Mobilā versija
Brīdinājums 0.0°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
8. augusts, 2017
Drukāt

Muzikālas atklāsmes Cēsu Mākslas festivālā (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Tieši 2003. gadā pirmoreiz uzvestajā operā "Ainadamar" Osvaldo Golihovs savu individuālo stilu izkopis līdz pilnībai.

Vienpadsmitais Cēsu Mākslas festivāls tuvojas izskaņai. Tā organizētāji šogad pierādījuši, ka Gauja pie Ērgļu klintīm ir aizraujoša vieta vienlīdz spilgtu un neparastu kino vēstures paraugu demonstrēšanai, tikpat daudzveidīgajā teātra programmā priekšā vēl divas izrādes – Dailes teātra iestudējums “Pielūdzēja Nr. 1” un Nacionālajā teātrī tapusī jaunā versija Gunāra Priedes kamerdrāmai “Zilā” –, taču 2017. gada 5. augustā noslēgusies festivāla muzikālo notikumu izlase. Koncertam “Ērģeļu un klarnetes romance” Cēsu Svētā Jāņa baznīcā sekoja par flamenko operu nodēvētais Osvaldo Golihova opuss “Ainadamar” Cēsu pils parkā, un atšķirībā no iepriekšējiem diviem gadiem publikai nenācās piedzīvot ne lietu, ne nomācošu aukstumu. Un jāteic, ka arī mākslinieciskā ziņā festivāla norise guva cerēto piepildījumu.

Ērģelnieces Lienes Andretas Kalnciemas un klarnetista Mārtiņa Circeņa kopīgi sagatavotajā programmā abi interpreti koncentrējās uz franču un latviešu mūziku, turklāt Svētā Jāņa baznīcā skanēja ne tikai labi zināmu, bet arī Latvijā gluži nepazīstamu komponistu skaņdarbi. Gastona Litēza “Dziesma”, Luija Kaīzaka “Kantilēna” un Šarla Turnemīra “Procesija” arī veiksmīgi iekļāvās programmas kopainā, kur katrs rakurss bija savstarpēji saskanīgs. Šie un vēl citi 19. gadsimta nogales – 20. gadsimta franču autori te pārstāvēja neoklasicismam vai neoromantismam tuvu estētiku, ko papildināja Imanta Zemzara “Pastorāļu vasaras flautai” impresionistiskais minimālisms, Romualda Kalsona “Prelūdijas” un Paula Dambja “Toccata alla fantasia” racionālisms, Tālivalža Ķeniņa opusa “Burvju klarnete” virtuozais koncertiskums. Otrkārt, neraugoties uz Jāņa baznīcas ērģeļu ne gluži ideālo stāvokli, Liene Andreta Kalnciema mūzikas ritējuma pastāvīgi mainīgajos kontrastos iejutās pārliecinoši – Šarla Marī Vidora Sestās ērģeļsimfonijas “Cantabile” un “Tokātas” tembrālais zīmējums atšķīrās no Litēza “Dziesmas” atskaņojuma niansēm, Turnemīra opusa lasījumā panāktais dinamiskais spriegums – no citu interpretāciju dramatiskajiem rakstura vilcieniem, taču par pašu valdzinošāko atklāsmi kļuva “Apriķu pas­torāle” un “Dundagas zvaigžņu velves” no Marģera Zariņa svītas “Kurzemes baroks”. Šajā salikumā Mārtiņam Circenim lielā mērā bija atvēlēta programmas liriskā daļa, un Žila Masnē “Meditācija”, Luija Kaīzaka “Kantilēna” un Ežēna Bocas “Ārija” klarnetes un ērģeļu duetā izskanēja atbilstoši mūzikas kontemplatīvajai tēlainībai, apliecinot klarnetista profesionālo līmeni un emocionālo izjūtu. Ķeniņa partitūras iedzīvinājumā neradās šaubas arī par Mārtiņa Circeņa priekšnesuma vitalitāti, un skaidrs, ka šeit izskanējušais repertuārs atspoguļoja tikai daļu no solista radošajām iespējām. Un vēl – tieši Cēsu baznīcā labprāt kādreiz dzirdētu svītu “Kurzemes baroks” pilnībā, jo Lienes Andretas Kalnciemas sniegums atstāja iespaidu, ka šis cikls vairāk par Rīgas Doma plašumiem ir piemērots citām spēles telpām. Pagājušajā gadā Cēsu pils parkā publika kļuva par lieciniekiem Džordža Gēršvina operas “Porgijs un Besa” uzvedumam. Tas atmiņā palika kā liela mākslinieciska veiksme, tādēļ divkāršs prieks, ka par Osvaldo Golihova operas “Ainadamar” brīvdabas izrādi var teikt tieši to pašu. Šis notikums daudzējādā ziņā bija izcils, un pirmām kārtām jānovērtē Cēsu Mākslas festivāla organizētāju dāvātā iespēja klātienē iepazīt darbu, kas tiek uzskatīts par, iespējams, pašu spožāko 1960. gadā dzimušā argentīniešu komponista daiļrades virsotni un vienu no labākajām 21. gadsimta operām. Tieši 2003. gadā pirmoreiz uzvestajā operā “Ainadamar” Osvaldo Golihovs savu individuālo stilu izkopis līdz pilnībai – Spānijas un Latīņamerikas tradicionālās un populārās mūzikas intonācijas te veido tikai vienu no suģestējošajiem slāņiem partitūrā, kas ir vienlīdz romantiska un laikmetīga, kas būvēta ar meistarīgu mākslinieciskās dramaturģijas izpratni un uzrunā ar izteiksmes dziļumu un intensitāti. Turklāt Golihova opuss ir uzlūkojams arī kā paraugs tam, kā mūsdienu operas mākslā runāt par eksistenciālām, vēsturiskām un politiskām tēmām – dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas un aktrises Margaritas Ksirgu dramatisko likteņu atainojums šeit gūst sevišķi plašu vispārinājumu, kurā izgaismojas arī metafiziskas dimensijas.

