Kultūra
Kultūrpolitika

Rolands Pēterkops: Latvija vairs nav province! 16


Rolands Pēterkops
Rolands Pēterkops
Foto – Timurs Subhankulovs

Par šī gada Cēsu Mākslas festivāla visvairāk gaidīto notikumu pasludināta “Latvijas radio 3” “Klasika” raidījuma “Tīrkultūra” 36 stundu dzīvās skaņas instalācija “Negaidītie avoti” (“Unexpected Sources”). To veido modes mākslinieks ROLANDS PĒTERKOPS (MAREUNROL’S), kurš jau trīs gadus LR3 “Klasika” ēterā vada raidījumu ar tādu pašu nosaukumu.

Instalācijā, kura uz īpaši tai būvētas platformas risināsies 36 stundas – no 27. līdz 29. jūlijam –, uzstāsies 19 starptautiski atzīti mūziķi un mākslinieki no desmit valstīm, būs arī audiovizuāli darbi un video.

Sadarbībā ar LMT Straume instalāciju “Negaidītie avoti” varēs tiešraidē noskatīties arī portālā LA.lv.

– Kā radās doma par šāda veida instalāciju, un kāpēc tā ir instalācija, nevis 36 stundas ilgs koncerts?

R. Pēterkops: – Es pārstāvu raidījumu “Tīrkultura”, un savā būtībā mēs vienmēr gribam runāt vai likt domāt par tām lietām, ar kurām cilvēki nesaskaras ikdienas medijos. To nesaku tikai par mūziku vien, bet par visu. Pats nāku no modes nozares, un man šķiet, tā ir platforma, kas caurvij visu – mūziku, mākslu–, izzina to. Mode nav tikai par drēbi, bet gan par kontekstu – kādā telpā, kādā skaņā tā atrodas, kā rezonē nākotnē, cik šis konteksts ir jēgpilns, sakarīgs un loģisks.

Skaņa ir viens no lielākajiem ietekmes avotiem mūsdienās, tādēļ – arī viens no mūsu sākumpunktiem. Tas nav tikai mūsu, raidījuma veidotāju, subjektīvais “mēs gribam”, bet gan vēlme caur subjektīvo parādīt to, kas šobrīd notiek pasaulē, lai vienā stundā varētu sajust pasaules elpu. Tādēļ vizuālais 36 stundu koncerts kā mākslas objekts ir veidots, it kā radio kļūtu vizuāls. Mēs tā norises laikā ierakstīsim audio, rīkosim sesijas, kurās uzstāsies mākslinieki, notiks sarunas – būs eklektiska dažādība, lai liktu klausītājam aizdomāties par mākslas vērtību, mūziku, kas nav standarta popmūzika, mudināt klausītājus uz vēlmi izzināt, nevis kritizēt un iet no nesaprotamā prom.

– Bet ja nepatīk?

– Ja nepatīk, tad ir interesanti izzināt argumentus, kāpēc, tos uzklausīt, izprast. Bet, ja tas ir vienkārši eksplozīvs emocionāls “nepatīk”, tad nav interesanti. Tādēļ gan ar raidījumu, gan ar instalāciju Cēsīs gribam mudināt cilvēku izprast mūziku un tad saprast – patīk, nepatīk, kāpēc? Es, piemēram, nevaru teikt par standarta akadēmisko mūziku, ka man patīk vai nepatīk. Bet man ir interese to izzināt. Taču man nepatīk skaņdarbi – nesaukšu nevienu vārdā –, kas balstīti uz kodiem, kuri būvēti tā, lai patiktu visiem un uzreiz. Šādos skaņdarbos nav dziļuma, mūzikas kā valodas un pievienotās vērtības. Es šos paņēmienus uzreiz nolasu un saku – tas nav man. Mēs tomēr visi esam samērā gudri cilvēki, kas cenšas iedziļināties. Kāpēc lai tāds svarīgs elements kā skaņa tiktu izmantots pavirši? Protams, ka viena no skaņas funkcijām ir atveldzēt, izklaidēt, bet arī izklaide var būt augstākā līmenī, ne tikai primitīvi seklā. Tas pats attiecas uz mākslu, modi un ir arī viens no instalācijas galvenajiem uzdevumiem – tīrā, skaidrā, visiem saprotamā valodā runāt par lietām, kuras šķiet nesaprotamas vai ne tik viegli uztveramas.

