Kultūra
Kultūrpolitika

Mūzika pasūtīta – kurš maksās? Valsts un privātās intereses Rīgas koncertzāles projektā6

Pēc būvkompānijas “Merks” projekta, Skanstes teritorijā paredzēts uzbūvēt Mūzikas namu, konferenču centru un viesnīcu.

Nacionālā koncertzāle būtu jāceļ kā daļa no privātā investora projekta – daudzfunkcionāla konferenču centra – uz viņam piederošas zemes kādā no Rīgas degradētajām teritorijām un jāfinansē arī no Eiropas Savienības (ES) fondu naudas – 15 līdz 20 miljoniem eiro, kā arī, ja izšķiras par izpirkšanu – arī ar budžeta līdzekļiem – veicot noteiktus pieejamības maksājumus 12 gadu laikā no 2021. gada (šobrīd tos lēš uz 1 milj. eiro katru gadu), līdz koncertzāles daļa nonāktu valsts īpašumā. Šāds scenārijs ar faktiski dubultu publisko līdzekļu ieguldīšanu investora kabatā ieteikts vienā no Kultūras ministrijas (KM) Rīgas koncertzāles finansēšanas modeļiem, ko drīzumā skatīs valdībā. Otrs KM piedāvātais variants paredz iztikt bez izpirkšanas, tomēr tad LNSO nebūtu cerību tikt pie jaunas mājvietas un valsts kolektīviem piekļuve zālei būtu tikai koncertu norises dienās.

Var tikai vērtēt kā nožēlojamu, ka Rīgā, kas pretendē uz Eiropas mūzikas metropoles statusu, šobrīd nav vietas, kur cienīgos akustikas un citos apstākļos varētu uzstāties lielie simfoniskie orķestri un kas varētu kalpot par mājvietu valsts galvenajam orķestrim. Līdz ar to pat savās Eiropas tūrēs Rīgai garām brauc zvaigznes – piemēram, Andris Nelsons ar savu Bostonas simfonisko orķestri –, un arī biļešu cenas uz koncertiem ir dārgas. No otras puses, kad šovasar “LA” devās uz Lielo ģildi, lai iemūžinātu Latvijas galvenā – Nacionālā simfoniskā – orķestra (LNSO) ģērbtuves, bijām šokēti – mūziķi, kas ir gaidīti uz pasaules prestižākajām skatuvēm, dzimtenē spiesti mitināties telpās ar vienām labierīcībām uz visu orķestri.

Konceptuālajā ziņojumā valdībai KM piemin vēl divas iespējas koncertzāles būvei – kopš 2009. gada dziļi plauktā nobāzto arhitektu biroja “Sīlis, Zābers un Kļava” savulaik starptautiskā konkursā uzvarējušo projektu uz AB dambja, kam jau izveidots skiču projekts (izmaksas – ap 90 milj. eiro), un Rīgas pašvaldības uzturēto un akustikas problēmu dēļ daudzu mūzikas profesionāļu noraidīto ideju par Kongresu nama pārbūvi (izmaksas ap 50 – milj. eiro), kas izšķiršanās gadījumā varētu tikt veikta samērā īsā – triju gadu – laikā – Rīgas pilsētas būvvaldē būvprojekts tikaakceptēts jau 2014 gadā. Būtiskākais arguments, kāpēc šos scenārijus būtu sarežģīti īstenot, ir tas, ka šajās vietās, kas pēc Eiropas Komisijas (EK) kritērijiem neatbilst degradētas teritorijas statusam, nav iespējams piesaistīt ES fondu naudu un tā būtu jāiegulda valstij vai pašvaldībai, vai arī abām kopā. Savukārt iespēja, ka Kongesu nams tiktu nojaukts un koncertzāle šajā vietā tiktu celta no jauna šobrīd netiek izskatīta gan lielo izmaksu, gan arī šā nama kā padomju perioda arhitektūras mantojuma vērtības dēļ.


