Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
29. novembris, 2016
Drukāt

Muzikālās gaismēnas un plūdmaiņas kopā ar Olari Eltsu

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Uzstāšanās kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri apliecināja, ka Olari Eltss ir ne tikai spožs Gustava Mālera mūzikas interprets, bet arī regulāri pievēršas mūsdienu komponistu un igauņu autoru darbiem.

Sestdien, 26. novembrī, Lielajā ģildē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) 90. jubilejas sezonas koncertu ietvarā muzicēja ar igauni Olari Eltsu pie diriģenta pults.

Trīs lielie LNSO jubilejas koncerti jau aizvadīti – kopā ar Marisu Jansonu, An­dri Pogu un Vasiliju Sinaiski. Priekšā vēl jubilejas sezonas vainagojums – Ludviga van Bēthovena Devītā simfonija līdz ar Jāņa Mediņa opusu “Pie baznīcas” Andra Pogas vadībā, kā arī uzstāšanās ar lietuviešu diriģentu Modestu Pitrenu Jūrmalā un Alūksnē.

Igaunis Olari Eltss bijis LNSO mākslinieciskais vadītājs no 2001. līdz 2005. gadam, uz Latviju laipni aicināts arī pēc tam, un tieši 26. novembra koncertā viņam bija visplašākās iespējas parādīt savu radošo potenciālu. Nereti vienā koncertā pilnībā pietiek tikai ar kādu no Gustava Mālera monumentālajām partitūrām, taču šoreiz vēl pirms austriešu meistara Piektās simfonijas izskanēja vesela programmas daļa, atgādinot, ka Eltss ir ne tikai spožs Mālera mūzikas interprets, bet arī regulāri pievēršas mūsdienu komponistu un igauņu autoru darbiem.

Šķiet neticami, ka LNSO tikai tagad pirmoreiz atskaņoja Santas Ratnieces mūziku, bet tā tas patiešām ir, jo izrādās, ka aktīvi strādājošā komponiste lielam simfoniskam sastāvam pagaidām uzrakstījusi vien divas partitūras – Septīto Liepājas koncertu klavierēm un orķestrim un opusu “Mirdzošā promenāde”. Bez šaubām, komponistiem ir maz prieka mēnešiem ilgi strādāt pie kāda nopietnāka darba, ja to arī pēc vislabvēlīgākās uzņemšanas atskaņo tikai vienu reizi un pēc tam nogrūž arhīvos, un tieši tā notika arī ar iepriekšminētajām partitūrām. Taču Berlīnē 2005. gadā pirmatskaņotā “Mirdzošā promenāde” darba otrajā redakcijā beidzot nu ir nonākusi līdz Latvijai, radot kopumā pozitīvus iespaidus un vairākus estētiskas dabas jautājumus. Šajā opusā pārliecinošā kvalitātē izpaudās Santai Ratniecei raksturīgais stils – skaņdarba emocionālās aprises vēstīja par lirisku un introvertu mentalitāti, harmoniskās vertikāles un melodiskās līnijas – par impresionistiski poētisku vērojumu, bet orķestra tembru un faktūru izmantojums – par izsmalcinātu koloristiku. Olari Eltsa vadītajā interpretācijā šīs muzikālās gaismēnas un plūdmaiņas līdz klausītājiem nonāca bez lieliem informācijas zudumiem – visgrūtāk klājās surdinētajām trompetēm (surdinēts – mūzikā paņēmiens, ar ko panākt tembrāli maigāku skanējumu. – Red.), bet, piemēram, arfas un sitam­instrumenti skaņdarbā iejutās gluži labi. Taču pati mūzika ar tajā saklausāmajām norādēm uz Musorgska “Izstādes gleznām” tomēr aicināja vēlēties kaut ko vairāk. Nezinu, vai ierasto pastorālo tēlu vietā no Santas Ratnieces kādreiz varēs sagaidīt arī plašāku un kontrastaināku radošo ideju loku, iezīmīgāku tematiskā materiāla attīstību, psiholoģiski komplicētākus vaibstus, bet būtu nedaudz skumji, ja viņa arī pēc desmit gadiem rakstītu tieši tāpat kā 2005. gadā.

Eduarda Tubina koncerta kontrabasam un orķestrim atskaņojums savukārt iezīmēja citāda veida problemātiku – grūtības visu interpretācijas dalībnieku sadarbībā panākt tādu tembrālo veidolu, kas bez kādām atkāpēm atainotu igauņu komponista skaņdarba stilu un raksturu. Iespējams, ka šādu priekšstatu atstāja arī nelabvēlīgi akustiskie apstākļi, bet solista Gunāra Upatnieka spēle šķita pārāk matēta un klusināta, kuru orķestris viegli pārskanēja arī bez kādiem nemotivētiem dinamiskiem kāpinājumiem. Bet žēl, jo visi pārējie interpretācijas rakursi bija spoži – vismaz kontrabasa partijas soloposmos varēja pilnā mērā pārliecināties par Gunāra Upatnieka izkopto un meistarīgo priekšnesumu, un arī orķestris muzicēja saliedēti un virtuozi, Olari Eltsa vadībā trāpīgi iedzīvinot jaunās lietišķības garā rakstītā opusa gaišo, viegli ironisko grotesku un spriego enerģiju.

Gustava Mālera mūziku LNSO ir spēlējis daudz – un ne bez panākumiem. Taču pat vispieredzējušāko meistaru vadībā nekad vēl nav bijis tā, ka no Mālera deviņām simfonijām kāda būtu izskanējusi īsti noslīpēta no sākuma līdz galam. Tā arī šoreiz, un atkal jāteic, ka par to ļoti žēl, jo Piektās simfonijas pirmās divas daļas Olari Eltsa dinamiskajā un ekspresīvajā versijā orķestra mākslinieki atspoguļoja precīzi un vitāli, taču pēc tam pietrūka gan spēka, gan prasmes. Līdz ar to rezultāts saucams par mākslinieciski nevienmērīgu – trešās daļas skerco laikā mūziķiem gāja kā pa celmiem, slavenais “Adagietto” brīžiem izklausījās pārāk kokaini, un diriģenta iecerēm orķestris atkal pilnvērtīgi atsaucās tikai izvērstā simfoniskā cikla finālā. Acīmredzot Mālera simfoniskās partitūras, kas to tapšanas laikā ne velti iezīmēja jaunus horizontus interpretācijas mākslā, uzskatāmi parāda, cik daudz LNSO vēl darāms, lai panāktu stīgu instrumentu tembru mirdzumu, stabilu sniegumu metāla pūšaminstrumentos un visu orķestra grupu viengabalainu saspēli. Līdz ar to jācer, ka nākotnē kādreiz pienāks brīdis, kad orķestra atskaņojumā aizraujošu pārdzīvojumu radīs viss Mālera simfonijas lasījums kopumā, nevis tikai lielāka apjoma fragmenti, un gan Santas Ratnieces, gan Eduarda Tubina opusu regulāras interpretācijas būs tikai pašsaprotamas. Galu galā izcilajam igauņu komponistam savas zemes kultūrā ir tāda pati nozīme kā latviešu simfonismā, piemēram, Jānim Ivanovam, un arī Santa Ratniece Latvijas kultūrā strauji tuvojas klasiķa statusam.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+