Mobilā versija
+2.8°C
Anda, Andīna
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
1. novembris, 2017
Drukāt

Ar sistēmu, ko valsts pieņēmusi par labu, cīnīties nav iespējams. Ko māca bērnu mūzikas skolas? (22)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Viens no mūzikas izglītības mērķiem – audzināt ieinteresētus nākamo Dziesmu svētku dalībniekus. Attēlā: Rīgas 6. vidusskolas pūtēju orķestris defilē pie Brīvības pieminekļa.

Latvijas kultūrizglītības būtiska daļa ir mūzikas izglītība, un īpaši svarīgi ir tās pamati – bērnu mūzikas skolas, kam būtu jāaudzina gan ieinteresēti nākamie Dziesmu svētku dalībnieki, gan jāveido izcilības. Varam lepoties ar plašu, aptuveni 150 bezmaksas mūzikas skolu tīklu, tomēr jājautā, vai no padomju laika mantotā mūzikas izglītības sistēma patiesi spēj īstenot tās mērķus, uzturot ikvienam domātu skolu, bet reizē pakļaujot bērnus standartizētiem pārbaudījumiem un programmai, cīnoties ar pedagogu trūkumu un viņu novecošanu, kā arī skolēnu motivācijas trūkumu. Skaidrojot, kāds ir mūzikas pamata izglītības mērķis un kādas metodes, lai to sasniegtu, uz diskusiju “KZ” redakcijā aicinājām mūzikas izglītības ekspertus: Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociēto profesoru VALDI BERNHOFU, Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktora vietnieku kultūrizglītības jautājumos ANDI GROZU, Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas domes locekli un Birzgales mūzikas skolas skolotāju LĪGU PAUKŠTI, Mālpils mūzikas skolas direktoru JURI VĪTUMU, Siguldas mākslu skolas “Baltais flīģelis” klavieru pedagoģi un direktores vietnieci mūzikas nodaļā RŪTU LANKOVSKU un privātas rokmūzikas skolas vadītāju, čellistu un rokmūziķi ERNESTU LĪBIETI. Diskusiju vadīja “KZ” žurnāliste Aija Kaukule.

“Dabiskais” atbirums un do mažors 1. klasē

– Kāds īsti ir mūsu mūzikas pamatizglītības mērķis – izcilību veidošana, radošas personības vispusīga attīstība vai ieinteresēts, sagatavots Dziesmu svētku dalībnieks? Nosaucu trīs LNKC nospraustos virsuzdevumus, tomēr jāvaicā, vai, piemērojot standartizētas programmas prasības, nedzimst kaut kāds “vidējais” mūzikas skolas audzēknis, kurš visai bieži tieši mūzikas skolas laikā nolemj – pabeigšu un tad “nekad vairs”.

Ernests Lībietis: – Mūzikas izglītības galvenais uzstādījums ir ļaut tiem, kuri mācās mūziku, iemīlēt to. Mērķis ir izaudzināt cilvēkus, kuri grib nodarboties ar mūziku visu mūžu, protams, neaizmirstot arī, ka ir kaut kādi kritēriji, kā varam izvirzīt izcilus mūziķus.

Valdis Bernhofs: – Ja dodam mūzikas vai mākslas skolā vietu jebkuram interesentam, tad atliek pašiem sev uzdot jautājumu – vai mirklī, kad esam devuši vietu jebkuram, tomēr uzreiz nesākam domāt par izcilību. Lielākā problēma ir mūsu neprasme strādāt ar grūtībām – ar problēmsitu­ācijām. Iespējams, paši tās radām ar pašu veidotu saturu, un šajā brīdī vispārējās pieejamības pamatprincips aizmirstas. Jebkurā nodarbībā skolotājs varētu uzdot sev jautājumu – kā es strādāju ar šo radošo, brīvi domājošo personību? Vai pēc nodarbības audzēknis vēlēsies būt par Dziesmu svētku dalībnieku vai tomēr aizies mājās nikns uz visu mūzikas skolas procesu?

Rūta Lankovska: – Galvenais ir izaudzināt radošu personību. Izcilības pirmajā klasē ir pāragri noteikt, taču ir skaidrs, ka mūziku apguvušais dzīvē spēs risināt arī citas situācijas. Protams, ir dota mācību programma, tomēr pedagogam jābūt elastīgam un jāprot operēt ar programmu, pasniegt saprotamā veidā, lai bērnam būtu interesanti.