Sīlis: AB dambja projekts bija pārspīlēts

Saistībā ar AB dambja projektu KM atsaucas uz savulaik kultūras ministres Helēnas Demakovas dibinātās valsts aģentūras “Jaunie trīs brāļi” aprēķiniem, pēc kuriem koncertzāles celtniecībai būtu vajadzīgi gandrīz 90 miljoni eiro, no tiem ēkai vien – 54,2 miljoni, vēl 20 miljoni AB dambja rekonstrukcijai utt. Šodien arhitekts Andis Sīlis sarunā ar “LA” atzīst, ka vērienīgā programma bijusi pārāk pārspīlēta un šobrīd tās izmaksas būtu citādas. “Piemēram, AB dambja gadījumā visi uzskatīja, ka koncertzāle jābūvē uz ūdens, īstenībā to mierīgi varēja būvēt arī uz paša dambja,” viņš teic. No pazemes autostāvvietu apjoma līdz satiksmes pārvadiem un koncertzāles iekšējam aprīkojumam “tur bija daudz opciju, ko varēja darīt un varēja nedarīt, līdz ar to visas summas šobrīd ir spekulatīvas”. Vai būtu iespēja pārskatīt šo “trekno gadu” projektu, kas īstenošanas gadījumā tomēr būtu ikoniska kultūras būve, ar ko Rīga varētu lepoties Eiropas mērogā? KM valsts sekretāra vietniece Dace Vilsone uz to atbild noraidoši, uzsverot, ka “vienīgā praktiski īstenojamā alternatīva ir publiskā–privātā partnerība, jo tikai tai pieejams ES fondu finansējums.”

KM ieskatā koncertzāle būtu jāveido par liela mēroga konferenču centru, jo tas ļautu īstenot visus trīs nodomus vienlaikus – radīt īpašu kultūras, biznesa un tūrisma enkurobjektu Latvijas galvaspilsētā –, kā arī ietaupīt centra administratīvajās un citās izmaksās. Kā valsts nozīmīgākajā mūzikas pasākumu norises vietā koncertzālē plānota mājasvieta LNSO, kā arī simfonisko orķestru un koru koncerti, operu un oratoriju uzvedumi, džeza un popmūzikas koncerti uc. Sarunās ar mūzikas profesionāļiem izskan bažas par ieplānoto objekta daudzfunkcionalitāti un tās tehniskajiem risinājumiem, kas var negatīvi iespaidot zāles akustisko kvalitāti. Tomēr kā lielākais pārsteigums tiek piesaukta valsts un pašvaldības neslēpti neieinteresētā attieksme pret šo Latvijas kultūrai stratēģiski nozīmīgo objektu, kura nepieciešamība iekļauta arī daudzinātajā Nacionālajā attīstības plānā, argumentējot to ar “ierobežotām iespējām finansēt apjomīgus kapitālos izdevumus koncertzāles būvniecībai”. Realitātē šobrīd tiek plānots kongresu un konferenču centrs ar koncertzāles funkciju un šim mērķim ar kultūrpolitiku ir mazs sakars – drīzāk gan ar EK prasībām, kas neļauj naudu piešķirt tieši kultūras būvēm, uzsverot nepieciešamību attīstīt teritorijas un radīt jaunas darba vietas, kā arī ar lielā biznesa interesēm uzlikt Rīgu uz starptautiskā konferenču tūrisma kartes, jo Baltijas valstis šobrīd apkalpo līdz septiņām reizēm mazāk šādu tūristu nekā, piemēram, Zviedrija, Polija, Čehija. Ja runa ir par privāto partneri, tad tā ir visā pasaulē pārbaudīta pieeja – investors attīsta degradētu teritoriju ar enkurobjektiem un viņam ir pilnīgi vienalga, vai tas ir muzejs, koncertzāle vai sabiedriskā pirts, kas teritorijai rada finansiālu un ekonomisku vilkmi, kā arī, kā šajā gadījumā, būtiski palētina projektu.

KM pārmetumus par investora interešu lobēšanu noraida, uzsverot, ka koncertzāles projekta īstenošana publiskās-privātās partnerības ietvaros ir veids kā nodrošināt tā īstenošanu tuvākajā laikā bez valsts vai pašvaldības budžeta izmantošanas. Cits jautājums – vai šādu pārspīlētu uzsvaru uz publisku-privāto partnerību var vērtēt citādi kā kārtējo valsts nevarības apliecinājumu?


