Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
29. jūnijs, 2012
Drukāt

Mūzika pārmāca huligānus


Publicitātes fotoPublicitātes foto

“Mēs baidījāmies, jo domājām: ar viņiem būs grūti strādāt. Reti kādā “Jaunatnes darbībā” projektā tiek iesaistīti cilvēki ar garīgiem attīstības traucējumiem un problēmām skolu vidē,” teic Mārtiņš Mamis, jauniešu apmaiņas “Music makes us better” (“Mūzika dara mūs labākus”) organizators. “Tomēr nebija tik traki, kā likās…”


 

Sajūti vibrācijas un atveries!

Pagājušā gada augustā projekta ietvaros dažāda vecuma jauniešiem ar garīgiem attīstības traucējumiem un ierobežotām iespējām bija iespēja deviņas dienas pabūt Kuldīgā un ierakstīt pašiem savas dziesmas profesionālā mūzikas studijā. “Mūsu mērķis bija šiem cilvēkiem dot izdevību apgūt motoriku caur mūzikas ritmiem. Kā jau ierasts, projektā piedalījās cilvēki no dažādām valstīm – Latvijas, Igaunijas, Portugāles un Itālijas. Tādēļ tā viņiem bija iespēja iepazīt arī citu valstu kultūru un uzskatus – kā jau visos šādos starptautiskos pasākumos.” Kā stāsta Mārtiņš, projekta laikā visi 20 jaunieši tika sadalīti četrās grupās, kur katrai no tām bija jāparūpējas par dziesmu tapšanu. Lai tas noritētu vieglāk, tika piesaistīti cilvēki, kas ar mūziku nodarbojas jau ilgus gadus. “Kopā ar perkusionistu Dzintaru Vīksnu mēs izveidojām katra skaņdarba pamatritmu, lai dalībniekiem nebūtu viss jāizdomā no nulles un varētu tam pieskaņoties. Pēc tam mēs izspriedām, kāds instruments katram būtu labāks un atbilstošāks spējām, jo ne visi var dziedāt – viens noteikti būs labāks bungu spēlē, otrs – plaudēšanā, bet vēl trešais – dažādu grabuļu spēlēšanā, bet kopumā tā bija liela improvizācija. Pēc skaņdarbu ierakstīšanas mēs tos apstrādājām citā studijā, lai ierakstītās skaņas ļoti veiksmīgi saplūstu kopā.”

 

Kopumā studijā tapušas desmit dziesmas, kas veidotas tikpat kā no nulles un kuru autori ir cilvēki ar garīgiem attīstības traucējumiem un sociālās vides problēmām. Tomēr tie vēl nekur publiski nav pieejami, bet projekta organizators apsolījies tos drīzumā publicēt internetā.

 

Mārtiņš atzīst: mūzika šos 20 jauniešus ir atvērusi un parādījusi pavisam citā gaismā. “Bija jaunietis no Portugāles, kurš kopā ar iedomu draugu dzīvoja savā, no mums nošķirtā pasaulē. Viss mainījās, kad viņš apsēdās un sāka spēlēt bungas – sajutis mūzikas vibrācijas, viņš atvēra savu dvēseli un sāka kontaktēties ar citiem. Šis jaunietis projekta noslēgumā ar mums pat devās velosipēdu izbraucienā pa Kuldīgas ielām!”

 

Grafiti busiņš

Vaicāts, vai bijis grūti ar jauniešiem, kuriem nav svešas sociālās vides pro-blēmas, Mārtiņš atbild: bijis labāk, nekā gaidīts! “Tā saucamie huligāni no Igaunijas, kas skolā nevēlas mācīties, savu nelabvēlīgo attieksmi izrādīja arī projekta sākumā – labāk iet spēlēt futbolu nekā sēdēt studijā un spēlēt kaut kādus instrumentus. Tomēr ar laiku, redzot citu dalībnieku lielo interesi, viņi projektam nodevās pilnībā. Vēl pirms neilga laika caur e-pastu sazinājos ar Igaunijas grupas vadītāju un uzzināju, ka šie jaunieši ir sadabūjuši bungas un savā skolā dibinājuši pulciņu, kur spēlē paši un ļauj to darīt arī citiem! Tas bija arī viens no mūsu mazajiem mērķiem – lai projektam būtu kaut kāda pievienotā vērtība. Arī meitene no Itālijas, kurai ir ļoti skaista balss, pēc apmaiņas sākusi dziedāt savas dzimtenes klubos,” priecājas projekta organizators. Viņš atzīst, ka viena no pasākuma idejām esot bijusi to balstīt uz mūzikas terapiju. “Gribējām, lai viņi pēc tam to turpina, nevis beidz uzreiz pēc projekta. Tā ietvaros vēlējāmies parādīt – mūzika nav vienīgi radio vai televīzijā skanošais. To radīt var ikviens, un tas nav nekas grūts.”

