Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. septembris, 2015
Drukāt

Muzikāli atradumi “Baltajā naktī” (5)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Latviešu oriģinālmūzika vienmēr bijusi būtiska pūtēju orķestra "Rīga" repertuāra daļa.

Mūsdienu kultūras forums “Baltā nakts” 5. septembrī Rīgā norisinājās jau desmito gadu, un šoreiz vilinošas bija arī daudzveidīgās programmas muzikālās norises.

Tās aptvēra plašu stilistisko diapazonu – par akadēmiskajai mūzikai vistuvāko saucams profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” koncerts Lielajā ģildē. Festivāla “Skaņu mežs” uzaicinātā saksofonista Tonija Bevana un arfista Rodrija Deivisa priekšnesums visdrīzāk atbilstu eksperimentālā džeza definīcijai, bet turpat Anglikāņu baznīcā iepazītā franču dueta “Plapla Pinky” un ērģelnieces Sindijas Kastillo uzstāšanās liecināja par “Skaņu meža” uzmanības centrā nokļuvušo viesmākslinieku vēlmi saliedēt klasiskās skaņumākslas un elektroniskās mūzikas izteiksmi.

Diriģenta Jāņa Retenā vadītā pūtēju orķestra “Rīga” programma tika pieteikta kā multimediāls koncerts “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Viens no slavenākajiem Raiņa citātiem pieteikumā vēstīja par ieceres atbilstību Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubilejas svinībām, šim notikumam par godu aicinot visjaunākās paaudzes komponistus uzrakstīt skaņdarbus. Latvijā studējošo Dže­kinu Pusonu iedvesmoja Raiņa dzejas rindas, Lindu Leimani un Santu Bušs – Aspazijas daiļrade. Platona Buravicka radošās idejas pamatā ir abu dzejnieku jūtas un attiecības Aspazijas dzejoļa “Tāda es esmu” atspulgā. Jēkabs Nīmanis savā skaņdarbā turpinājis izrādē “Raiņa sapņi” iesāktos motīvus, savukārt Ieva Klingenberga, Armands Aleksandravičs­ un Laura Gustovska radīja elektroakustiskās versijas trim Emīla Dārziņa un Jāzepa Vītola kora dziesmām ar abu latviešu literatūras klasiķu vārdiem. Līdzšinējā pieredze brīdina, ka šādu ideju īstenojums, dažādiem komponistiem rakstot jaundarbus par vienu iepriekšdotu tēmu, biežāk izvēršas katastrofā, nevis mākslinieciski pārliecinošā veikumā, taču šoreiz iznākums daudz vairāk priecēja nekā nokaitināja. Par pirmo muzikālo veiksmi atzīstams Džekina Pusona opuss “Vēja nestas lapas”, kas atkal apliecināja komponista spilgtā individuālā rokraksta poētisko ievirzi un prasmi tematiskā materiāla plūsmas ietvert loģiskā struktūrā, šoreiz kolorīti izmantojot pūtēju orķestra tembrālās un dinamiskās iespējas. Otrā veiksme – Platona Buravicka partitūra “Tāda es esmu”, kur trāpīgās melodiskās intonācijas, ritmiskais spriegums un precīzais formas risinājums neapšaubāmi atklāja autora kompozicionālo izdomu. Par trešo veiksmi var nosaukt Lindas Leimanes “Art Deco”, kas uzrunāja ar komponistes veidotā tematisma saistošu, tembrāli izteiksmīgu un konceptuāli daudzslāņainu izklāstu.

Latviešu oriģinālmūzika vienmēr bijusi būtiska pūtēju orķestra “Rīga” repertuāra daļa, un arī DJ Monsta nebūt ne pirmo reizi pievērsies elektroniska skaņu celiņa sapludinājumam ar akadēmiskās mūzikas principos balstītu priekšnesumu. Tādēļ atskaņotāju sniegums nelika vilties arī šoreiz, neraugoties uz to, ka pūtēju spēle dažbrīd noteikti varētu būt bijusi precīzāka un drošāka. Triju parafrāžu vidū interesantākā šķita Armanda Aleksandraviča versija par Jāzepa Vītola dziesmu “Karaļmeita”, vienlīdz izsmalcināti un vērienīgi paplašinot un pārveidojot sākotnējo tematisko materiālu; Ievas Klingenbergas fantāzija Dārziņa kora dziesmā “Mēness starus stīgo” visvairāk izpaudās elektroakustiskajās intermēdijās. Savukārt Lauras Gustovskas vēlme piešķirt Dārziņa “Lauztajām priedēm” postmoderni ironisku raksturu saistīja ar komponistes profesionālajām iemaņām.

