Latvijā
Vēsture

Muzikālais dienests armijas ansamblī ”Zvaigznīte”: joprojām jūtam tā spožo atspulgu0


Ojārs Grinbergs bija pirmais un vadošais solists ”Zvaigznītē”.
Ojārs Grinbergs bija pirmais un vadošais solists ”Zvaigznītē”.
Foto: Anda Krauze un fotoreprodukcijas, Imants Prēdelis, no Daigas Mazvērsītes grāmatas ”Uldis Stabulnieks. Tik un tā”, no Imanta Vanzoviča krājuma

Apritējuši 30 gadi, kopš darbību beidza karavīru ansamblis ”Zvaigznīte”, taču joprojām jūtam tā spožo atspulgu. “Līvi”, “Menuets”, “Pērkons”, “Jumprava” un vēl daudzas citas grupas nebūtu iedomājamas bez ”Zvaigznītes” mūziķiem. Lai arī ansambļa dalībnieku sastāvs dienesta gados mainījies, tomēr galvenās mūzikas tendences, latviskais gars tika saglabāts. Līdzās obligātajām padomju masu dziesmām mūziķi tomēr spēja radīt lieliskus džeza un roka skaņdarbus, kas padomju gados neapšaubāmi nesa tālāk dumpības garu un veicināja Latvijas neatkarības atjaunošanu.

 

Uzdevums izpildīts!

Rīgā darbojās Baltijas kara apgabala dziesmu un deju ansamblis, arī Baltijas kara apgabala pūtēju orķestris, kur vairākums bija algoti mūziķi, paretam arī kāds jauniesaucamais no studentiem. 1963. gadā izveidotais karavīru ansamblis ”Zvaigznīte” bija jaunums militārajā sistēmā, un nereti to dēvē par Latvijas mūziķu augstskolu, jo no tās izauguši ne viens vien talantīgs mākslinieks. Tieši ”Zvaigznītē” karjeru sāka dziedātājs Ojārs Grinbergs.

Viņa uzstāšanos restorānā ”Tallina”, kā atceras Dmitrijs Bite, karavīru ansambļa ”Zvaigznīte” pirmais bundzinieks, esot ievērojis padomju armijas celtniecības daļas jeb strojbata komandieris Iļja Petrovičs Petrovs un aicinājis: “Vai tu esi iesaucamo gados? Ojārs teic, jā, man jāiet, bet es tur tā un šitā. Vēlies dienēt Rīgā? Gribi, nu tad salasi orķestri, atnāc pie manis uz Krišjāņa Barona ielu 99 ar sarakstu, un jūs dienēsiet, spēlēsiet Rīgā.”

Kā lai neizmanto tādu iespēju – palikt dienēt Latvijā! 1963. gada decembrī ”Zvaigznītē” bijuši septiņi jauniesauktie mūziķi.

Kā raksta Daiga Mazvērsīte grāmatā ”Uldis Stabulnieks. Tik un tā”: ”Grinbergs steigšus ķērās pie telefona, lai piezvanītu pazīstamajiem mūziķiem, kam draudēja iesaukšana un, iespējams, pat nosūtījums uz Ķīnas robežu vai kādu citu ”karsto” punktu. Kā pirmie tika sarunāti saksofonisti Jānis Zirnis un Māris Namnieks, tad Ojārs zvanīja bundziniekam Dmitrijam Bitem, kura ”Darba rezervju” orķestra kolēģiem Uldim Stabulniekam un Valdim Eglītim dienests klauvēja pie durvīm tikai nākamajā gadā.

Saksofonists Mārtiņš Putniņš gan bija tā gada jauniesaucamais, kompānijai pievienojās trombonists Jānis Voitkāns un trompetists Jānis Stankevičs. Grinbergs ziņoja pulkvedim Petrovam, ka uzdevums izpildīts un saraksts gatavs.”

