Muzikālas iluminācijas Ziemassvētku priekšvakarā 0
Jau vairākus gadus redzams, ka Dzintaru vēsturiskās zāles rekonstrukcija Latvijas koncertdzīvei nākusi par labu, un gada tumšākajā mēnesī tas jūtams jo sevišķi.
Kamēr Rīgā notiek festivāls “Eiropas Ziemassvētki”, arī Dzintaru koncertzāle tikusi pie sava Ziemassvētku festivāla. 2017. gada 16. decembrī Rīgas publiku pulcēja “Sinfonietta Rīga” koncerts ar Fēliksa Mendelszona, Hoakina Rodrigo un Volfganga Amadeja Mocarta mūziku, un tajā pašā vakarā klausītāju netrūka arī Dzintaru koncertzālē, kur uzstājās Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu grupa, bet kā soliste tika pieaicināta Viļņā dzīvojošā latviešu dziedātāja Gunta Gelgote. Arī šeit programmā bija pārstāvēts Mocarts, turpretī romantisma repertuārā Mendelszonu aizstāja Pēteris Čaikovskis, savukārt 20. gadsimta skaņumākslu reprezentēja Bendžamins Britens.
Parasti publika pieradusi, ka nelielam orķestra sastāvam rakstītie klasicisma opusi ir kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” pārziņā, kamēr Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris koncentrējas uz 19. gadsimtā un vēlāk radītām partitūrām ar pavisam citu vērienu un estētiku. Taču pēdējā laikā notikusi repertuāra pārbīde, un tā nu tagad sanācis, ka tieši “Sinfonietta Rīga” atskaņoja Mocarta Trīsdesmit astoto simfoniju, savukārt Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar Gunti Kuzmu pie diriģenta pults – Mocarta agrīnās jaunības gadu jauko un kamerisko divertismentu Re mažorā. Un šis veikums apliecināja, ka regulārāka iedziļināšanās klasicisma laikmeta mākslā orķestrim devusi neapšaubāmus panākumus – interpretācija ne tikai iezīmējās ar stilistisku precizitāti, saliedētu ansambļa saspēli, ritmisku un intonatīvu skaidrību, bet arī priecēja ar tēlu vitalitāti, dinamisku krāsainību un tembrālu valdzinājumu. Tāpat arī šāda līmeņa priekšnesums vēstīja, ka iepriekš ieguldītais darbs izkopis diriģenta Gunta Kuzmas profesionālo meistarību un noslīpējis viņa un orķestra savstarpējo sapratni.
Kad 1939. gadā tapa Bendžamina Britena cikls “Iluminācijas” augstai balsij un stīgu orķestrim, viņš, līdzīgi kā Mocarts, atradās savu komponista gaitu sākumā – priekšā vēl bija visas piecpadsmit Britena operas, tāpat kā “Ovīdija metamorfozes”, “Kara rekviēms” un “Saulgriežu dziesmas”. Taču pirmatskaņojumu jau bija piedzīvojis Britena klavierkoncerts, drīzumā to gaidīja vijoļkoncerts, un tādēļ nepārsteidz, ka arī “Iluminācijas” tikai nostiprināja Britena izcili daudzsološo komponista reputāciju. Savukārt mūsdienu klausītājam skaidrs, ka šo ciklu Britena brieduma gadu darbi nebūt nav aizēnojuši – Artūra Rembo dzejas iedvesmotais skaņuraksts te izvēršas ne tikai emocionāli, bet arī gluži vizuāli kolorītās ainās ar daudzveidīgiem muzikālās tēlainības pavērsieniem un izteiksmīgiem kontrastiem. Un arī šeit atskaņojums nelika vilties – pirmām kārtām Guntas Gelgotes dēļ, viņas sniegumam saistot ar mērķtiecīgās līnijās veidotu interpretāciju, kas spilgti atbalsoja mūzikas dramatisko spriegumu un raksturu nianses. Ja arī spožāki dziedājuma akcenti dažbrīd palika otrajā plānā, to atsvēra Britena stila un vēstījuma izpratne, un šā iemesla dēļ arī Gunta Kuzmas pārraudzītā orķestra priekšnesums un dialogs ar solisti izklausījās tik pārliecinošs.
Koncerta otrajā daļā, atskaņojuma vadību pārņemot Georgam Sarkisjanam, sekoja Čaikovska “Serenāde” stīgu instrumentiem – kas savukārt vienlīdz uztverama kā liecība par to, cik tuva Čaikovskim bija Mocarta māksla, un atklāsme par paša krievu mūzikas ģēnija daiļradē emocionāli un intuitīvi uztveramo maģiju un vēstījuma daudzdimensionalitāti. Katrā ziņā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra spēle tam bija labākais pierādījums – jau Dzintaru koncertzāles akustikā stīgu grupa skan sevišķi izteiksmīgi, taču Georga Sarkisjana un viņa līdzgaitnieku redzējums un profesionalitāte lieliski parādīja, kā tad īsti jāatskaņo Čaikovska mūzika – atklāti un vīrišķīgi, bez liekas sadrumstalotības un sentimentalitātes, vienlaikus ar šādu attieksmi un košiem, saliedētiem tembriem saglabājot visplašāko un pilnvērtīgāko jūtu un nianšu spektru. Un, protams, šādā kvalitātē ar lielu prieku dzirdētu arī Britena simfonietas vai “Vienkāršās simfonijas” interpretācijas, vienlaikus atgādinot, ka tieši nozīmīgākā daļa no komponista veikuma – viņa operas – Latvijā diemžēl zināma vismazāk.
