Rīgas Kultūru vidusskolas piektklasnieki spēlē pavisam nesen iegādātos ksilofonus. Mūzikas skolotāja Ginta Ozola priecajas, ka skolas vadība radusi iespēju gan nopirkt jaunus mūzikas instrumentus, gan Lielās latviešu dziesmu klades ar latviešu dziesmu zelta fondu.
Rīgas Kultūru vidusskolas piektklasnieki spēlē pavisam nesen iegādātos ksilofonus. Mūzikas skolotāja Ginta Ozola priecajas, ka skolas vadība radusi iespēju gan nopirkt jaunus mūzikas instrumentus, gan Lielās latviešu dziesmu klades ar latviešu dziesmu zelta fondu.
Foto – Karīna Miezāja

Mūzika – kā vēl viena valoda 2

Jau šovasar Latvijas dziedošie un dejojošie skolas bērni pulcēsies 11. Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Tieši skolēnu kori ir šo svētku mugurkauls, taču jauno koristu skaits sarūk. Kāpēc tā, un vai skolu mūzikas stundas veicina dziedātvēlmi? Un – vai, šādi turpinot, samērā drīz neatjēgsimies pie sasistas siles, jo – kas tad pēc gadiem dziedās lielajos Vispārējos dziesmu svētkos?

Reklāma
Reklāma

Apstākļi atšķiras

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Kaut Valsts izglītības satura centrā (VISC) atzīst, ka koristu kļūst mazāk, tur arī norāda, ka lielam satraukumam nav pamata. Patlaban svētkiem gatavojas 639 kori – meiteņu un zēnu, kā arī jauktie kori –, kuros dzied vairāk nekā 23 000 skolēnu. Plānots, ka svētkos piedalīsies vien 13 000 koristu, līdz ar to visi mazie dziedātāji uz svētkiem nemaz netiks. Tie kori, kuri nokļūs līdz Dziesmu svētku lielajai estrādei, būs sevi pierādījuši atlases procesā. Lielākoties uz Dziesmu svētkiem dosies 5. līdz 9. klašu kori. Taču iepriekšējiem Skolu jaunatnes dziesmu svētkiem gatavojās vairāk nekā 34 000 koristu. VISC speciālisti atzīst, ka koristu skaits, pirmkārt, samazinās objektīvu iemeslu dēļ. Latvijā sarūk arī skolēnu skaits un skolas skaitliski top mazākas. Būtiska ir arī pedagoga kora diriģenta esamība (vai neesamība) un ieinteresētība strādāt ar kori, skolas vadības atbalsts, bērnu un vecāku izpratne par to, ko bērna attīstībai dod kora dziedāšana un muzicēšana. Iespēja dziedāt Dziesmu svētkos toties veicina koru saglabāšanos. Neilgi pirms Dziesmu svētkiem pat tiek dibināti jauni dziedātāju kolektīvi, lai piedalītos cīņā par tiesībām dziedāt Dziesmu svētkos.

Prieks būs 
pēc grūta darba

Druvienas pamatskolas mūzikas skolotāja Līga Kļaviņa gaidāmo Dziesmu svētku repertuāru sauc par grūtu. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc skolēni, kuri labprāt dzied mūzikas stundās, uz kori tomēr nāk nelabprāt. “Koris ir grūts intelektuāls darbs. Tāpēc skaidrs, ka pēc stundām skolēni ne pārāk priecājas nākt uz kori,” skaidro skolotāja. Kad Dziesmu svētki nav tuvu un repertuārs ir vieglāks, skolēni uz kori nāk ar lielāku prieku. “Skaidrs, ka arī dalība Dziesmu svētkos sniegs lielu prieku, bet līdz tiem vēl jāpastrādā,” saka L. Kļaviņa.

