Mūzika Reformācijas piecsimtajā gadskārtā 1
Šogad vēl gaidāms 20. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts, kad jau sācies jauns koncertcikls, kas veltīts sakrālai sfērai, liturģiskai mūzikai, līdz ar to arī Latvijā pienācīgi atzīmējot piecsimto gadskārtu kopš Reformācijas sākuma.
Šim notikumam par godu Pētera Vaickovska vadītā vokālā grupa “Ars Antiqua Rīga” un viņu domubiedri iecerējuši četru koncertu programmu, no kuriem pirmais – ar pieteikumu “Luters un laikabiedri” – izskanēja 2017. gada 2. septembrī Vecajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Reformācijas tēvs par mūzikas vērtību izteicies ne reizi vien: “Es labprāt gribētu no sirds augsti cildināt šo skaisto un daiļo Dieva dāvanu – brīvo mūzikas mākslu. Es uzskatu, ka tā ir ļoti nozīmīga un tātad arī karaliska un cildena māksla, tāpēc nemaz nezinu, kā man sākt to slavināt un kur vajag rimties, tāpat kādā formā un veidā es varu to slavināt, kā to katram pieklājas darīt un turēt par dārgu un vērtīgu. Tātad es šo mākslu apveltīšu ar cildinājumu pārpilnību, jo nespēju vien to diezgan slavēt un godāt.” Un pēc daudziem cildinājumiem dižais teoloģijas doktors secina: “Un tas, kam par to nav prieka un patikas, kas nav aizkustināts par tik jauko brīnumdarbu, tam patiesi vajag būt lielam rupucim, kas nav nekā vērts, jo viņš klausās nevis šo jauko mūziku, bet nelāgas dziesmiņas vai suņu un cūku dziesmas un mūziku.” Pats Luters komponēja korāļus, bija apveltīts ar skanīgu tenora balsi, spēlēja lautu, un 2. septembra koncertā arī to atgādināja stāstnieks Varis Piņķis Lenarda Gotluba lautas interlūdiju pavadībā.
Pēc Lutera un viņa līdzgaitnieku pārliecības, līdzās teoloģiskajai reformai bija nepieciešama arī muzikālā reforma, lai liturģiskais vēstījums skanētu dzimtajā valodā un būtu pēc iespējas skaidrāk uztverams. “Ars Antiqua Rīga” priekšnesumā par to uzskatāmi vēstīja koncerta pirmā daļa ar Kaspara Otmajera un Johana Valtera variācijām par slaveno Lutera korāli “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils”, kam sekoja Mārtiņa Lutera tēmu “Mēs lūdzam Svēto Garu” un “Mums jauna dziesma ir” muzikālie izvērsumi Johana Valtera versijā, tādā pašā koncepcijā un stilistikā pienākot arī programmas noslēgumam ar Valtera un Lutera darbu “Lūk, nāk pagānu Pestītājs”. Bez šaubām, “Ars Antiqua Rīga” ir dziedājusi arī daudz komplicētāku mūziku, taču viņu uzstāšanās atklāja, ka viss nebūt nav tik vienkārši – sākuma monodiju ātri vien nomainīja izvērsta daudzbalsība, korāļu tēmas ieguva polifoni dzīvīgus un harmoniski valdzinošus risinājumus, kuru profesionālam iedzīvinājumam katrā ziņā nepieciešamas dzidras, izteiksmīgas un līdzsvarotas balsis, savukārt pats skaņuraksts zināmā mērā atsauca atmiņā itāļu madrigālistu mākslinieciskos vaibstus un izjūtu gammu.
Programmas centrā atradās Latvijā līdz šim tikpat kā nezināmā Kaspara Otmajera opusi “In silentio et spe”, “Vidi alios instrantes” un “Mans Debesu Tēvs – Dievs ir patiesība” kopā ar Johana Valtera moteti “Ādama krišana”, un te varēja dzirdēt, ka jaunu liturģiskās mūzikas formu un izteiksmes līdzekļu meklējumi Kasparu Otmajeru aizveduši līdz laiktelpā izvērstai reliģiskai kontemplācijai, turpretī Johana Valtera radītajiem tēliem piešķīruši dramatiski spriegākus vaibstus. “Ars Antiqua Rīga” dotā iespēja iedziļināties tieši Otmajera skaņumākslā kļuva par īpašu koncerta vērtību – šeit uzrunāja gan skaņās izteikto domu un izjūtu piepildījums, gan kompozicionālā meistarība, turklāt šajā gadījumā savukārt Otmajera veikums sasaucās ar Viljama Bērda, Tomasa Tallisa un citu angļu garīgās mūzikas meistaru estētiku un emocionālo redzējumu.
Šoreiz vokālās grupas “Ars Antiqua Rīga” sastāvā kopā ar basu Pēteri Vaickovski bija dzirdama Agates Burkinas soprāna, Normunda Ķirša kontrtenora, Aigara Reiņa tenora un Vitālija Stankeviča baritona balss – un dažādiem gadsimtiem un tradīcijām piederīgu sakrālās mūzikas opusu atskaņojumos izkoptā mākslinieku intuīcija izrādījās visnotaļ precīza. Sekmīgi izvairoties no divām galējībām – jūtu eksaltācijas un pārlieku strikta racionāla lasījuma, “Ars Antiqua Rīga” ansamblis bija izveidojis interpretācijas, kam piemita noskaņu niansētība un lokanība apvienojumā ar skaidri un loģiski paustu muzikālās domas zīmējumu. Piecu mūziķu dziedājumā gluži neiztika arī bez šaubīgākām vietām – dažbrīd intonatīvais izklāsts kļuva pārāk saspringts, citkārt varēja vēlēties krāšņākas un kolorītākas tembrālās aprises, taču kopumā “Ars Antiqua Rīga” sniegumu varēja uztvert ar interesi un prieku. Vokālās partitūras individualizētajos toņos un salikumos uzmanību pievērsa gan Agate Burkina, gan Normunds Ķirsis, tomēr šoreiz visvairāk – Aigara Reiņa priekšnesums. Atliek pieminēt, ka uz nākamo Reformācijas jubilejai veltītā cikla koncertu visi ielūgumi jau ir izņemti, taču klausītāji laipni gaidīti arī uz turpinājumu oktobrī, kura programmās Ludvigu Zenflu nomainīs Dītrihs Bukstehūde un visbeidzot – Johans Sebastiāns Bahs.