– Un kādēļ tieši Cēsis kā norises vieta?

– Sākumā nedomājām par konkrētu vietu. Instalācijas ideja radās kā notikums, jo mēs, kas veidojam radiopārraidi “Tīrkultūra”, pieaicinājām citus cilvēkus, tostarp Austri Mailīti, lai analizētu, kā to attīstīt turpmāk. Šis ir viens no rezultātiem – nevis vienreizējs notikums, bet tālākejošs mērķis. Cēsīs padzirdēja par mūsu ideju, viņiem tā šķita interesanta, un rīkotāji piedāvāja, ka notikums varētu dzimt Cēsīs. Mums tas bija stimuls pārbaudīt savu ideju. Cēsīs ir izcils festivāls, kurā vienmēr ir inovācijas, tam ir savs sekotāju loks, kurš uzklausa, cenšas izprast mākslu, izkāpt no ierastā. Man šķiet, tā ir liela veiksme Cēsīm – iet savu ceļu, nezinot, kāds būs rezultāts. Un, pat ja iznāk, angliski sakot, pilnīgs dizāsters*, tad tomēr tam ir rezonanse.

– Un 36 stundas – tas ir kāds kods vai tā vienkārši izkārtojās saistībā ar dalībniekiem?

– Mūsu ideja bija, ka tās ir kā radiopārraižu sesijas, ko ierakstām radiopārraidei, un, lai radītu poētisku tēlu, nolēmām – tās varētu būt 36 stundas. Līdzīgi kā radiopārraide sākas, ilgst 60 minūtes un tad izslēdzas, tāpat Cēsīs, tikai lielākā mērogā, turklāt mēs vēl būsim vizuāli. Centāmies radīt pēc iespējas lielāku daudzveidību ar vienotu mērķi.

– Vai skatītāji varēs pievienoties jebkurā brīdī?

– Protams, skatītājiem būs programma, kas, kur, kad un cikos uz platformas uzstāsies, lai interesenti varētu sekot līdzi un pievienoties, kad uzstāsies kāds noteikts mākslinieks, vai arī ļauties visam, jo programmas mākslinieki nesagatavotam klausītājam lielākoties neko neizteiks. Ceram, ka vismaz par latviešu māksliniekiem klausītāji kaut ko zinās. Tādēļ varēs darīt divējādi – vai nu klausītājs iepriekš painteresējas par kaut ko konkrētu, vai bauda visu. To var salīdzināt ar laivu braucienu – cilvēks sagatavojas 36 stundu ekspedīcijai. Te arī būs 36 stundu ekspedīcija, tikai tās laikā dalībnieki stāvēs uz vietas, bet bilde un skaņa mainīsies.

– Sarunas sākumā sacījāt – gribat, lai klausītāji iedziļinās. Pēdējā laikā gan Dziesmu svētku sakarā, gan tāpat sanācis diezgan daudz domāt par mūziku, un mana sajūta ir, ka lielākoties mēs tomēr no mūzikas gaidām emocijas. Ja par mūziku pārāk daudz jādomā, ja to nevar izjust…

– Tas jau tieši ir mūsu, “Tīrkultūras”, uzstādījums – nav runa par sarežģītu, ģeniāli komponētu mūziku, kura profesionāli jāanalizē. Svarīgi, kā tā rezonē ar klausītāju, lai emocijas būtu patiesas, balstītas uz to, ka mūziķis patiesi rada tieši to, ko grib mūzikā izteikt. Tam ir ļoti daudz piemēru, arī Latvijā, kaut vai Imanta Kalniņa mūzika – tā radīta, jo autoram ir ko teikt.

