Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
19. aprīlis, 2016
Drukāt

Muzikāla lūgšana Pētera Vaska jubilejā

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Pēteris Vasks

Svinot komponista Pētera Vaska 70. jubileju, viņa mūzika šogad Latvijas koncertprogrammās pārstāvēta sevišķi intensīvi.

Interpretu uzmanības lokā nonākušas arī tās partitūras, kas līdz šim palikušas regulāri atskaņoto komponista opusu ēnā – Valsts akadēmiskā kora “Latvija” priekšnesumā skanējusi balāde “Ugunssargs”, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris atcerējies opusu “Lauda”, un līdz gada beigām droši vien gaidāmi arī citi pārsteigumi. Precīzi komponista 70. dzimšanas dienā – 16. aprīlī – Rīgas Domā izskanēja Pētera Vaska jubilejas koncerts, uzstājoties Latvijas Radio korim un Valsts kamerorķestrim “Sinfonietta Rīga”. Arī šī programma deva iespēju dzirdēt jaunus Vaska daiļrades paraugus – “Da pacem, Domine” Rīgas Domā piedzīvoja pirmatskaņojumu, bet “Musica Serena” pirmoreiz tika spēlēta pagājušā gada novembrī Somijā. Juhas Kangasa vadītajam Ostrobotnijas kamerorķestrim rakstīta arī “Musica Appassionata”. Meditācija vijolei un stīgu orķestrim “Vientuļais eņģelis” – Gidonam Krēmeram un Baltijas kamerorķestrim “Kremerata Baltica”, bet citus programmā iekļautos darbus – lūgšanu “Pater Noster”, apceri ar Mātes Terēzes vārdiem “Klusuma auglis” un dramatisko poēmu “Mūsu māšu vārdi” – pirmatskaņojuši latviešu mūziķi.

Ar Latvijas Radio kori un kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” Pēterim Vaskam vienmēr bijusi laba radoša sadarbība, tādēļ šķita tikai pašsaprotami, ka jubilejas koncertā dzirdamās interpretācijas vēstīja par augstu māksliniecisko līmeni. Drīzāk jau pārsteidza vēlme programmu uzticēt diviem diriģentiem – Sigvardam Kļavam un Normundam Šnē, lai gan šāda izvēle, protams, uzlūkojama kā loģiska – Radio kora mākslinieciskais vadītājs varēja koncentrēties uz vokāli instrumentālām partitūrām, turpretī “Sinfonietta Rīga” galvenais diriģents – uz tīri simfonisko mūziku. Tas gan atstāja neatbildētu jautājumu – interesanti, kā izklausītos a cappella kordarbs “Mūsu māšu vārdi” Normunda Šnē versijā –, taču abu diriģentu vadībā “Sinfonietta Rīga” sniegums liecināja par vienotu skatījumu uz Pētera Vaska mūziku. Kamerorķestra stīgu grupa muzicēja emocionāli piesātināti, vienlaikus neko nepārspīlējot un neforsējot. Tas pats attiecināms uz Latvijas Radio kora dziedājumu – tā vokālo dzidrumu, izsmalcināto kolorītu un emocionālā diapazona daudzpusīgumu; un arī tādēļ orķestra un kora dialogs izvērtās tik harmonisks un abpusēji noslīpēts. Visbeidzot kā nepārprotama interpretācijas veiksme raksturojams arī Sanda Šteinberga un “Sinfonietta Rīga” atskaņojums opusam “Vientuļais eņģelis”, kur klusināto vijoles solo augstā reģistrā un stīgu orķestra atturīgo pavadījumu mūziķi iedzīvināja ar iekšēju intensitāti, tembrālu mirdzumu un intonatīvu precizitāti.