Tonija Bevana un Rodnija Deivisa spēlētais saksofona un arfas duets Anglikāņu baznīcā izskanēja kolorītas, kontrastiem un izjūtām bagātas improvizācijas formā 45 minūšu garumā. Šis priekšnesums raksturojams kā vienlīdz pilnvērtīgs gan intonatīvo impulsu izklāsta, gan tembru partitūras ziņā, interpretiem katrā atskaņojuma fāzē mūzikas tematismam piešķirot atšķirīgu ritmiski melodisko veidolu un emocionālo rakursu. Atšķirībā no citiem stilistiski līdzīgiem meistariem, Tonijs Bevans un Rodnijs Deiviss spēlē necentās panākt ne kliedzoši ekspresīvas kaislības, ne arī sakāpinātu virtuozitāti, un tieši šīs uzstāšanās iekšējais harmoniskums iepriecināja it sevišķi.

Elektroniskās mūzikas dueta “Plapla Pinky” un ērģelnieces Sindijas Kastillo sadarbība projekta “Raver Stay With Me” ietvaros savukārt no pavisam cita skatpunkta vērtējama kā mākslinieciski daudzslāņaina un tembrāli krāsaina. Uzmanību vispirms pievērsa pati priekšnesuma ideja, kuru var interpretēt kā sakrālā un profānā sfēras, misticisma un racionālisma pretstatījumu un saplūsmi. Taču arī ieceres īstenojums, sākot ar Filipa Glāsa garā rakstītas minimālistiskas ērģeļmūzikas palso mirdzumu un turpinot ar dramatiskiem uzplaiksnījumiem elektroniskajā skaņurakstā, vēstīja par radošu iztēli, gaumi un profesionalitāti.

Pāris stundu ietvaros gan nav iespējams iepazīt visu “Baltās nakts” muzikālo piedāvājumu, it īpaši tad, ja vēlas uzzināt, kas notiek arī teātra, kino, laikmetīgās dejas un mākslas sadaļās. Tādēļ jācer, ka par labākajām jaunatklāsmēm 5. septembra vakarā atskaņotāji un koncertu organizētāji atcerēsies arī nākotnē – tostarp tālākajās pūtēju orķestra “Rīga” programmās.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Piekrītu tincei! Ja recenzentam neienāk prātā pat pieminēt to, cik paviršs savā sniegumā un profesionāli vājš bija diriģents J. Retenais, tad koncerta recenzija nav pilnīga. Arī par diriģentu šajā koncertā var teikt – āzis par dārznieku likts.

    P.S. Recenzentam arī vajadzētu zināt, ka kolektīvs kopš 1.septembra zaudējis profesionalitāti un nu saucas vienkārši – orķestris “Rīga”.

    • Laikam nebijāt koncertā, bet ir liela vēlme nogānīt gan recenzentu, gan diriģentu, gan orķestri. Tāpēc jau slēpjaties aiz segvārda.
      Nevienam kolektīvam nav jāpiekabina priekšā vārds “profesionālais”, lai visi zinātu, ka tas ir profesionāls. Nav mums Profesionālā Latvijas opera un balets, Profesionālā Latvijas radio koris, Profesionālā Sinfonietta Rīga. Jums gan tas atkal ir iemesls redzēt savus izdomātās negācijas.

      • Koncertā biju, diriģenta spējas redzēju. Lai spriestu, nekas vairāk man nav nepieciešams, kā vien notikuma piedzīvošana un atbilstošas zināšanas par mūzikas atskaņojuma profesionalitāti. Tāpat ceru, ka zināt, ka šīs recenzijas autors nav profesionāls muzikologs vai mūzikas kritiķis. Par orķestra nosaukuma maiņu – domāju, pamatota neizpratne pēkšņām izmaiņām.

        • Nu ja jau jūs zināt, ka šī literārā eposa autors nav ne muzikologs , ne kritiķis, tad piekrītu tinces jautājumam, kuram mums ir jāpateicas par iespēju lasīt neprofesionāla cilvēka ” autoratīvu” viedokli? Lūdzu uzvārdu studijā! Pūtejnieks vienmēr spēlējis labi, neskatoties uz šiem diriģentiem, kas lien diriģēt. Nedomāju, ka Retenais var pārspēt neprofesionalitātē Veismani, kas vienmēr orķestrim ir muzikāls Armagedons.

  2. Koncerts bija tīri OK! BET!!!!!! Spriežot pēc uzrakstītā, Znotiņpapiņam vispār nekas nedaleca. Kārtējā viņa t.s.”recenzija” , kas liek uzdot jautājumu – Kurš ir tas cilvēks, kam liekas, ka šim tipam jāatvēl pat 1 rindiņa? Tak ir vēl atrodami talantīgi un gudri jaunieši, arī ir vēl respektabli un cienījami muzikologi, kas kko jēdz no tā, kas tiek “recenzēts”. Bet nē, izrok šitādu kurmi, kas jau kurā recenzijā pierāda, ka ne bū ne mē. Un LA svinīgi liek āzi pa dārznieku, kā pieklājas, pūtēju orķestra pavadībā.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+