– Un tā arī rezonē ar klausītāju.

– Tieši tā – rezonē, jo tajā ir patiesas emocijas. Bet ir cita veida mūzika, kura balstīta aprēķinā: autors zina, kādi vārdi varētu klausītājus ieinteresēt, kāda melodija patīk, – es tos saucu par kodiem, kas būvēti, lai ar tiem varētu labi tirgoties. Tā patērētāju kultūrā ir izplatīta parādība – daudzas lietas tiek smuki iepakotas, lai ar tām varētu tirgoties, pelnīt naudu, bet tām trūkst patiesa dziļuma, tajās nav valodas kā saziņas veida, patiesuma. Protams, kodi iedarbosies vienmēr, bet vienmēr būs arī jauns, nezinu, Imants Kalniņš, kurš rakstīs mūziku, neņemot vērā kodus, un tā tomēr uzrunās klausītājus.

– Es domāju, tas ir viens no iemesliem, kādēļ tik bieži aizdomīgi izturamies pret nedzirdētiem vārdiem: informācijas šajā laikā ir ļoti daudz, un gribas ko tādu, par ko esi drošs. Negribas riskēt.

– Protams, mūzika nepārtraukti attīstās, un pirmajā brīdī daudz kas no jaunā varbūt nešķiet saprotams, bet, ja tajā vairāk iedziļinās – nevis tik daudz lasa par mūziķi, bet gan iedziļinās pašā skaņā, vārdos –, tad klausītājs saprot arvien labāk, neapstājas 90. vai 50. gados. Protams, tas nav nekas slikts, bet mēs taču gribam lasīt pēc iespējas dažādākas grāmatas. Teiksim, grāmatveikals piedāvā noteiktu grāmatu skaitu, jo auditorija ir tik un tik liela, bet tev gribas ko vairāk. Tieši tādēļ cenšamies piedāvāt plašāku mūzikas loku, tādu, ko nepiedāvā citi mediji Latvijā. Faktiski “Latvijas Radio 3” “Klasika” ir gandrīz vienīgā, kas to dara un faktiski apvieno trīs vērtības – klasisko, akadēmisko mūziku, kultūras radio, kas iepazīstina ar jauno mūziku ārpus žanriem un arī pievērš lielu uzmanību folkloras attīstībai.

– Man jūsu biogrāfijā neizdevās atrast nekādu informāciju par mūzikas studijām…

– Man tiešām nav nekāda sakara ar mūziku, kā jau teicu, esmu studējis modi Antverpenes Mākslas akadēmijā. Taču man mode ir lauks, kurā darbojos ne tikai ar drēbēm, vēlos skatīt to lielā kopumā, kas pauž nākotnes vīziju. “Mode”, protams, lielā mērā apzīmē to, kas ir modē šobrīd, bet es vairāk darbojos ar to, kas varētu būt modē nākotnē. Piezemēti runājot – ja šobrīd cilvēks ēd sāļu ēdienu, vēlāk viņš gribēs saldo. Cenšos prognozēt notikumu, virzienu attīstību loģiskā ceļā, piedāvāt virzienu, kurā pēc pāris gadiem varētu aiziet liela cilvēku masa.

– Vadāties pēc principa, ka cilvēki reizēm saprot, ka viņiem kaut ko vajag, tikai tad, kad kāds to piedāvā?

– Tieši tā! Tas izpaužas mūsu raidījumā un arī modē. Runa nav par avangarda mākslu, ko neviens nesaprot. Mode – nēsājamas lietas un viss, kas tai apkārt, tas, kā tu to pasniedz, – ir par cilvēka eksistenci, par to, kā padarīt dzīvi labāku, skaistāku, iedvesmojošāku. Un mūzika ir viens no lielākajiem spēkiem, kas iedvesmo cilvēkus, man tā vienmēr bijusi pirmavots, kur meklēt iedvesmu.