 

Šautenes vietā – lāpsta, ierakumi – skatuve

1963. gada 1. decembrī dienestā jauniesauktie septiņi mūziķi ieradās iesaukšanas punktā Rīgā, Viļānu ielā, iepazinās cits ar citu un kārtīgi nosvinēja, lai jau naktī kāptu vilcienā, kas veda uz Viļņu, kur atradās Baltijas kara apgabala jauniesaukto šķirošanas punkts. Nākamajā naktī puišus atkal veda atpakaļ uz Rīgu, lai viņi dienētu vadā ”Zvaigznīte” (sākotnēji bijis ieteikts nosaukums ”Sirpis un āmurs”). Atceļā viss vagons skanējis mūzikā un dziesmās!

Ansambļa pirmais mākslinieciskais vadītājs bija Vladilens Lando, augumā varens, Ļeņingradā absolvējis aktierskolu.

Jautrs vīrs, plēsis jo­kus uz nebēdu, rakstījis feļetonus tolaik populārajam žurnālam ”Dadzis” un arī koncertos īpašu uzmanību pievērsis skečiem un humoristiskām starpspēlēm.

Poļitruks (komandiera vietnieks politiskajos jautājumos) bija majors Visvaldis Beķeris, latvietis, allaž aizstāvējis savējos. Taču viņam piemitusi tieksme lietot alkoholu, ja sācis, tad ”plosts” varējis ieilgt… Bez viņa ”Zvaigznītes” puišiem varēja draudēt dažādas bīstamas situācijas, jo mūziķi dienēja diezgan nepievilcīgā karaspēka daļā – strojbatā (строительный батальон, tulkojumā no krievu val. – celtnieku bataljons), un tajā varēja iesaukt cilvēkus, kuriem bija sodāmība vai kuri sēdējuši cietumā.

Viens no vēlākā iesaukuma mūziķiem Imants Vanzovičs teic: ”Mūsu ierakumi bija skatuve, dienā mūsu ieroči bija lāpsta, nevis automāts kalašņikovs…”

Mūziķi lielākoties bija nodarbināti celtniecībā, muzicēja pa vakariem. Kur un kā tikai nav strādāts! Piemēram, Grinbergs rukājis par virpotāju, Bite – par elektriķi asfaltbetona rūpnīcā, citi – armijas daļas noliktavā Mežaparkā, bāzēs pie Deglava tilta. Uzstājās visos valsts un armijas svētkos, kongresos un plēnumos un brauca arī priecēt cilvēkus kolhozos. Un ne tikai… arī haltūrās.

Rakstniecības un mūzikas muzeja elektroniskajā izdevumā ”Mājas Draugs” (2013., nr. 10) Ojārs Grinbergs atceras: ”Dziedājām diezgan brīvi un mācējām izlīst cauri tā, ka labi bija gan mums, gan vadībai, pelnījām naudu, un diezgan labu naudu! Arī mēs nopelnījām 10 rubļus, un kāda vaina, visiem bija labi.”

Priekšniecība sūtīja ”Zvaigznīti” haltūrās, no kurām lielāko tiesu ienākumu paņēma sev, bet arī mūziķiem šis tas atlēca.”

Kad ”Zvaigznīte” bija kļuvusi populāra, tai par katru koncertu esot pārskaitīti 500 rubļu. Beidzot dienestu, mūziķi saņēmuši arī atalgojumu par paveikto, piemēram, Imants Vanzovičs teic, ka viņš saņēmis 300 rubļus, Kārlis Beinerts – 900 rubļus.

 

Repertuārā – prasme izlavierēt

Sākotnēji “Zvaigznīte” spēlēja ballīšu repertuāru, tā dēvēto vieglo mūziku, bet tad kādā reizē viņus noklausīties atbrauca ģenerāļi no Maskavas un rosināja pievērsties atbilstošākam – padomju dziesmu – repertuāram. Starp pazīstamām Aleksandras Pahmutovas un citu padomju komponistu dziesmām ansamblis tomēr savā repertuārā iemanījies paturēt arī populāras latviešu dziesmas, tostarp Eduarda Rozenštrauha “Vaidavu”.