Skanstes attīstītāji gatavi startam

“Mēs esam gatavi būt viens no pretendentiem atklātā konkursā uz koncertdzīvei nepieciešamās infrastruktūras izveidi,” sarunā ar “LA” atzīst Skanstes attīstības aģentūras (SAA) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vanags (kādreizējais kultūras ministres Helēnas Demakovas padomnieks un Tautas partijas tēla veidotājs). “SAA” biedri ir būvkompānija “Merks” un “ABLV Bank” – jau līdzšinējā KM partnera saistībā ar Laikmetīgās mākslas muzeja būves projektu –meitasuzņēmums “Pillar Management”, “E.L.L. REAL ESTATE” no Igaunijas un citi nekustamā īpašuma attīstītāji.

Būvkompānijas “Merks” projekts Skanstes teritorijā (kopumā paredzēta kvartālu apbūve starp Jāņa Daliņa, Vesetas, Jāņa Dikmaņa, Grostonas un Skanstes ielu) sastāv no trim savstarpēji saistītām, bet īpašuma ziņā nodalītām ēkām – Mūzikas nama, kur atradīsies akustiskā koncertzāle ar 1300 klausītāju vietām, konferenču centra, kā arī viesnīcas. Arī M. Vanags uzskata, ka “vislabākais risinājums būtu, ja Mūzikas nams, kas ir īpašuma un juridiskā ziņā nodalāma ēka, nonāktu valsts īpašumā”. Vēl jūnijā, vaicāts, vai koncertzālē varētu būt mājvieta arī LNSO, M. Vanags “LA” atbildēja izvairīgi, toties šobrīd – ka “RKKC Mūzikas nams ir veidots kā mājvieta LNSO ar nepieciešamajām mēģinājumu telpām, ģērbtuvēm, instrumentu noliktavu un citām telpām”.

Kultūras ministrijas investoram izvirzītās prasības nepārsteidz ar vērienīgumu – tajās nav iekļautas vēlmes, piemēram, attiecībā uz projekta arhitektonisko izcilību, kas tik stratēģiski nozīmīga objekta gadījumā ir ļoti būtiska. Paredzēts vienīgi, ka koncertzāles kopējai platībai jābūt līdz 4000 m² un līdz 1400 skatītāju vietām, ar koncertu noslodzi vismaz 80 līdz 100 vakarus gadā. Skatuvei jābūt piemērotai liela simfoniskā orķestra izvietošanai (līdz 120 mūziķiem), bet akustikai – derīgai gan akadēmiskās mūzikas, gan – adaptējot – arī apskaņotiem koncertiem (līdzīgi kā koncertzālē “Gors”). No sarunām ar mūzikas nozares profesionāļiem dzirdēts viedoklis, ka KM paredzētā zāles ietilpība varētu būt nerentabla. Vai gribam veidot koncertzāli tikai iebraucējiem, jo biļešu cenas būs vidējam apmeklētājam nepieejamas? Šobrīd to vidējā cena vieskoncertiem ir no 40 eiro.

No Rīgas līdz Malmei tālu

Komunikācijā ar “LA” M. Vanags atsaucas uz Malmes (Zviedrijā) konferenču centra pieredzi – arī tur ir koncertzāle un mājvieta simfoniskajam orķestrim. Kā sarunā ar “LA” atzīst inženieris Deniss Piļkēvičs – speciālists akustikas un citu ar koncertzāļu tehnisko specifikāciju saistītos jautājumos, strādājis ar LNSO, arī pie Dzintaru slēgtās koncertzāles projekta un apbraukājis daudzas pasaules zāles –, no Rīgas līdz Malmei vēl tālu. Malmē tieši pašvaldība pirms desmit gadiem nolēma, ka pilsētai vajag kongresu centru, un vietējā simfoniskā orķestra vadība nāca ar ideju, ka tam jāpievieno arī akadēmiskās mūzikas zāle. Vispirms tika veikta izpēte par vietas izvēli – lai konferenču centrs atrastos tuvu lidostai (kas Skanstes gadījumā tā īsti nav, jo projekts varētu tikt pabeigts, pirms tiks pilnībā izveidota satiksmes infrastruktūra). Tad noorganizēts konkurss arhitektoniskajam risinājumam, investīciju piesaistei, būvdarbu veikšanai. Investoram tika darītas zināmas prasības akustikai un pat akustiķu vārdi. Jau konkursa ietvarā tika arī izvirzīts jautājums, cik liela būs koncertzāles atpirkšanas cena, par ko pašvaldība arī vēlāk izšķīrās. Un – pats galvenais – Malmes pašvaldība bija klāt koncertzāles projektam jau pašā sākumā – metu konkursa stadijā, bet Skan­stes gadījumā jau ir sākusies tehniskā projekta izstrāde.

