Kultūra

Mūzika klusiem rītiem pēc ballītes. Saruna ar Kārli Kazāku 16

Foto – Dainis Bušmanis

Dziesminieks, teātra mūzikas autors un velomūzikas žanra atklājējs Kārlis Kazāks ir tīrradnis mūsdienu mūzikas sarežģītajā pasaulē. Ja tajā lietu kārtību visbiežāk nosaka producentu armija un pārdošanas rādītāji, tad Kārlis dziesmu tapšanu sauc par meditāciju un izvēlas doties pa paša nospraustām mūzikas takām. Šoreiz tajās mūziķi vedusi Viņa. Kas viņa ir – to uzzināsit mūziķa jaunākā veikuma, albuma „Kārlis Kazāks un Viņa”, atklāšanas koncertos 23. un 24. aprīlī, Rīgā, Mūzikas namā „Daile”.

Lai arī Kārļa Kazāka radošajā kontā jau ir trīs studijā ieskaņoti solo albumi „uz manām plaukstām”, „16 stundas” un „gultnes”, viņš joprojām atzīst, ka skaistākais ir mirklis, kad dzimst dziesmas ideja. „Nezinu, kas īsti tajā brīdī notiek, tā drīzāk ir meditācija. Tu vienkārši ļaujies. Plūsti,” skaidro Kārlis. „Pēc tam gan ar šo ideju jāpastrādā, lai pašam nav kauns. Kad tāds bariņš dziesmu ir atnācis un vairs netieku ar tām galā, tās jāieraksta, citādi tās neiet prom un traucē dzīvot. Ieraksts ļauj tās palaist prom un iet tālāk. Protams, dziesmas atgriežas koncertos, un tad ir jāatrod tām pieeja.”

Pēdējā gada laikā Kārlis iemēģinājis jaunus mūzikas laukus – viņa radītie skaņu celiņi skan arī teātrī. Visupirms sacerēts skaņu celiņš Leļļu teātra izrādei „Emīls un Berlīnes zēni”, bet gada nogalē pirmizrādi piedzīvoja „Jaunā ārsta piezīmes” Latvijas Nacionālajā teātrī. „Man vienkārši ļoti patīk teātris, un šķita, ka būtu forši pamēģināt. „Emīla” gadījumā es un režisors Ģirts Šolis gribējām, lai mūzika skan „dzīvajā”. Dzīvais ritms iet roku rokā ar izrādes dinamiku, un viss iznāk īsti.” Cietāks rieksts bija „Jaunā ārsta piezīmes”, atzīst komponists. „Bija jāsaprot vai es un režisors varam iet kopīgu taku. Bulgakovs man bija agrās jaunības grāmata, tā man bija radījusi paliekošu iespaidu par literatūru vispār. Man šķiet, es un režisors bijām dzīvojuši paralēlās pasaulēs. Pašam palika drusku vilšanās, ka neesmu mācējis būt daļa no izrādes, atliek cerēt, ka no skatītāju puses varbūt ir citādi”.


Dziesminieks radījis arī divus šūpuļdziesmu albumus bērniem. Paša sacerētu dziesmu kolekcija „Mēness ceļu rādīs miega peles vezumam” (2007) tapis pēc Ainara Mielava pamudinājuma. „Vienmēr esmu mulsis no tā, kādas dziesmas lielākoties pieejamas bērniem. Klausos un redzu, ka manējiem dziesmas no sērijas „cālīt, cālīt paskaties” nav interesējušas nevienā vecumā. Kādēļ pieaugušie domā, ka bērniem noteikti patiks, ja dzied citi bērni, ja dziedās bērnišķīgas dziesmas. Varbūt arī esmu pārāk slinks, lai mācītos citu cilvēku dziesmas – vieglāk ir dungot pašam. Vakarā, midzinot bērnu, rodas kaut kādi vārdiņi, melodija, pats aizmiedz, bet no rīta domā – tur sanāk dziesmiņa! (Kārļa trešajai, jaunākajai, atvasītei ir gads un astoņi mēneši) Reiz Ainars Mielavs izdzirdēja, kā blakus istabā dziedu un pajautāja – kāpēc nedodu to citiem.?”

Otrs Kārļa Kazāka veidotais albums bērniem „Tēti dzied šūpuļdziesmas” radīts kopā ar sabiedrībā zināmiem tēviem un ticis dāvināts Latvijas bērnunamiem un sociālajiem dienestiem. „Pašiem tētiem bija interesanti pamēģināt, un viss notika ļoti viegli. Tik foršai lietai atbalstītāji atradās paši. Gribētu izmēģināt uzrakstīt kaut ko pavisam maziem bērniem, tādiem divgadniekiem”.

Par Kārli bieži teikts – viņš rakstot mūziku sievietēm. „Es par to tikai priecājos, ja man izdodas uzrunāt sievietes,” pasmīn dziesminieks. „Meitenes ir atvērtākas klausītājas. Viņas ļaujas mūzikai, kamēr džekiem ir vairāk aizspriedumu – nu kā es tā te atvēršos! Puiši arī bieži ir ar kaut kā iestiprinājušies, kas mūzikas klausīšanos nekādā veidā neatvieglo.”