“Atstājām “Vaidavu”, jo mēs viņiem iztulkojām tādā veidā, ka Vaidava ir tā upe, pār kuru padomju karaspēks nāca atbrīvot Rīgu, un tur notika vislielākās cīņas, un tā piedziedājuma vietā mēs dziedājām – davai, davai,” stāstījis Dmitrijs Bite. Zīmīgi, ka 80. gadu sākumā no ”Zvaigznītē” dienējušajiem izveidojās pat mūzikas grupa ”Vaidava”!

Pastāvīgi bijis jāspēlē dejas ziemā Virsnieku, tagadējā Rīgas Latviešu biedrības manā, vasarā – Virsnieku dārzā, tagadējā Rīgas Kongresu nama vietā. Brīvāku repertuāru ansamblis atļāvies ārpus oficiālajiem koncertiem.

Formās tērptie jautrie un muzikālie puiši, protams, ļoti patika daiļajam dzimumam.

“Kad mēs braucām uz koncertiem, tad jau tādu autobusu nebija. Atklātā kravas mašīnā kravas kastē gar sāniem sēdējām, pa vidu instrumenti, un braucām, teiksim, uz Virsnieku namu koncertēt. Un tad arī dziedājām latviešu dziesmas, un pie luksofora sarkanās gaismas meitenes meta mums ziedus un konfektes, un visi bija sajūsmā,” gandarīts atceras Dmitrijs Bite.

 

Ar streļķu dziesmām dvēsele vaļā!

Komponists un mūziķis Uģis Prauliņš ”Zvaigznītē” dienējis no 1982. gada līdz 1984. gadam, kā ārštata vadītājs strādājis ar ansambli dažus gadus arī pēc dienesta. Līdzīgi kā visi “Zvaigznītes” vadītāji arī viņš veidojis programmas atkarībā no tā, kādas bijušas tā brīža mūziķu iespējas, un, protams, arī vadoties no savām muzikālajām interesēm.

Tā kā Uģis Prauliņš jau pirms dienesta bijis rokmūziķis ar interesi par latviešu tautas mūziku un pazīstams ar savu patriotisko stāju, tad viņa izvēle iestudēt ar “Zvaigznīti” latviešu strēlnieku dziesmas ir saprotama. Viņa strēlnieku dziesmu cikls izmantots Jura Podnieka 1982. gada filmā ”Strēlnieku zvaigznājs”. Lai gan strēlnieku dziesmas dziedātas jau

“Zvaigznītes” iepriekšējā vadītāja Jāņa Loseva laikā, taču Prauliņš tās iestudēja kā veselu koncertprogrammu un guva milzīgu publikas atzinību.

Varat iztēloties to iespaidīgo emociju vilni – 1984. gadā republikas estrādes mūzikas skates noslēgumā Liepājā, “Pūt, vējiņi” estrādē, puiši padomju karavīru formās uz skatuves rauj vaļā strēlnieku dziesmas, balansējot uz tā laika cenzūras atļautā un neatļautā robežas. Dvēsele vaļā!

 

Šveika cienīgi gājieni

Kā jau armijas ansamblim, ”Zvaigznītei” bija jāspēlē katrā rīta un vakara jundā, kā arī svētku gājienos. Arī šādi oficiālie pienākumi nereti ieguva nebēdnīgu – krietnā Šveika – cienīgu raksturu.

Piemēram, jau iepriekš minētajā izdevumā ”Mājas Draugs” (2013., nr. 10) aprakstīts gadījums, kad piecos no rīta ansamblis atbrauc no virsnieku atvases kāzām un jau sešos no rīta pūtēju orķestrim jāspēlē ”Satikšanās maršs”. Iztēlojieties, pirms sešiem pa Rīgu brauc vaļējs kravas auto ar dienesta puišiem, kuri, krietni ieņēmuši uz krūts, rauj vaļā ”Zilo lakatiņu” – leģionāru dziesmu… Pārgalvīgi! Sirds iesilusi, kad bijis jāsoļo demonstrācijā kopā ar ”Rīgas balzama” un ”Kaijas” darbiniekiem, jo tādās reizēs bijusi iespēja tikt gan pie alkohola, gan uzkodas.