CITI ŠOBRĪD LASA

Skolēnu skaita samazināšanās lauku skolās nozīmē to, ka tur bieži vien vairs nav dažādu klašu grupu koru. Visu klašu skolēni apvienoti vienā korī, un otrklasniekam nākas dziedāt 5. – 9. klašu koru repertuāru. Tas nemaz nav tik vienkārši – jo sevišķi Skolu jaunatnes dziesmu svētku gadā, kad jāmācās sarežģītākas dziesmas, nekā kori dzied citos gados. Tā kā skolēnu maz, skolotāja priecājas par katru, kas grib dziedāt, taču iemācīt Dziesmu svētku repertuāru skolēnam, kurš nav apveltīts ar labu muzikālo dzirdi, nozīmē milzīgu darbu gan skolēnam, gan skolotājam. Savukārt lielākās skolās, kur vairāk potenciālo koristu, mūzikas pedagogiem nākas izvēlēties, vai veidot daudzgalvaināku kori, pieņemot tajā visus, kuri labprāt dzied, arī bērnus ar ne sevišķi labu muzikālo dzirdi un atmiņu un riskēt netikt uz Dziesmu svētkiem, vai arī veidot izlases kori, tēmējot uz augstiem sasniegumiem.

Rīgas Kultūru vidusskolas mūzikas skolotāja Ginta Ozola toties norāda uz problēmām, kas skar galvaspilsētas skolu korus – talantīgākie dziedātāji bieži vien dzied mūzikas skolu koros un “parastās” skolas koriem viņiem nav laika. Citi potenciāli labi dziedātāji no kora atsakās nodarbju dēļ, kas galvaspilsētā plaši pieejamas: iet uz sporta, deju vai citām nodarbībām. “Ne jau negribēšanas dēļ viņi nenāk, bet laika trūkuma dēļ,” secinājusi pedagoģe.

Gana ambiciozi mērķi

Taču ikviens pamatskolēns dodas uz mūzikas stundām. Ko tajās māca un vai tās rosina vēlmi dziedāt korī?

Mērķi, ko liek sasniegt mācību priekšmeta “Mūzika” standarts, kas ir valdības apstiprināti noteikumi, ir gana ambiciozi: vispārizglītojošajā skolā iegūstamajām zināšanām jābūt tādā līmenī, lai skolēns kļūtu ne tikai par mūzikas klausītāju, bet spētu arī muzicēt amatiera līmenī (sk. uzziņu). Šādas prasības liek apmulst un pārbaudīt vēlreiz, vai tiešām dokumentā runa par vispārējo pamatskolu, nevis bērnu mūzikas skolu. Pirms vairākiem gadiem viesojoties Druvienas pamatskolā, gan pati pārliecinājos: ir iespējams panākt, ka katrs skolēns spēlē kaut visvienkāršāko mūzikas instrumentu, taču tā ir maza skola, kur skolotājs skolēnam var veltīt vairāk laika nekā lielajās pilsētas skolās.

Standarts – ideāls, 
uz ko tiekties

Gan VISC vispārējās izglītības nodrošinājuma nodaļas vadītājs Imants Vasmanis, gan arī aptaujātie mūzikas pedagogi skaidro: mūzika ir radošs mācību priekšmets, kurā daudz kas atkarīgs no bērnu spējām, tāpēc standartā iekļautais drīzāk uzskatāms par ideālu, uz ko vajadzētu tiekties, nevis obligātām prasībām. Dziedāšana un muzicēšana nav vienīgais, ar ko mūzikas stundā pelnīt sekmīgu vērtējumu. Skolēns, kam nepadodas dziedāšana, savu atbildīgo attieksmi pret mācību priekšmetu “Mūzika” var parādīt, labi iemācoties dziesmu vārdus, kā arī apgūstot mūzikas teoriju. Jebkurš var klausīties un iepazīt dažādu laikmetu mūziku, apgūt operu libretus. Tajā pašā laikā “pavadījums” var būt arī ritma izsišana un tādu cilvēku, kas nemaz neizjūt ritmu, patiesībā neesot, apgalvo I. Vasmanis.

