Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
18. jūnijs, 2013
Drukāt

Mūzika prāta un dvēseles tīrībai


Publicitātes fotoPublicitātes foto

“Rīgas festivāls” latviešu klausītāju un ārzemju viesu ievērību nenoliedzami saistījis gan ar spilgtu interpretu līdzdalību, gan ar stilistiski dažādām koncertprogrammām.

 

Divi šā festivāla koncerti tam ir pārliecinošs apliecinājums – pianista Jura Žvikova īstenotais Džona Keidža mūzikas priekšnesums ar pieteikumu “Audiovizuāla performance četrām klavierēm” Spīķeru koncertzālē 11. jūnijā un Sigvarda Kļavas vadītā Latvijas Radio kora uzstāšanās Svētā Pētera baznīcā dienu vēlāk veidoja kolorītu kontrastu, pievēršoties komponistiem ar pavisam atšķirīgu estētisko domāšanu. Tomēr Radio kora sagatavotajā Arvo Perta, Pētera Vaska un Valentīna Silvestrova mūzikas programmā un Jura Žvikova koncertā bija arī kāds vienojošs vadmotīvs – radošās domas kristalizācija, kas Džona Keidža skaņdarbiem lika iegaismoties daudzveidīgos emocionālos rakursos, turpretī Pētera baznīcā dzirdamajiem dziedājumiem piešķīra precīzu un skaidru struktūru.

Abos gadījumos atskaņotāji ļāva publikai ieklausīties komponistu atklātajās attiecībās starp skaņu un klusumu, dodot iespēju Keidža mūzikai attīrīt prātu, savukārt Perta, Vaska un Silvestrova skaņumākslai – klausītāja emocionālo pasauli, vienlaikus parādot, ka šeit cilvēka intelektuālā un dvēseliskā būtība ir nesaraujami saistītas.

Spīķeru koncertzālē izskanējusī programma pārstāvēja konkrētu Džona Keidža daiļrades periodu – no 1942. gadā tapušajiem darbiem sagatavotajām klavierēm līdz klusuma opusam “4′ 33” desmit gadus vēlāk, un te Juris Žvikovs sadarbībā ar videomākslinieku Robertu Rubīnu, horeogrāfu Antonu Freimanu un trim dejotājiem – Gabiju Bīriņu, Ruslanu Kurloviču un Jekaterinu Sergejevu – prata parādīt, cik krāšņa šajā laikā bijusi Keidža iztēle, ierastos priekšstatus par komponista izteikti eksperimentālo un abstrakto mūzikas valodu bagātinot ar savu individuālo redzējumu. Līdz ar to jau pirmajā koncertā atskaņotajā darbā – izlasē no cikla “Sonātes un interlūdijas” – varēja rast gan introvertu izsmalcinātību, gan dramatiskas norises, abām šīm līnijām turpinoties turpmākajā uzstāšanās gaitā. Tā skaņdarbā “Sapnis” klausītāji kļuva par lieciniekiem liriskām meditācijām, turpretī priekšnesumos ar dejotāju līdzdalību – “Un zeme atkal pacietīs” un “Primitīvs” – spraigai enerģijai un ritma intensitātei. Papildu akcentus šajā vēstījumā vēl ienesa svītā rotaļu klavierēm aiz vienkāršiem motīviem slēptā absurda nokrāsa, kas filosofiskas dimensijas guva 
”4′ 33” atskaņojumā, atkal aicinot domāt par mūzikas jēgu un labāko veidu, kā radošās idejas ietērpt mākslinieciskos tēlos. Jāpiebilst, ka Jura Žvikova spēle viscaur uzrunāja ar īpaši smalkjūtīgu, izkoptu un kontrastainu skanējumu, un pianista sniegums raksturojams kā teicams piemērs Keidža jaunrades pilnvērtīgam atskaņojumam. Turpretī Antona Freimana un viņa domubiedru veikums raisīja vēlmi ar kādu no koncertā iekļautajiem darbiem kādreiz iepazīties oriģinālajā Mērsa Kaningema horeogrāfijā – galu galā, ja reiz autentiski tiek spēlēts Bahs, Korelli un Monteverdi, kādēļ nevarētu būt arī autentiskas Džona Keidža interpretācijas?

Atskaņotājmākslinieku profesionalitāte neradīja šaubas arī nākamajā “Rīgas festivāla” koncertā.

Diriģenta Sigvarda Kļavas un Latvijas Radio kora veiktajiem Perta, Vaska un Silvestrova mūzikas lasījumiem piemita valdzinošas un individualizētas tembrālās aprises, tīra intonācija un izlīdzināts temporitms, prasmīgi būvēta formveide un neparasti niansēta noskaņu gamma sakrālas apceres un garīgas kontemplācijas ietvaros.

Neapšaubāmi, arī šeit komponisti bija atraduši savas daiļrades labākos interpretus, un Arvo Perta “Grēku nožēlošanas kanons” tādēļ jo īpaši ieskanējās dramatiskā pārdzīvojumā, Valentīna Silvestrova “Diptihs” – jūtīgā vijīgumā, bet Pētera Vaska “Mīlas dziesmas” – dzidrās un plūstošās gaismēnās. Citi priekšnesumi pārliecināja ne mazāk – Arvo Perta “Solfedžo” īpaši pievērsa uzmanību Latvijas Radio kora dziedātāju balss kolorītam un skaistumam, brīnišķīgajā Silvestrova miniatūras “Klusa nakts” interpretācijā savukārt izceļot Ievas Ezerietes soprāna tembru.

Tomēr nevarētu teikt, ka šī Radio kora programma būtu radījusi viennozīmīgu sajūsmu, zināmas skeptiskas iebildes raisot kā pašai mūzikai, tā arī koncerta koncepcijai kopumā. Salīdzinājumā ar te dzirdētajiem Silvestrova meistardarbiem Arvo Perta jaunrade jau šķita nedaudz konvencionālāka – katrā ziņā no “Da pacem Domine” gandrīz nekas nepalika atmiņā, bet Pētera Vaska cikla “Mīlas dziesmas” pirmatskaņojums vēstīja, ka tā nenoliedzami nav sliktākā versija Imanta Ziedoņa dzejai – taču komponistam bijušas arī raksturā bagātākas un intonācijās izteiksmīgākas kora partitūras, kaut vai cikls “Klusās dziesmas”, kuru Pētera baznīcā pārstāvēja “Paldies tev, vēlā saule”. Otrkārt, šī Radio kora uzstāšanās, tieši tāpat kā citādi izcilais koncerts pagājušā gada “Rīgas festivāla” ietvaros Jāņa baznīcā, cieta no pārliekas repertuāra sadrumstalotības – tā vietā, lai atskaņotu visu pa drusciņai – divu daļu fragmentus no Perta “Grēku nožēlošanas kanona”, vienu daļu no Silvestrova triptiha un vēl vienu daļu no kāda cita diptiha, – varbūt saprātīgāk būtu izdziedāt kādu no šiem cikliem pilnībā. Tāpat arī – ja pirms koncerta, nemaz nezinot konkrētus skaņdarbus, jau iepriekš ir skaidrs, ka šeit sagaidīs lēna un klusināta mūzika pusotras stundas garumā, un tā arī notiek, tas, manuprāt, nav pats veiksmīgākais variants. Šajā ziņā Jura Žvikova atskaņotā Džona Keidža klavierdarbu programma izrādījās pārdomātāka.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+