Mūzika no klusuma līdz troksnim 0
Katru gadu, pienākot oktobrim ar tam raksturīgo kultūras pasākumu intensitāti, pienāk arī izšķiršanās starp “Rudens kamermūzikas festivālu” un, kā to nodēvējuši organizatori, nepieradinātās mūzikas festivālu “Skaņu mežs”.
Tātad – jāsadala prioritātes starp labi pārbaudītām klasiskām vērtībām un lēcienu nezināmajā ar stipri mainīgu muzikālo kvalitāšu un interešu spektru. Izvēle tika izdarīta – Daumanta Liepiņa izcilo talantu un meistarību Bēthovena klaviersonāšu vakarā iepazinu personiski, par Lindas Leines un Darjas Maršiņinas klavierdueta darbību saglabāju labas atmiņas no nesen izdotā ieraksta, un tālāk sekoja “Skaņu meža” programma, kuras pieteikums arī šogad uzrunāja vairākos aspektos.
2019. gada 11. oktobrī “Skaņu mežs” publiku sagaidīja jaunajā ēkā “Hanzas perons”, nākamajā dienā tāpat, un jāsecina, ka festivāla repertuāram un publikai šī vieta ir teicami piemērota.
Līdzīgi kā iepriekšējos gados, “Skaņu meža” piedāvājumu var iedalīt trijās grupās, kas tad arī veido festivāla unikālos vaibstus. Pirmā no tām – izcili un pieredzējuši avangarda mūzikas radītāji un interpreti. Otrā – mūsdienu latviešu komponisti. Trešā – repertuārs, kas svārstās no ekscentriskiem izaicinājumiem līdz kuriozitātēm.
Katrā no šiem rakursiem “Skaņu mežs” palika sev uzticīgs.
Un no akadēmiskās mūzikas meistariem kā pirmais uz skatuves kāpa vijolnieks Ērvins Arditi, 11. oktobrī atskaņojot Džeimsa Klārka opusu “2017-V”, Roberta Placa miniatūru “Airhui” un Salvatores Šarrīno ciklu “Sešas kaprīzes”. Rezultāts – vienlīdz reta un lieliska iespēja iepazīties ar konsekventi laikmetīgā valodā iedzīvinātu skaņurakstu vijolei solo, kur instrumenta tembru un artikulācijas parametru virtuozā izzināšanā īpaši rosinoša bija Šarrīno partitūra.
Blakus līdzīgi risinātam Džeimsa Klārka darbam itāļu komponists saistīja ar spēju paraudzīties uz savu radošo ideju no konceptuāli dažādiem skatpunktiem, turpretī Robertam Placam šajā izlasē tika atvēlētas introspektīvākas un liriskākas noskaņas. Cik daudz laika un enerģijas Ērvins Arditi ieguldīja, lai visas komplicētās un strauji mainīgās skaņu virāžas pārvērstu spožā un precīzā interpretācijā, grūti pat iedomāties.
Par tikpat retu un lielisku iespēju jāsauc arī “Skaņu meža” ikgadējie aicinājumi klātienē sastapt kādu no eks-perimentālās mūzikas klasiķiem, īpaši tiem, kas strādājuši elektroakustiskās skaņumākslas sfērā.
Šīgada festivālā tas bija 1931. gadā dzimušais Alvins Lusjē – tāpat kā Ērvins Arditi, arī viņš sniedza meistarklases Mūzikas akadēmijā, bet 12. oktobrī īstenoja atskaņojumu savam 1969. gadā radītajam kanoniskajam opusam “I am Sitting in a Room”. Darbam, kas pārkāpj mūzikas žanra robežas, tālu ietiecoties vizuālās mākslas, literatūras un – kādēļ gan ne? – laikmetīga radioteātra jomā, un kura radītais eksistenciālais saviļņojums uzskatāmi vēstīja, kādi interpretācijas slāņi šeit nākuši klāt kopš opusa pirmatskaņojuma piecdesmit gadus senā pagātnē.