Reklāma
Reklāma

Paraugprogrammā mūzikas mācīšanai pamatskolā, ko izstrādājusi tā pati autoru grupa, kas veidojusi mūzikas izglītības standartu, teikts: “Muzicēt, jo īpaši dziedāt, individuāli varēs tikai spējīgākie skolēni, prasīt to no katra nav nepieciešams.” Tātad standartā minētās prasības nav jāspēj izpildīt katram skolēnam, pietiks, ja daži no klases to spēs! I. Vasmanis teic: visai klasei kopā vai sadalītai grupās būtu jāspēj tikt galā ar vienkāršu solfedžēšanu, bet no katra bērna atsevišķi to neprasa.

Rīgas Kultūru vidusskolā novēroju, kā skolēni spēlēja ksilofonus, sekojot skolotājas norādījumiem, uz kura taustiņa un cik reizes jāuzsit. G. Ozola stāsta: ja arī kādam bērnam sākumā neizdodas uzsist ritmā, ar laiku iemanās, kaut vai noskatās no blakussēdētāja. Tā mūzikas stundās bērni attīsta arī kustību koordināciju.

Arī Druvienas pamatskolas mūzikas skolotāja Līga Kļaviņa, atzīstot, ka visi viņas skolēni joprojām iemācās spēlēt kādu instrumentu, norāda: mūzikas stundas jādažādo, ņemot vērā bērnu spēju līmeni katrā klasē. Tomēr viņa spriež, ka visvērtīgākā mūzikas sastāvdaļa ir radoša muzicēšana. Ja bērni ar to aizrāvušies, tad labāk muzicēšanai veltīt vairāk laika nekā teorijas apguvei. “Muzikāli attīstīties var jebkurš bērns, arī tas, kuram nav muzikālās dzirdes. Patiesībā iedzimta laba dzirde ir ļoti maz bērniem,” uzsver skolotāja. Kad skolēni klasē kopīgi muzicē, vēlams, lai piedalās visi. Nekas, ja izpildījums nebūs perfekts. Nav taču koncerts.” Arī VISC ieskatā jācenšas panākt katra bērna progresu mūzikā, neraugoties uz to, vai viņam piemīt muzikālās spējas.

Jāmeklē 
zelta vidusceļš

Rīgas Kultūru vidusskolas mūzikas skolotāja Ginta Ozola atzīst, ka izglītojamo dažādais muzikālais līmenis tomēr sagādā grūtības, veidojot stundu. Tas, kas ir interesanti mūzikas skolas apmeklētājiem, var būt par smagu citiem. Tāpēc jāmeklē vidusceļš, lai, “nodarbinot tos, kas var, nenomocītu tos, kuri nevar”. Diferencētu pieeju katram 40 minūšu stundā grūti nodrošināt. Tomēr mūzikas skolas apmeklētājus var arī ļoti labi “izmantot”. Viņiem bieži līdzi ir mūzikas instrumenti, un skolotāja aicina jaunos mūziķus spēlēt pavadījumu, kad klasesbiedri dzied. Savukārt semestra beigās, kad mūzikas skolu audzēkņi sagatavojuši skaņdarbu instrumenta spēles eksāmenam, skolotāja aicina ģenerālmēģinājumu sarīkot klases biedru priekšā. “Tad pēdējā semestra stunda mums sanāk kā koncerts,” teic skolotāja.

Bērniem mūzikas stundās visvairāk patīkot tieši aktīvā darbošanās: dziedāt, spēlēt, plaukšķināt. Mazākie to vēl uztver kā jauku rotaļu.

Notis ir jāpazīst

No I. Vasmaņa teiktā secināms, ka gana augstā latiņa mācību priekšmeta standartā izmantota arī tāpēc, ka viens no vispārējās skolas mūzikas stundu mērķiem ir sagatavot skolēnus ar muzicēšanu saistītām nodarbēm ārpus klases, tātad arī korim. “Piemēram, nošu rak­stu mācīšana iekļauta pro­grammā ne jau tāpēc, lai kaltu galvā do, fa, sol mažorus, bet gan tāpēc, lai skolēni orientētos nošu rakstā vismaz šo vienkāršāko tonalitāšu ietvaros. Bērnam būtu vismaz jāsaprot, ka tagad ir pauze, ka melodija virzās uz augšu vai leju. Svarīgi arī, lai skolotājs, mācot bērniem nošu rakstu, paskaidrotu, ka šīs zināšanas var izmantot praktiskā muzicēšanā,” saka I. Vasmanis.