Reiz, lai tiktu prom no armijas daļas, izmantotas komandiera vājās zināšanas mūzikā, piemēram, viens no māksliniekiem paziņojis, ka ansamblim beigušies bemoli, pēc kuriem nu jābrauc uz konservatoriju…

Komandieris viņam esot izrakstījis caurlaidi uz visu dienu! Lai aizpildītu brīvo laiku, šad tad puiši esot spēlējuši futbolu – bumbas vietā izmantodami armijas laiviņcepures. Ja nu kāds nogrēkojās, to varēja ielikt virssardzē.

Uldis Stabulnieks nereti, lai uzspēlētu kādā ballītē, devies brīvsolī, par ko ticis sodīts.

Virssardze, kā iepriekš minētajā Daigas Mazvērsītes grāmatā atcerējies Uldis Stabulnieks, ”atradās cara laika cietumā Miķeļa ielā, kur bija sēdējusi Krupskaja, Kaļiņins, es tātad arī! Bet vistrakākais sods laikam ir norīkojums mazgāt traukus veselai daļai. Ūdenim lika klāt sinepes, un man rokas bija kā švammes pēc tās dienas. Tāpēc labāk pats pieteicos vagonus lādēt, tur priekšā bija savējie – diriģents Jānis Zirnis, Valdis Eglītis.”

Pēc katra iesaukuma “Zvaigznītes” sastāvs mainījās, taču tās muzikālā spozme nemazinājās līdz pat 1989. gadam, kad ansamblis uzstājās pēdējo reizi. Tajā bija spēlējuši vismaz 200 Latvijas mūziķi, aktieri, kultūras darbinieki.

 

Galerijas nosaukums

 

Reāli stāsti

Īsti draugi ir kā pelmeņi

Imants Vanzovičs, mūziķis, dziedātājs: ”Divus gadus dienēju ”Zvaigznītē” laikā, kad to vadīja Zigmars Liepiņš. Lai gan biju celtniecības bataljonā, nevienu māju neuzcēlu, vien palīdzēju betonēt 602. sērijas ēkām paneļus. Lai arī komandieris liedza mūziķiem smagus darbus, nereti tomēr bijām norīkoti arī pie izkraušanas un iekraušanas darbiem. Esmu bijis arī sētnieks. Mūsu ierakumi bija skatuve, cīņas ierocis – lāpsta… ”Zvaigznītei” bija arī šefība – jāpalīdz, piemēram, Daugavas sporta namam, krāsojot grīdu, vai Rīgas cirkam. Gadījās arī, ka Zigmaram Liepiņam bija jāiztīra ziloņa voljers. Par padarīto varēja iegūt brīvas dienas. Citreiz lūdza pārvietot lāča krātiņu ar visu lāci! Lai to paveiktu, vajadzēja vismaz sešus puišus. Toties par padarīto varēja tikt uz mājām – un tad meitenes un izklaides!

Daļa no ”Zvaigznītes” sastāva uzstājās arī virsnieku atvašu kāzās, pēc tām sestdiena vai svētdiena – brīva!

Reiz, Pārdaugavas kafejnīcā spēlējot kāzas, pamanīju lielu bunduli – izrādījās, ka tajā ir saldējums. Uz savu roku to uzsaucu saviem dienesta biedriem. Esam spēlējuši arī varas elitei, piemēram, 1. maijā uzstājāmies Jūrmalā kompartijas cekas kotedžā. Katru kolektīvu ieslēdza atsevišķā telpā un izveda uzstāties VDK darbinieka uzraudzībā. Uz galdiem cienastā bija sarkani vēži, bet zem galdiem ar pagariem galdautiem – pudeles ar šmigu.

Bet īsti draugi ir kā pelmeņi. Saldētavā vai uz karstas pannas – vienmēr kopā! Labākā saprašanās man izveidojās ar Zigmaru Liepiņu. Demobilizējoties Zigmars teica: ”Būs tev vieta ”Modo”.” Ceļš bija nosprausts, pirmo gadu vēl pastrādāju ar Uldi Stabulnieku.”