Mums raidījumos bieži ir intervijas, kurās tas, ko cilvēks saka, rezonē ar mūziku. Un mūzikas izvēle tad ir ļoti svarīga. Teiksim, ja mēs intervētu Džemmu Skulmi, tad uz interesantas mūsdienu mūzikas fona es viņu ieraugu daudz dzīvāku nekā tad, ja fonā skanētu ierasta latviešu mūzika. Mēs vienmēr meklējam veidus, lai mūsdienu jaunais klausītājs uztvertu ierastus vārdus atšķirīgi, svaigi, daudz globālāk. Ir atšķirība, vai mēs klausāmies grupu “Menuets” “Latvijas Radio 2” vai arī pie mums, “Tīrkultūrā”, saliktu kopā ar pasaules mūsdienu mūzikas paraugiem – tad mēs “Menuetu” uztveram pavisam atšķirīgi – kā spēcīgu, svaigu, patiesu pasaules mēroga mūziku ar vērtībām, kuras nenoveco. Mēs neesam radiožurnālisti, neesam mūziķi; esam mākslinieki, kuri caur savu valodu veido instalāciju un atklāj mūziku no dažādiem skatpunktiem.

– Cik vienkārši bija piesaistīt mūziķus, pastāstīt, kas ir Latvija?

– Mūsu skatījumā Latvija vairs nav province. Pirms divdesmit gadiem tas būtu bijis notikums – šāda mēroga māksliniekus dabūt uz Latvijas skatuves. Protams, labiem mūziķiem ir daudz uzaicinājumu, un tādēļ viņi ļoti izvērtē, uz kurieni braukt, cik interesanti viņiem tas būs. Uz standarta festivālu viņi nebrauktu, viņiem tas nebūtu interesanti. Mums pārsvarā atsaucās visi, bet ne visi tika – protams, bija arī mākslinieki, kurus nevarējām atļauties, bet, ja nesanāca šoreiz atbraukt, tas jau nenozīmē, ka viss zudis. Pārsvarā visi bija ieinteresēti šajā savdabīgajā notikumā, un, varam par to pateikties arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras atbalstam, atbrauks pārstāvji no ļoti lieliem pasaules mūzikas medijiem. Man liekas, viņiem radīja interesi tieši mūsu savdabīgā attieksme, šis notikumu kopums. Tāpēc uzskatu, ka Latvijā spēcīgākie ir tie festivāli, kuri caur savu prizmu godīgi būvē telpu paši pēc saviem priekšstatiem. Man nav iebildumu pret lielajiem festivāliem, bet viņiem ir citi likumi, pēc kuriem darbojoties mēs jau sen būtu izgāzušies.

* Disaster – neveiksme, izgāšanās (angļu val.)

Saistītie raksti
Galerijas nosaukums

Radošā vizītkarte

ROLANDS PĒTERKOPS

Modes dizaineris, kopā ar Mārīti Mastiņu-Pēterkopu 2005. gadā dibinājis zīmolu “MAREUNROL’S”.

Darbojas dažādās mākslas jomās, divas reizes gadā veidojot modes kolekcijas, radot scenogrāfijas, modes instalācijas un modes īsfilmas.

Veidojuši skatuves tērpus operām “Jevgeņijs Oņegins”, “Rienci. Triumfs un sakāve” un “Mihails un Mihails spēlē šahu” Latvijas Nacionālajā operā, kā arī operai “Jevgeņijs Oņegins” Mihaila teātrī Sanktpēterburgā, par ko nominēti prestižajai “Zelta maskas” balvai.

Kostīmi izrādei “Makbets” Latvijas Nacionālajā operā un baletā nominēti “Spēlmaņu nakts” balvai.

2009. gadā ieguvis “Grand Prix”, kā arī 1., 2. un 3. vietu “Hyères” – prestižā ikgadējā modes un mākslas fotogrāfijas festivālā.

Kopš 2015. gada Latvijas Radio3 “Klasika” veido un vada raidījumu “Tīrkultūra”.

LA.lv