Jubilejas koncerta programmas izvēlē neapšaubāmi bija saskatāma konkrēta koncepcija, kurai piemita gan savas spilgtās puses, gan arī mazāk iedvesmojoši rakursi. Šo programmu var uzlūkot kā muzikālu lūgšanu – par komponista akcentēto garīgo dimensiju vēsta ne tikai “Pater Noster”, “Da pacem, Domine” un “Klusuma auglis”, bet arī instrumentālie opusi ar vienas noskaņas, vienas tēmas risinājumu transcendentālā izgaismojumā. Galu galā – arī balādi “Mūsu māšu vārdi” ar Māra Čaklā dzeju iespējams uztvert kā skaidri dzirdamu lūgsnu un aicinājumu pēc pastāvīgas garīguma klātbūtnes. Šādu priekšstatu tikai pastiprināja repertuāra hronoloģiskais ietvars, kur gandrīz visi darbi tapuši pēc 2000. gada (starp citu, arī pie iepriekšminētā a cappella opusa, kas radīts 1977. gadā, komponists atgriezies vēl divas reizes). Tātad tie pārstāv gan Latvijā, gan starptautiski labi zināmo Pētera Vaska pašreizējo un vēlīno stilu – ar konsekventu neoromantismu, “jaunās vienkāršības” atbalsīm un muzikālo ieceru harmoniski līdzsvarotu izklāstu. Un vēl viena paralēle – šī programma līdz ar to atmiņā uzreiz atsauca turpat Rīgas Domā nesenā pagātnē dzirdētos Arvo Perta mūzikas koncertus, un nav nekāds noslēpums, ka igauņu komponists ir viens no tuvākajiem Pētera Vaska līdzgaitniekiem ar analogu māksliniecisko pārliecību un piedzīvoto daiļrades evolūciju.

Arvo Perta un Pētera Vaska skaņdarbu popularitāte līdz ar to ir gluži labi saprotama – šī mūzika piepilda publikas nepieciešamību pēc sakrālas, metafiziskas esamības, kas nav iegūstama ne saskaldītajā un samocītajā ikdienas sociālajā dzīvē, ne arī reliģiskajās institūcijās kā diezgan bēdīgā sabiedrības spoguļattēlā. Taču, aplūkojot šo mūziku no tīri mākslinieciskā viedokļa, nekādi nav noslēpjama tēmu un izteiksmes līdzekļu atkārtošanās, raisot nelāgu nojautu, ka abi komponisti, lai izteiktu savas visnozīmīgākās, vispersoniskākās jūtas un domas, pēdējos gados bieži vien izvēlējušies muzikāli vienkāršāko un ērtāko ceļu, kurā ir visretākā varbūtība sastapt kādu patiesu jaunatklāsmi. Tādēļ arī “Vientuļais eņģelis” un “Klusuma auglis” pievērsa nopietnāku uzmanību nekā vairāki citi šajā koncertā dzirdētie to pašu motīvu atkārtojumi, un tādēļ arī visspēcīgāko iespaidu 16. aprīļa programmā atstāja “Mūsu māšu vārdi” ar šīs mūzikas dramatisko spriegumu un idejas risinājuma neparedzamību. Protams, visi koncertā pārstāvētie darbi bija profesionāli uzrakstīti, taču vēl daudz vērtīgāks kļūtu tāds jubilejas koncerts, kurā būtu ietverta mūzika no visiem Pētera Vaska daiļrades posmiem, sākot ar 70. gadiem un bez īpaša uzsvara tieši uz sakrālajiem opusiem. Skaidrs ir viens – Pēteris Vasks joprojām ir radoši aktīvs, un arī viņa jubilejas gadā vēl gaidāms vismaz viens pirmatskaņojums – koncerts altam un orķestrim. Tādēļ var cerēt, ka līdzās jau uzrakstītajiem koncertžanra paraugiem un ciklam “Gadalaiki”, “Mazajai naktsmūzikai” un “Izdegušās zemes ainavām” komponists kādreiz uzrakstīs arī klavierkoncertu – šķiet, ka tieši tur Pēterim Vaskam vēl ir ko teikt.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+