Cik atklāts būs konkurss?

2015. gada novembrī investora izsludinātajā Rīgas konferenču un koncertu centra (RKKC) metu konkursā uzvarēja arhitektu birojs “Vizuālās modelēšanas studija” (arhitekts Uldis Balodis un Daiga Bikše), kuri ir uzbūvējuši augsti vērtēto “Gora” koncertzāli Rēzeknē. Saistībā ar RKKC konkursu arhitektu sabiedrības aizkulisēs gan dzirdēts, ka tas bijis ar ļoti lielām priekšrocībām atsevišķiem profesionāļiem.

Uz ES fondu finansējumu drīzumā tiks rīkots atklāts konkurss, tomēr, visticamāk, tā prasībās ietilps vismaz gatavs skiču projekts. Un, pēc šobrīd pieejamās informācijas, tāds ir tikai vienam iespējamajam partnerim – Skanstes attīstības aģentūrai. Jāpiebilst, ka vēl nesen investoru vidū tika minēts arī ar to pašu SIA “Merks” saistītais Biznesa centrs Zaķusalā, kura plānos ir nekustamo īpašumu attīstīšana Zaķusalas ziemeļu daļā apmēram 22 ha platībā, tomēr, pēc neoficiālas informācijas, šobrīd plāni attiecībā uz koncertzāli ir mainījušies.

Tikmēr aizkulisēs izskan, ka saistībā ar koncertzāli ir daudzi jautājumi, par kuriem vajadzētu konceptuāli izšķirties, vēl pirms pieņem lēmumu par sadarbību. It sevišķi tad, ja lems par labu koncertzāles daļas izpirkšanai, kas nozīmētu dubultu publisko līdzekļu ieguldīšanu un slogu kultūras budžetam 12 gadu ilgumā. Cik liela galu galā būtu izpirkuma summa un no kādiem faktoriem tā būs atkarīga, jo – galu galā – ES fondu nauda arī ir publisks ieguldījums? Kāpēc tad valstij būtu jāmaksā divreiz? Kā domāts atpirkt koncertzāles daļu, zemei paliekot investora īpašumā? Ir taču ārkārtīgi “iedvesmojošā” pieredze ar jauno VID ēku. Mārtiņš Vanags gan mierina, ka “koncertzāles pakāpenisks izpirkums ir iespējams, jo tā ir plānota kā tehniski un juridiski nodalīta ēka”. Izpirkšanas variantu kopumā kā saprātīgu vērtē LNSO direktore Indra Lūkina, uzsverot, ka no visiem KM projektiem vienīgais LNSO interesējošais ir tāds, kur paredzēta pilnīgi atsevišķa darbība koncertzālei un mājvieta LNSO. KM valsts sekretāra vietniece Dace Vilsone teic: “Ir pilnīgi skaidrs, ka, izšķiroties par sadarbību ar investoru, iepriekš jāveic nopietni finanšu ekonomiskie aprēķini – ieskaitot to, cik ieguldīts ERAF finansējuma, kā arī saistībā ar izpirkuma maksu.” Deniss Piļkēvičs tomēr uzskata, ka var rasties daudzas ar privāt­īpašuma tiesībām saistītas neskaidrības, kas ļaunākajā gadījumā var pat beigties ar to, ka valsts var būt spiesta par nezināmu summu atpirkt no investora visu ēku vai arī maksāt viņam dārgu nomas maksu.