 

Kompānija bija lustīga

Kārlis Beinerts, diriģents, Rīgas 3. mūzikas skolas direktors: ”Mana pirmā iepazīšanās ar ”Zvaigznīti” notika, kad man bija vienpadsmit gadu. Vasarā Vecāķu pludmalē iebrauca smagā mašīna, un no kravas kastes atskanēja mūzika. Tur bija Uldis Stabulnieks ar akordeonu, Gunārs Rozenbergs pūta trompeti, Jānis Līvmanis spēlēja saksofonu, bet Ojārs Grīnbergs dziedāja, bez mikrofona, protams.

Pats ”Zvaigznītē” nokļuvu pēc konservatorijas (tā tolaik sauca Mūzikas akadēmiju), tāpēc dienēju tikai vienu gadu – no 1976. gada novembra līdz 1977. gada novembrim. Kompānija bija lustīga – Zigmars Liepiņš, Imants Vanzovičs, Igors Doriņš, kas tagad ir Carnikavas mūzikas skolas direktors, čellists Vladimirs Kisins, Ēriks Naļivaiko, kam ”Biļešu paradīze”, arī aktieri Aivars Pūcītis, Guntis Skrastiņš, Voldemārs Šoriņš, Valdis Lūriņš un baletdejotājs Aldis Apse.

Aktieriem ļāva spēlēt izrādes, tikai pa nakti bija jābūt atpakaļ kazarmās, kas atradās blakus sporta namam ”Daugava”.

Es pūtēju orķestra sastāvā spēlēju tubu, bet estrādes ansamblī dziedāju. Taču nebija jau tā, ka varējām tikai muzicēt. Pa dienu bija jāstrādā. Mēs ar Ēriku tikām norīkoti darbā Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā. Reiz, izkraujot vagonus, man roku iespieda tā, ka mirklī plauksta piepampa un kļuva zilimelna. Sanitārajā daļā teica, lai priecājoties, ka pirksti nav norauti. Tad gan uz laiku tiku norīkots par rotas dežurantu. Bet bija arī daudz jautru brīžu.

Reiz dienesta biedram pieskrūvējām zābakus pie svaigi krāsotas grīdas, viņš nabags tādēļ nokavēja rīta skati. Citam pēc nakts iedzeršanas kāds gultā ielēja ūdeni. Pēc tam gan par izāzēšanu atvainojās, un ļaunu prātu neviens neturēja. Bija arī radoši interesanti momenti.

Patika vērot, kā Zigmars improvizē, un tad vēl dienesta laikā viņš rakstīja mūziku Nacionālā teātra izrādei ”Spartaks”. Imants spēlēja bungas un dziedāja. Vakaros, ja nebija koncertu, sitām zolīti, uzsmēķējām, reizēm arī iedzērām. Šķaidījām spirtu, ko dabūjām sanitārajā daļā. Tad gan otrā rītā mute sausa, bet pūtējam vajadzīgas siekalas, bija jāķer kaut vai sniegs…

Dienestā iemācījos divas lietas – braukt ar traktoru un spēlēt zolīti.

Beidzot dienestu, savu tubu nodevu jauniesauktajam – Ojāra Vācieša dēlam Žanim. Tobrīd pat nenojautu, ka viņš ir manas nākamās sievas Vijas brālēns, bet viņa vecāki – Ojārs Vācietis un Ludmila Azarova – mums ar Viju kāzās būs vedēji.

 

 

Uzziņa

* ”Zvaigznīte” guvusi panākumus festivālos: “Kad tiekas draugi”, (1966, vēlākā ”Liepājas dzintara” aizmetnis) un ”Tallinas džeza festivāls” (1967, saņēmis Polijas džeza federācijas speciālbalvu). Ansamblis vairākas reizes uzvarējis “Liepājas dzintarā”.

* ”Zvaigznītes” dziesmas skan Rolanda Kalniņa filmā ”Elpojiet dziļi”, tās kopā ar ansambli iedziedāja Pauls Butkēvičs, Līga Liepiņa un Juris Strenga.

LA.lv