G. Ozola uzskata, ka ar regulāru darbu visiem bērniem pamazām var iemācīt solfedžo prasmes. “Mūzika ir kā vēl viena valoda,” saka skolotāja. “Ja var iemācīties 33 alfabēta burtus, kāpēc lai neiemācītos notis.” Pusaudža vecumā daudzi vēlas iemācīties spēlēt ģitāru. Ja jau zināmas notis, to paveikt ir samērā vienkārši. “Ja zina trīs četras notis, lielākajai daļai tautasdziesmu jau var nospēlēt pavadījumu,” arī tā G. Ozola motivē skolēnus apgūt notis.

Ar cerību 
par kultūras grozu

Redzams, ka mācību priekšmeta standarta autori domājuši arī par to, lai skolēni zinātu ar Latviju saistītos sasniegumus mūzikā. Jau pieminēta tautasdziesmu apguve, taču saskaņā ar standartu skolēniem mūzikas stundās jāapgūst arī gadskārtu ieražas, tautas rotaļas, tautas mūzikas žanri. Viena no 6. klases pabeigšanas prasībām mūzikā ir, lai skolēns apzinās, ka tautas mūzika ir nozīmīgs faktors nacionālās identitātes saglabāšanā, kā arī var nosaukt Latvijai nozīmīgākās koncertzāles, apzinājis tās savā tuvākajā apkārtnē. Tajā pašā laikā ar standartu saistītajā mūzikas stundu paraugprogrammā teikts, ka nav jāpārbauda, vai skolēns apzinās tautas mūzikas nozīmi. Saskaņā ar standartu, 9. klasi beidzot, skolēnam jābūt apmeklējušam koncertus, baleta un operu izrādes. Taču – vai visiem skolēniem tiek nodrošināta iespēja apmeklēt šādus pasākumus?

I. Vasmanis teic, ka, veidojot standartu, uzskatīts, ka vismaz vienu no minētajiem pasākumiem skolēniem būtu jābūt iespējai apmeklēt. Koncerti taču notiek arī skolās. “Svarīgākais, lai skolēns ir redzējis dzīvu muzicēšanas procesu nepastarpināti koncertu vidē. Ļoti labi, ja pašvaldība var nodrošināt regulāru skolēniem paredzētu koncertu apmeklējumu, bet visiem, protams, nav tādas iespējas. Kad standarts tapa, raudzījāmies perspektīvā un cerējām, ka ar valsts vai pašvaldības atbalstu būs iespējams katru skolēnu vismaz vienu reizi pamatskolas laikā aizvest uz operu. Pagaidām tas nav realizējies, bet Kultūras ministrijas ideja par kultūras grozu, ko valsts nodrošina katram skolēnam, nekur nav pazudusi,” stāsta I. Vasmanis.

L. Kļaviņa saka: protams, lauku bērniem ir sarežģītāk un dārgāk nokļūt līdz Rīgas koncertzālēm vai Operas namam, taču vērtīgi koncerti notiek arī Madonā, Gulbenē un Cēsīs, druvienieši tos apmeklē. Dažkārt apmeklē arī operas un baleta izrādes galvaspilsētā. Mūzikas stundu saturā iekļaujamas arī zināšanas par populāro un rokmūziku, jo skolēniem jāzina nosaukt nozīmīgākos šo jomu māk­sliniekus. “Ir vispārzināma roka, popa un džeza klasika, piemēram, “The Beatles”, “ABBA”, Maikls Džeksons un Lūiss Ārmstrongs, ko nevar nepieminēt mūzikas stundās,” teic L. Kļaviņa.

Mūzikas apguvi atvieglo mūsdienu tehnoloģijas. G. Ozola bilst, ka tīmeklī var atrast arī klasiskās mūzikas skaņdarbus un skolēni, kam uzdots noklausīties vienu, kaut vai ziņkāres pēc noklausās vēl kādu, kas turpat blakus vien atrodams.