Juris Vītums: – Uz mūzikas vai mākslas skolu bērnu atved vecāki, un ir ārkārtīgi svarīgi, lai viņu iesaiste ar to nebeigtos. Gan mūzikā, gan mākslā pienāk brīži, kad bērns ir vai nu izdedzis, vai citādi neieinteresēts, un tad ir ārkārtīgi svarīga vecāku palīdzība, komunikācija ar skolotāju, lai pārliecinātu bērnu, ka tas, ko viņš dara, ir forši un viņam sanāks. Jāsaka atklāti, ir skolotāji, kas ir šā vārda cienīgi, un ir tādi, kuriem ar bērna audzināšanu vai komunikāciju veicas ne tik labi.

Līga Paukšte: – Mērķi ir tieši tādi – radoša personība, Dziesmu svētki un, ja izdodas atrast izcilību – tas ir pats galvenais. Jau pirmajā klasē var pamanīt talantu, bet, vai viņam būs darba spējas nonākt līdz rezultātam, tas ir laika jautājums. Tāpēc ir laba pakāpeniska virzība. Tā kā esam pakļauti likumiem, kaut kā “jāmānās”, lai izpildītu šīs prasības, un tas ir sarežģīti. Neuzskatu, ka bērns būtu kāds vidējais produkts. Jebkuram bērnam, kurš pamācās mūzikas skolā, ceļas pašvērtība. Uzskatu, ka reformas parastajā skolā ved uz kārtējo haosu, bet šī ir viena pamatīga izglītība, kas bērnu mierīgā ceļā attīsta.

Andis Groza: – Manuprāt, valstiski viss tiek darīts pēc labākajiem priekšrakstiem, bet vienmēr ir kāds, kam šī sistēma ir par grūtu, un tāpēc mums ir nošķirta profesionālās ievirzes izglītība un interešu izglītība jeb pulciņi. Interešu izglītība ir laba un vajadzīga, bet, tiklīdz bērns ir iestājies mūzikas skolā, tas viņam uzliek savus pienākumus. Tur iemāca ne tikai labi dziedāt, spēlēt klavieres un pazīt notis, bet arī atbildību, uzstāšanās prasmes, drosmi. Ne velti saka, šiem bērniem labāk veicas matemātikā. Kulturāla personība ir valstiski svarīga, neraugoties uz to, vai tā aug Rīgas centrā vai kādā mazpilsētā.

– Kā nākas, ka valsts, lai uzturētu apjomīgo mūzikas izglītības ietvaru, mūzikas skolu sistēmu, katru gadu tam velta arvien vairāk līdzekļu, bet reizē konstatēts ikgadējs visai paliels audzēkņu atbirums. Varbūt vērtīgāk būtu veidot mazāk skolu spējīgajiem, veicot stingrāku atlasi, bet pārējiem piedāvāt ar mūziku nodarboties interešu izglītībā?

L. Paukšte: – Nevaram paredzēt, vai bērns neaizies pēc pirmā vai pēc ceturtā gada. Atbirumu nosaka arī iedzīvotāju migrācija, pieļauju, pat 50%. Birzgalē no 100 pamatskolas bērniem 40 mācās mūzikas skolā, un mūzikas skolu beidz katrs trešais. Ir labi veidot šo sietu, ja mēs varam to atļauties. Atbirums nodrošina arī rotācijas principu – vietā atnāk tie, kas vēlas.

A. Groza: – Savā ziņā ir nepareizi saistīt finansējumu, ko piešķir Kultūras ministrija, ar audzēkņu atbirumu, jo finansējumu veido arī pašvaldību ieguldījums un vecāku līdzmaksājums. Pēc 2016. gada datiem, no 26 000 jauniešu, kas šobrīd mācās mūzikas un māk­slas skolās, no sistēmas iziet ārā 1000. Sistēma parāda, cik šī izglītība ir kvalitatīva. Vislielākais kritums ir tieši mazākajās klasēs – ir bērni, kam iepatīkas, ir citi, kam ne. Tie, kas nonākuši 3., 4. klasē, pamatā paliek.

J. Vītums: – Lauku skolās skolēnu atlase īsti nenotiek, savukārt Rīgā un Pierīgā uz mūzikas skolām ir konkurss. Nenoliedzu, kādam ir par grūtu. Mīnuss varbūt ir klasiskās mūzikas dominance. Mēs gan cenšamies iekļaut kaut ko no populārās mūzikas, bet tas neatbrīvo no gammu spēlēšanas un tehnikas mācīšanās. Laba ir kolektīvā muzicēšana, kas bieži motivē. Reizēm grēko arī paši vecāki, bērnus sūtot reizē sportā, dejās, mūzikā – šādā veidā bērnam tiek darīts pāri.