Arī divas pārējās Alvina Lusjē partitūras – “Ricochet Lady” un “Tilted Arc” – izcēlās ar mērķtiecīgi realizētu konceptuālo domu un emocionālas rezonanses potenciālu, kur
perkusionista Trevora Senta interpretācijas niansētais slīpējums raisīja papildu prieku un gandarījumu.
Šādas izjūtas radīja arī “Skaņu mežā” iepazītais latviešu komponistu veikums un viņu sadarbība ar atskaņotājmāksliniekiem. 12. oktobrī pirms Alvina Lusjē mūzikas zvaniņiem un elektronikai Trevors Sents atskaņoja šādam salikumam rakstīto Krista Auznieka jaundarbu “Avots”, kas raksturojams kā vēl viens piemērs komponista prasmei viena skaņdarba ietvaros reprezentēt vairākus semantiskos laukus, racionālu ideju un emocionāla jūtīguma saplūsmi, klusumam pietuvināta skanējuma un sakāpināta viļņojuma dialogu un, protams, izkoptu, individualizētu autorstilu.
Turpretī dienu iepriekš četri Latvijas interpreti iedziļinājās Šveicē strādājošās komponistes Anitas Miezes daiļradē, šim nolūkam izvēloties opusu “Aiz loga” čellam, flautai un vijolei un “Apart” čellam un saksofonam. Un šeit jāpiemin kaut vai tikai divi aspekti, kas atstāja pārliecību par mākslinieciskām sekmēm – komponistes veidotās muzikālās dramaturģijas līdzsvarojums, no lakoniskiem, aprautiem motīviem radot plašāku kopainu, un čellistes Guntas Ābeles, saksofonista Arvīda Kazlauska, vijolnieces Martas Spārniņas, flautistes Ilonas Meijas priekšnesuma profesionalitāte un smalkjūtība.
Īsi aplūkojot visu pārējo, kam acīmredzami nebiju mērķauditorija, pirmām kārtām jāteic, ka žanra cienītāji noteikti novērtēs trokšņu mūziķa Ārona Diloveja spilgtās dotības skaņu ģenēzē, to daudzslāņainā salikumā un koncertzālē dzirdamās partitūras arhitektoniski spriegā un neviennozīmīgā izklāstā.
Nenoliedzamas simpātijas izsauca arī Daniela Rozenhalla un Stēna Bakmana audiovizuālais veikums – varbūt tādēļ, ka skaņas plūdums un attēla aktivitāte rosināja asociācijas ar, piemēram, krievu futūrismu un citiem gadsimtu seniem eksperimentiem.
Vairākas tīri veiksmīgas idejas un to īstenojuma kvalitāte bija vērojama Chaines elektroakustiskajā priekšnesumā un Džona Bensa uzstāšanās skaņu pavadījumā.
Tomēr par visuzjautrinošāko pieredzi kļuva ģitārista un vokālista Maikla Džirā sniegums vismaz stundas garumā, kuru varētu definēt kā “intuitīvu psihoprimitīvismu”.
Rezumējot – kā jau katru gadu, “Skaņu mežs” diagnosticē ne tikai starp akadēmisko un komerciālo mūziku esošās skaņumākslas spilgtākās ainavas un krēslas zonu, bet arī to, kā Latvijā pietrūkst klasiskās mūzikas koncertos. Šeit noderētu biežāki Anitas Miezes opusu atskaņojumi un Krista Auznieka, Dainas Molvikas, Rutas Paideres, Gustava Fridrihsona skaņdarbi. Šeit noderētu arī Ērvina Arditi spēlētais repertuārs.
Taču sevišķi ceru, ka pienāks laiks, kad Latvijā ar kopīgiem spēkiem uzvedīs Alvina Lusjē domubiedra Roberta Ešlija un Kloda Vivjē skatuves darbus. Tas ir nepieciešams. Jebkurā nopietnā valstī tas ir objektīvi nepieciešams.