Varbūt uzgaidīt vēl desmit gadus?

Kurš nu vairs atceras, ka savulaik, vēl pirms krīzes, Kultūras ministrija uzstāja, lai arī Rīgas koncertzāle tiktu iekļauta ES līdzfinansējuma programmā reģionālajām koncertzālēm. Taču politiski tika nospriests, ka naudu tai atradīsim paši. Nav pārliecības par pašu galveno – vai piedāvatajā publiskajā–privātajā partnerībā, kas prasa nopietnus finanšu ekonomiskos aprēķinus, iznākums būs labākais no iespējamiem, tieši ņemot vērā valsts intereses. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka ir naivi romantiski censties iztēloties privāto partneri kā nesavtīgu mecenātu, kā to šobrīd komunikācijā dara KM. Netieši uz to norāda arī SAA valdes priekšsēdētāja Mārtiņa Vanaga teiktais, atbildot uz “LA” jautājumu, vai SAA būtu gatava īstenot vērienīgo projektu kopā ar koncertzāli arī tad, ja nebūtu pie­ejams ES fondu finansējums: “Nē, jo koncertzāles būvniecības izmaksas nav iespējams atpelnīt no tās darbības.” Ja runa ir par mecenātismu, tad salīdzinājumam – pēc septiņu gadu celtniecības šovasar Grieķijas galvaspilsētā Atēnās tika atklāts “Stavros Niarchos Foundation Cultural Center”. 600 miljonus eiro izmaksājušā projekta vienīgais finansētājs ir privāts mecenātu fonds, kas tālāk ēku pilnībā nodevis valsts rīcībā – tur jaunu mājvietu radīs Grieķijas Nacionālā opera un Nacionālā bibliotēka.

“Koncertzāles jautājumā svarīgi ir tēmēt augstu, jo, mērķējot vidējā latvietī, mēs trāpīsim kājslauķī,” izteicās kādas nesenas koncertzālei veltītas publiskas diskusijas dalībnieks. Sarunās ar “LA” mūzikas nozares pārstāvji pauž izpratni, ka, iespējams, finansiālu apsvērumu dēļ koncertzāli varētu būvēt ne pašā labākajā vietā. Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais saka: “Mani nepamet doma, ka Latvijai nebūs tik daudz līdzekļu, lai radītu tiešām labu koncertzāli. Pats galvenais, lai tā nav multifunkcionāla un kaut kur izbūvēta tikai tāpēc, ka ir pieejamas telpas.” “Ceru, ka nomirs variants ar Kongresu nama pārbūvi – tā māja ir totāli nepiemērota simfoniskajai mūzikai, skaņa tur ir vienkārši briesmīga, un neesmu pārliecināts, ka tur var kaut ko uzlabot,” uzsver “Sinfonietta Rīga” mākslinieciskais vadītājs un diriģents Normunds Šnē. “Varbūt labāk uzgaidīt vēl desmit gadus un uzbūvēt izcilu koncertzāli izcilā vietā, kad tam būsim gatavi?” retoriski vaicā Deniss Pilkēvičs. Pēc viņa domām, optimālākais scenārijs, kā Rīgai tikt pie koncerzāles, ir valsts un pašvaldības sadarbības modelis, kas īstenots daudzās valstīs – piemēram, Polijā, kad valsts un pašvaldība izveido līgumsabiedrību, kuras mērķis ir koncertdzīves nodrošināšana.

Var secināt, ka šobrīd tiek plānots kongresu un konferenču centrs ar koncertzāli kā piedēkli. Neatstāj sajūta – ja Rīga sevi pozicionē kā Eiropas mēroga kultūras metropoli, būtu tikai pašsaprotami, ja arī valsts būtu gatava ieguldīt līdzekļus fundamentālu un kultūrpolitiski stratēģiski svarīgu kultūras infrastruktūras objektu būvē, kas, starp citu, paredzēti arī daudzinātajā Nacionālajā attīstības plānā.

LA.lv