Šoreiz vairākas „viņas” Kārlis aicinājis piedalīties jaunā albuma tapšanā. Kārļa aicinājumam atsaukušās pianiste un dziedātāja Anete Kozlovska, čelliste Undīne Balode, akordeoniste un dziedātāja Liene Dravniece, basģitāriste Maija Ušča un lietuviešu dziedātāja un vijolniece Milda Adrijuskaite. „Riskēju, bet intuitīvi jutu, ka gribu aicināt tieši šīs meitenes. Kopā ar Aneti Kozlovsku daudz biju muzicējis kopā arī iepriekš. Vienkārši ķīmiska saderība, ko esi atradis un no kuras neatsakies. Maiju Ušču no „Hospitāļu ielas” – vienkārši uzaicināju, jo šķita, ka vajadzētu. Mildu satiku Lietuvas dziesminieku festivālā „Tajaš”. Pamanīju dvīņumāsas, kas dzied ārkārtīgi skaisti un ļoti muzikāli, vakariņās aprunājāmies un nākamajā dienā paspēlējām kopā. Pajautāju – taisām. Viņa piekrita. Manai vīrieša pašapziņai, protams, nāca par labu, ka neatteica neviena no meitenēm. Protams, ieraksta process ar meiteni ir pilnīgi citāds. Skaidrs, ka puisī tu nekādi nevari iemīlēties no pirmās skaņas. Ļāvu viņām būt, un spēlēt to, kas nāk. Katra atrada savējo, ko gribas piespēlēt. Protams, būs cilvēki, kas klausīties un teiks – atkal parastais Kazāka albums,” stāsta Kārlis. Starp citu, jaunā albuma prezentācijas koncertos varēs ne tikai baudīt mūziku, bet arī dāvanā iegūt jaunāko albumu CD formātā, kas citur iegādājams taustāmā formā nebūšot.

Uz jautājumu, kas gan ir albuma titulā minētā noslēpumainā „Viņa”’, Kārlis atbild tikpat aizplīvuroti – „Laikam jau katram, kurš noklausīties albumu, būs sava „viņa”. Man tajā ir ietverts viss. Mīlestība, sieviete, mūzika – tur var sakraut visu pasauli. Citi saka, ka šis esot personīgākais, tiešākais no visiem maniem albumiem. Pats to nejūtu. Kādas dziesmas nāk, tādas tās laižu tālāk. Man jau šķiet, ka īstā mīlestība nekad nav tāda, kā dzied šlāgeros. Tā ir kaut kas liels, skaists. Tāds, kurā var pazust. Mana mūzika ir veids, kā pazūdu es. Tādā mierīgā veidā. Skaidrs, ka šis būs vasaras ballītēm pilnīgi nederīgs albums. Varbūt no rīta, mostoties pēc tam.”


Albuma tapšanā iesaistījusies arī Kārļa dzīves svarīgāka „Viņa” – sieva Kristīne. „Sieva veidoja albuma vāciņa dizainu un raksta albuma tekstus par to, kā es iemīlos meitenēs,” smejas mūziķis. „Šis ir jau ceturtais viņas veidotais albuma noformējums. Ja agrāk vēl mēģināju virzīt kaut kādu savu vīziju, tagad pilnībā paļaujos uz viņu.”

Albuma ieraksta procesu ziemas nogalē pasteidzinājis negaidīts piedāvājums – kopā ar ceļabiedriem, aktieri Andri Buli un komponistu Jāni Strapcānu, doties uz Malajas arhipelāga Ziemeļu salām. Ceļotāju piedzīvojumi ceturtdienās skatāmi arī LTV1. „Kad biju visu salicis pa plauktiņiem un janvārī izdomājis mierīgi nodoties ieraksta procesam, nāca piedāvājums doties uz Sumatru, un es, protams, nespēju atteikt. Ja ir iespēja kaut kur doties ārpusē, tas vienmēr ir tā vērts. Sevišķi tad, kad vajag pamainīt savu iesērējušo skatpunktu. Citādi ieslīgsti kaut kādā pašpietiekamībā, vienkārši aizmirsti, ka lietas var redzēt arī citādi. Centāmies pēc iespējas vairāk nonākt kontaktā ar cilvēkiem un viņu vēsturi. Man ir svarīgi saprast, kādēļ, piemēram, iespējams nodzīvot mūžu un nebūt tālāk no savas mājas par simts metriem, vai arī dzīvot aktīva vulkāna pakājē, lai gan tas nesen noslaucījis no zemes virsas veselu ciematu. Sumatra ir vēl Rietumu pasaules salīdzinoši netraumēta, un tik jaudīgu dabas spēku vēl nebiju jutis. Latvijā nav lielu iespēju ko tādu pārbaudīt. Varbūt vienreiz, kad reiz pēc tādas „apcerīgas” pasēdēšanas uz Mangaļsalas mola gribēju doties mājup, mols applūda, un es četras stundas pavadīju vētrā, burtiski turoties pie bākas. Vai varbūt tad, kad tu viens ar mugursomu plecos ej pa mežu, un zini, ka 40 kilometru apkārtnē nesatiksi nevienu cilvēku. Latvijā vēl ir tādas vietas.”

Jaunā albuma atklāšanas koncertu Mūzikas namā „Daile” Kārlis iesāks ar viņa jau zināmajām dziesmām. „Ir sajūta, ka sākumā gribu ievest cilvēkus savā sajūtu pasaulē. Spēlēsim kopā ar Juri Kroiču pie bungām, Gintu Solu ar ģitāru un Aneti Kozlovsku pie klavierēm. Otrajā daļā mums epizodiski pievienosies arī meitenes un spēlēsim jaunās dziesmas.

„Svarīgi, lai koncertā varu ieskatīties acīs ikvienam,” saka Kārlis. Attālums, kurā vairs neredz cilvēku, mazliet biedējot. „Tad ir par grūtu, nemāku piepildīt to telpu. Tāpat kā teātrī – ir aktieri, kas skatuvi piepilda vienatnē, kamēr citi netiek galā pat bariņā. Kad rīkojām koncertus Nacionālajā teātrī, drusku samulsu. Par lielu bija – trešajā balkonā grūti kādam acīs ieskatīties. Tagad Mūzikas namā „Daile” ir foršs tas tuvums.”

LA.lv