Foto – LETA

Muzikāls brauciens uz Ameriku 0

Piektdien, 6. martā, Lielajā ģildē notika Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncerts ar solistu Sandi Šteinbergu un Latvijas publikai jau labi pazīstamo igauņu diriģentu Risto Jostu.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Šķiet, ka pēdējā laikā orķestra programmas kļuvušas arvien daudzveidīgākas – ungāru mūziku nomainījusi gruzīnu skaņumāksla, sekojis turpinājums ciklam “Krievu mūzikas pērles”, un pēdējā uzstāšanās noritējusi ar pieteikumu “Ceļojums uz Ameriku”. Tiesa, šādam daudzpusīgumam ne vienmēr tiek līdzi priekšnesumu mākslinieciskais līmenis – arī 6. marta koncertā spožāki brīži mijās ar mazāk izsvērtām epizodēm. Tomēr nav noliedzams, ka programma bija gana pārdomāta un kontrastaina – diviem saturā dažādiem Leonarda Bernsteina darbiem sekoja Čārlza Aivza cikls, visu noslēdzot Ārona Koplenda daiļrades paraugam.

Grūti pateikt, kādēļ, taču Bernsteina mūzika Latvijā pēkšņi skan vairāk nekā jebkad – turpat Lielajā ģildē izdziedāts un izdejots mūzikls “Brīnišķīgā pilsēta”, izspēlētas simfoniskās dejas no “Vestsaidas stāsta” un tagad klausītājiem vēlreiz atgādināta labi zināmā uvertīra no operetes “Kandids”. Diemžēl salīdzinājums ar iepriekš dzirdētajām Bernsteina interpretācijām Risto Josta vadītajam orķestrim nenāca par labu – neraugoties uz spožo sākumu, nācās secināt, ka interpreti nav tikuši galā ar balansu starp stīgām un pūtējiem. Tādējādi orķestra tembrālā piepildījuma līmenis mainījās burtiski pa taktīm, un šādas svārstības aizēnoja atskaņojumā pausto enerģiju un vitalitāti. Gan līdzīgas, gan atšķirīgas problēmas bija saklausāmas Bernsteina “Serenādes” lasījumā. Atšķirībā no Voltēra klasiskā stāsta iedvesmotās operetes “Kandids” “Serenāde” vijolei un orķestrim balstīta Platona dialoga “Dzīres” vēstījumā, un atšķirības starp abiem Bernsteina darbiem ir tikpat lielas kā starp franču domātāja un sengrieķu filosofa uzskatiem un stilu – tikai Risto Josts un Sandis Šteinbergs tās akcentēja pārāk piesardzīgi. Pretstatā “Kandida” uvertīras iezīmīgajam lakonismam izvērstajā piecdaļu opusā 30 minūšu garumā atskaņotājiem jāveic gan tēlu un raksturu izmaiņas, gan arī formveides integritāte, un šajā koncertā sekmes saucamas par nevienmērīgām. Solista Sanda Šteinberga sniegums uzrunāja daudzās liriskās epizodēs, citkārt liecinot arī par izkoptu virtuozitāti, taču vijoles tembram kopumā pietrūka plašuma un intensitātes. Līdz ar to vairāki solopartijas izvērsumi izskanēja stipri bālākās krāsās, nekā vajadzētu, turpretī orķestris brīžiem, it īpaši finālā, vijolnieka spēli bez kādas piepūles pārmāca. Risto Josta būvētajai interpretācijai savukārt nāca par labu emocionāli saviļņotu izjūtu, dramatisku norišu un līksmi aktīvu noskaņu diferenciācija, orķestrim pārsvarā muzicējot pārliecinoši un stabili. Taču nebija noslēpjams arī tas, ka atskaņojuma gaitā mūzikas ritējums vairākkārt aizgāja pašplūsmā, un gan tembrālā kolorīta, gan dramaturģiskās arhitektonikas ziņā šā skaņdarba lasījumu noteikti varētu izveidot mērķtiecīgāku un ­spilgtāku.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vislabākos panākumus orķestris guva koncerta otrajā daļā ar Čārlza Aivza opusa “Trīs vietas Jaunanglijā” interpretāciju. Veiksmīgi iedzīvinot Aivza mūzikas neordināro un komplicēto skaņurakstu ar tā pastāvīgo politonalitāti, faktūras daudzslāņainību un kontrastējošu tēmu vienlaicīgiem izvedumiem, orķestrim izdevās atspoguļot šā darba poētisko raksturu un bagātīgo emocionālo nianšu spektru. Tādējādi klausītāji guva adekvātu priekšstatu gan par miglā iznirstošo ASV Pilsoņu kara kājnieku pulka gājienu, gan par ģenerāļa Patnema nometnes esamību vienlaikus 18. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, gan arī par absolūto mieru un atmosfērisko skaistumu, pašam komponistam nolūkojoties uz Masačūsetsas ainavas rāmo harmoniju. Turklāt šeit varēja priecāties arī par orķestra profesionālo sagatavotību – cik koši un piesātināti skan metāla pūšaminstrumenti, kādās trauslās gaismēnās savijas stīgu grupas tembrālie un dinamiskie risinājumi un cik precīzi ansambļa kopainā iekļaujas daudzkrāsainais koka pūšaminstrumentu plūdums.

Koncerta izskaņā LNSO no Jaunanglijas jau bija aizceļojis uz Meksiku, atskaņojot Ārona Koplenda “El Salon Mexico”. Diemžēl jāteic, ka šo izvēli grūti uzskatīt par pienācīgu atgādinājumu par Koplenda izcilo vietu ASV mūzikas vēsturē, jo šī partitūra nekādi neiztur salīdzinājumu ar Bernsteina orķestrācijas meistarību vai Aivza ģeniālo izdomu. Lai gan skaņdarbu patiešām caurstrāvoja meksikāņu mūzikas ritmi un intonācijas, tas drīzāk līdzinājās bezkaislīgam tūrista skatam uz Meksikā rodamo krāšņumu un aizrautību, tādēļ arī koncerta fināls diez vai sasniedza cerēto mērķi. Un šeit orķestrim un diriģentam neko pat īsti nevar pārmest. Gluži otrādi, atmiņā palika, piemēram, lieliskā obojas un trompetes saspēle, raisot secinājumu, ka nākotnē mūziķiem varbūt vajadzētu ielūkoties kādā no Koplenda trijām simfonijām vai opusā “Klusā pilsēta”. Vēlams, neaizmirstot arī Latvijā tik reti dzirdamo Čārlza Aivza vārdu.