Pieminētā paraugpro­gramma mūzikas stundu veidošanai skolotājiem ir tikai rekomendēta kā viens no nepieciešamo zinību apguves ceļiem un tiem, kas izmanto šo paraugprogrammu, pat ieteikts to papildināt. “Paldies Dievam, ka mūzikas skolotājs var diezgan brīvi izvēlēties, kā pildīt valsts noteikto standartu!” teic G. Ozola. “Taču noteikti uzrakstiet, ka mūzikas skolotāji gaida jaunas mācību grāmatas. Esošās nav pārāk izmantojamas, jo tajās ir daudz teorijas, ko nav iespējams apgūt tajā neilgajā laikā, kas pamatskolā dots mūzikas apguvei. Grāmatās vajadzētu vairāk piemēru, kā praktiski darboties.”

Līdz 7. klasei skolēniem ir divas mūzikas stundas nedēļā, pēc tam ir tikai viena stunda nedēļā, ko skolotāja cenšas pārsvarā atvēlēt dziedāšanai, jo teorētiskas zinības apgūst arī citās stundās, bet dziedāt ļauts tikai mūzikā. Savukārt vidusskolas klasēs mūzikas stundas obligātas ir tikai tiem, kuri izvēlējušies sociālo un humanitāro virzienu. Tie, kuri mācās vispārizglītojošā vai eksaktajā virzienā vai arī profesionālajā skolā, var izvēlēties, vai apgūt mūziku vai vizuālo mākslu. No standarta redzams, ka vidusskolā jau vairāk prasīts mūziku arī analizēt, piemēram, jāspēj spriest par tās tēlainību.

Ko un cik māca?

Kādus mērķus mūzikas stundām paredz mācību priekšmeta “Mūzika” standarts

Vispārizglītojošajā skolā iegūstamajām zināšanām jābūt tādā līmenī, lai skolēns kļūtu ne tikai par mūzikas klausītāju, bet spētu arī muzicēt amatiera līmenī. Mūzikas stundām vajadzētu “izkopt spēju ieklausīties skaņu pasaulē, uztvert mūziku emocionāli un attīstīt tēlaini asociatīvo domāšanu, prasmi raksturot mūzikas izteiksmes līdzekļus, iegūt praktiskai muzicēšanai nepieciešamo pieredzi”. Līdz ar to skolēniem būtu stundās ne tikai jāklausās mūzika, jāiepazīst nozīmīgākās personības mūzikā, dažādi mūzikas žanri un izteiksmes līdzekļi, bet arī jāmācās nošu pieraksts, solfedžo prasmes un praktiski jāmuzicē. Standarts paredz arī prasmes, kādas skolēniem būtu jābūt apguvušiem, pabeidzot noteiktu klasi. Piemēram, pabeidzot 3. klasi, skolēniem gan jāprot izmantot skaņurīkus, taču to vēl nevar saukt par kāda instrumenta spēles apguvi. Bērniem jābūt apguvušiem 16 dziesmas, vismaz pusei no tām jābūt tautasdziesmām. Savukārt pēc 9. klases absolvēšanas skolēnam būtu pat jāspēj spēlēt grupā atbilstoši savām spējām, izmantot mūzikas instrumentus pavadījumu sacerēšanā.

11. Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki

Notiks no 6. līdz 12. jūlijam, piedalīsies ap 40 tūkstošiem bērnu un jauniešu no visas Latvijas un – pirmo reizi – arī no diasporām.

Svētkiem gatavojas ap 130 000 bērnu un jauniešu, plānots, ka tajos piedalīsies ap 13 000 koristu un ap 15 000 dejotāju.

Dalībnieku vecums – no 6 līdz 22 gadiem, visvairāk dalībnieku būs vecumā no 9 līdz 12 gadiem.

Šobrīd visā Latvijā notiek svētku atlases skates, kas noslēgsies 20. maijā.

Šo svētku tradīcija aizsākās 1960. gada 23. jūnijā, kad Rīgā pulcējās 8539 dziedātāji no 178 skolām un 1200 dejotāji.