar “Saskaņu”. Nevaru visus saskaņiešus vainot, ka viņi nav uzticami Latvijas valstij, bet minētie faktori raisa lielu piesardzību. “Saskaņā” zem viena jumta izdevies apvienot ļoti dažādu sastāvu. Grūti saprast, kuram plašajā spektrā ir labā griba un attieksme pret Latviju un kurš ir šķēlējs.

– Jums ir liela politiskā pieredze. Straujuma teiks Jaungada runu, bet kad tiksim pie jaunas valdības?

– Intuīcija saka – valdību apstiprinās 28. janvārī. Domāju, ka nozīmīgu vārdu sastādīšanas gaitā šoreiz teiks LZS kā ZZS apvienības lielākais spēks.

– Lemberga vārdam esot liels svars apvienībā.

– Man pagaidām neko nav teicis.

– Varbūt stratēģiski ZZS nemaz nav pareizi pārtapt par premjera partiju? Kas nekait koalīcijas blakussēdētāju vietām, ietekmei svarīgās ministrijās?

– Vai ZZS par premjera kandidātu virzīs mani, Dūklavu vai citu, ceru, piekrizdams kandidēšanai, iedrošināšu apvienību. Tai ziņā, ka tas ir iespējams, ka visu var izdarīt. Mani pat nedaudz mulsina kolēģu pārlieku apdomīgums un nesteidzība varas iegūšanā. Manā skatījumā politiska partija nevar mūžīgi būt ēnā. Jāmāk laikā atnākt un būt īstajā vietā.