 

Tomēr dalībnieki ne tikai savu laiku Latvijā pavadīja studijā – viņiem bija arī citas aktivitātes. Vienu no tādām piedāvāja perkusionists Kristaps Krolls, kura vadībā jaunieši ņēma rokā puķupodus un apvilka apkārt ādu, tādā veidā izveidojot mazas bungas, kuras kā piemiņu no Latvijas aizvest uz mājām.

 

“Vēl mēs piesaistījām puisi no Jelgavas, kurš prot kapueiru – nevardarbīgu cīņas deju no Brazīlijas. Viņš vadīja jauniešiem nodarbības pa stundai divreiz dienā. Tā kā cilvēkiem bija garīgas attīstības traucējumi, tās notika mierīgākā režīmā, nekā ierasts veseliem cilvēkiem. Protams, neatņemama sastāvdaļa bija ekskursijas pa pilsētu. Vēl arī krāsojām un zīmējām – Kristaps ziedoja savu “Volkswagen” busiņu, un ar grafiti baloniņu palīdzību jaunieši to apkrāsoja.” Kā atzina pats tā īpašnieks, pēcāk transportlīdzeklis tehniskajā pasē pārdēvēts kā daudzkrāsains, un nepilnu gadu dienu dienā pats ar to nobraukājis. Būtu braucis vēl ilgāk, ja vien nebūtu ceļu satiksmes negadījums, kur braucamais pamatīgi apskādēts.

 

Pirmā reize 
ārpus Liepājas

Mārtiņam ideja par šāda projekta veidošanu radusies jau sen. “Pirms dažiem gadiem piedalījos līdzīgā projektā, kur darbojās profesionāli dīdžeji. Dalībnieki tika atlasīti pēc nejaušības principa, un viņi apguva ar mūziku saistītas lietas. Tajā brīdī manī radās aicinājums pēc līdzīga projekta, bet kurā būtu iesaistīti jaunieši ar ierobežotām iespējām. Sākumā bija iecerēts, ka tiks aicināti cilvēki ar invaliditāti, bet tas neizdevās ierobežoto telpu dēļ un būtu vajadzīgi ļoti specifiski apstākļi. Tādēļ piesaistījām jauniešus ar garīgiem attīstības traucējumiem un problēmām skolā, lai caur mākslu un mūziku tiktu uzlabota ne tikai viņu motorika un koordinācija, bet arī redzesloks. Vairākums no viņiem pirms tam vispār nebija devušies ārpus savas ierastās vides. Tādēļ tas viņiem bija kā milzu izaicinājums. Lai gan līdzi viņiem devās aizbildņi, daudzas lietas tomēr vajadzēja darīt pašiem. Mums bija viens puisis, kurš pirmo reizi dzīvē devās ārpus Liepājas.”

 

Lai projektam piesaistītu atbilstošākos jauniešus, organizatori izveidoja īpašu dalībnieka profilu, pēc kā iespējamajām dalībvalstīm atlasīt cilvēkus. Tika pieprasīts, lai jaunietis ir ar ierobežotām iespējām, lai viņam ir problēmas ar mācībām un lai viņš būtu nācis no ielas.

 

Tāpat obligāta prasība bija angļu valodas pamatzināšanas, lai saprastu, ko saka projekta vadītāji un citi dalībnieki.

“Kuldīgu izvēlējāmies tādēļ, ka tā ir skaista un senlaicīga pilsēta. Ierasti jauniešu apmaiņas programmas norisinās lielajās pilsētās vai to pievārtēs, bet šoreiz dalībnieki varēja paskatīties uz Latvijas vidieni. Kaut kas neikdienišķāks,” saka Mārtiņš Mamis.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+