Arī šoreiz Cēsu pils parkā redzamo uzvedumu iestudēja Viesturs Kairišs, un sadarbībā ar horeogrāfi Elīnu Lutci un gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani radītais inscenējums operas vēstījumu iedzīvināja plašās, noteiktās līnijās, kas atbilda operas psiholoģiskajam izteiksmīgumam un konceptuāli bagātīgajai tēlu un ideju pasaulei. Šo iemeslu dēļ operas solistu veikums pārliecināja arī skatuviski, taču pirmām kārtām, protams, aizrāva viņu dziedājums – gan Marija Inohosa-Monteneg­ro Margaritas Ksirgu lomā, gan Marina Pardo mecosoprānam rakstītajā Federiko Garsijas Lorkas lomā, gan flamenko dziedātājs Alfrēdo Tehada raksturojami kā patiesi augstas klases mākslinieki. Tādējādi dažādu vokālo tembru pretstatījumi izcēlās ar sevišķu dinamiskumu, katrs solists uzrunāja ar priekšnesuma individualitāti, un Golihova mūzikas pilnvērtīgai uztverei līdz ar to vairs nebija nekādu šķēršļu.

Pienācīgam operas izrādes īstenojumam nestājās ceļā arī pārējie iestudējuma rakursi – vokāli skatuviskajā kopainā īstajā vietā bija Latvijas Radio kora solistes, ar sev piešķirtajiem uzdevumiem tika galā Sonora Vaice, Rihards Millers un pārējie uzveduma dalībnieki, tostarp dejotāji, savukārt Liepājas simfoniskais orķestris Andra Pogas vadībā darīja daudz, lai muzikālā partitūra ar visu elektronisko skaņu celiņu, paplašināto sitaminstrumentu grupu un Jāņa Ruņģa un Matīsa Čudara spēlētajām ģitārām skanētu pēc iespējas precīzāk un līdzsvarotāk. Noslēgumā atliek vien secināt, ka Golihova operas “Ainadamar” uzvedums atkal aicinājis pievērst uzmanību Federiko Garsijas Lorkas personībai un daiļradei, tieši tāpat kā spāņu dzejnieka un dramaturga lugas “Asins kāzas” izrāde Vladislava Nastavševa režijā, tieši tāpat kā viņa “Lekciju” izdevums. Tādēļ vēl jo vairāk dīvaini, ka Lorkas radošā darba būtiskākā daļa Latvijā jo­projām palikusi tikpat kā nezināma – nav izdota neviena viņa luga, nav iztulkots neviens dzejoļu krājums. Interesanti, kad beidzot pienāks laiks vismaz “Čigānu romansero”? Kad beidzot līdz ar Lorku pienāks laiks arī Ovīdijam, Firdousī, Miltonam, Heinem un Cvetajevai?

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+