Foto – Dainis Bušmanis

Dziesminieks, teātra mūzikas autors un velomūzikas žanra atklājējs Kārlis Kazāks ir tīrradnis mūsdienu mūzikas sarežģītajā pasaulē. Ja tajā lietu kārtību visbiežāk nosaka producentu armija un pārdošanas rādītāji, tad Kārlis dziesmu tapšanu sauc par meditāciju un izvēlas doties pa paša nospraustām mūzikas takām. Šoreiz tajās mūziķi vedusi Viņa. Kas viņa ir – to uzzināsit mūziķa jaunākā veikuma, albuma „Kārlis Kazāks un Viņa”, atklāšanas koncertos 23. un 24. aprīlī, Rīgā, Mūzikas namā „Daile”.

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69

RAKSTA REDAKTORS

“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus 27

Lasīt citas ziņas

Lai arī Kārļa Kazāka radošajā kontā jau ir trīs studijā ieskaņoti solo albumi „uz manām plaukstām”, „16 stundas” un „gultnes”, viņš joprojām atzīst, ka skaistākais ir mirklis, kad dzimst dziesmas ideja. „Nezinu, kas īsti tajā brīdī notiek, tā drīzāk ir meditācija. Tu vienkārši ļaujies. Plūsti,” skaidro Kārlis. „Pēc tam gan ar šo ideju jāpastrādā, lai pašam nav kauns. Kad tāds bariņš dziesmu ir atnācis un vairs netieku ar tām galā, tās jāieraksta, citādi tās neiet prom un traucē dzīvot. Ieraksts ļauj tās palaist prom un iet tālāk. Protams, dziesmas atgriežas koncertos, un tad ir jāatrod tām pieeja.”

Pēdējā gada laikā Kārlis iemēģinājis jaunus mūzikas laukus – viņa radītie skaņu celiņi skan arī teātrī. Visupirms sacerēts skaņu celiņš Leļļu teātra izrādei „Emīls un Berlīnes zēni”, bet gada nogalē pirmizrādi piedzīvoja „Jaunā ārsta piezīmes” Latvijas Nacionālajā teātrī. „Man vienkārši ļoti patīk teātris, un šķita, ka būtu forši pamēģināt. „Emīla” gadījumā es un režisors Ģirts Šolis gribējām, lai mūzika skan „dzīvajā”. Dzīvais ritms iet roku rokā ar izrādes dinamiku, un viss iznāk īsti.” Cietāks rieksts bija „Jaunā ārsta piezīmes”, atzīst komponists. „Bija jāsaprot vai es un režisors varam iet kopīgu taku. Bulgakovs man bija agrās jaunības grāmata, tā man bija radījusi paliekošu iespaidu par literatūru vispār. Man šķiet, es un režisors bijām dzīvojuši paralēlās pasaulēs. Pašam palika drusku vilšanās, ka neesmu mācējis būt daļa no izrādes, atliek cerēt, ka no skatītāju puses varbūt ir citādi”.