V. Bernhofs: – Viens no mūsu mūzikas izglītības stūrakmeņiem ir tradīcija – skolu tīklojums, par ko mūs apskauž citās valstīs, un to nedrīkstētu pazaudēt. Bagātas valstis, piemēram, Itālija, šādu sistēmu tirgus ekonomikas ietvaros nav nosargājušas, un šobrīd tur augstskolām jārīko trīs gadu iepriekšējas apmācības kursi. Mums ir mūzikas izglītības vispārējā pieejamība, bet ir arī problēma – programmas trafarets. Jau pirmajā klasē jāapgūst tonalitātes ar tik un tik zīmēm, Rīgas skolas pārspēj pašas sevi – bērns sešu septiņu gadu vecumā tikko sācis septembrī mācības, un viņa programmā pirmajā nedēļā ir rak­stīts – Do mažora apguve. Visa pamatā ir zināšanu apguve, bet prieka par padarīto bērnam nav.

L. Paukšte: – Mums bija jāsagatavo šīs programmas, tomēr tas, kā rīkojas katra skola, ir tās pašas ziņā. Mazo skolu priekšrocība ir tā, ka ar šo Do mažoru var rīkoties ilgi, kamēr bērni to saprot. Visiem drakoniska teorijas apguve nav nepieciešama.

Tiecoties pēc izteiksmes brīvības

– Somijas mūzikas skolu modelis un finansējuma kārtība līdzinās mūsējam, bet darbojas pieeja “centrā cilvēks”, kas izpaužas arī vērtējuma sistēmā, katra spējas novērtējot pēc līmeņu skalas individuāli.

V. Bernhofs: – Man ir tuvs Ķelnes mūzikas vidusskolas piemērs – viņi pusgadu mācās vienu laikmetu, piemēram, klasiķus, un veido projektu. Kas mums liedz šo prieku? Somijā skolas sākuma stadijā vispār notiek tikai priecāšanās ap instrumentiem, kurš lielāks, kurš labāk skan. Kāpēc nevar spēlēt vienu un to pašu skaņdarbu trīs gadus pēc kārtas, ja ir tāda vēlme? Bet pedagogam ir obligāti “jāiziet cauri” pro­grammai – 7. klasē – Haidns, 1. kursā – baroka sonāte. Kāpēc? Dažkārt šķiet, ka izglītību varētu būvēt ap bērna individuālo procesu, kurā viņš iegūtu vairāk.

E. Lībietis: – Ar sistēmu, ko valsts pieņēmusi par labu, cīnīties nav iespējams, tāpēc esmu dibinājis savu skolu, kurā bērni pirmajos gados rotaļājas. Iebāzt viņu krēslā un teikt – re, te tev ir solfedžo – to var izturēt tikai retais bērns. Mūsu skolas nosaukumā nav ietverts vārdu savienojums “mūzikas skola”, jo ar to negribējām asociēties. Līdz ar nosaukumu “roka skola” uzsveram izteiksmes brīvību.

A. Groza: – Privāta skola īsteno biznesa domāšanu, tajā pedagogam ir cita ievirze – paturēt audzēkni par katru cenu. Mūzikas skolas pedagogs nav spiests šādi domāt. Katrā ziņā privāto mūzikas skolu dibināšana rada zināmu konkurenci, un tas nav slikti, jo bērniem ir derīgs jebkurš labs interešu izglītības veids, vai tā būtu Andžeja Grauda bungu skola vai Veizāna deju skola.

L. Paukšte: – Nedomāju, ka Latvijas ekonomiskajā sistēmā būtu iespējama šāda privātskolu pieeja. Lielākā daļa vecāku Latvijā nevarētu to atļauties.

Der arī 300 gadu senas grāmatas?

– Laikā, kad pieejamas komponēšanas programmas, interaktīvas spēles, bērnu mūzikas skolas somās esmu pamanījusi 1989. gada mūzikas mācības izdevumu. Kā iespējama situācija, ka bērnu mūzikas skolās joprojām mācās pēc Padomju Latvijā radītiem materiāliem?

V. Bernhofs: – Situācija, piemēram, mūzikas literatūras jomā, ir paradoksāla – nauda ir, bet materiālu – nav. LNKC jau vairākus gadus piedāvā radīt mācību materiālus, uzrunāti augstskolu profesori, mācībspēki vidusskolas līmenī, bet līdz mācību materiāliem netiekam, bet, ja tiekam, tad lokāli.

A. Groza: – Nenoliedzami, pedagogu noslodze ir tik liela, ka vairs nav brīvo brīžu, kad radīt materiālu. Mēs pat aicinām – lūdzu, uzrakstiet, bet nav neviena, kas būtu gatavs. Ir arī labi piemēri – iespējams izmantot internetā pieejamos resursus, materiālus svešvalodās, tomēr daļa pedagogu nerunā svešvalodās. Es labprāt piesauktu Somijas piemēru, kur pedagogs pats veido savus materiālus. Braukājot skolu akreditācijās, ir redzētas dažādas pedagogu pieejas, un mēs uzticamies viņiem. Ir skaidrs, ka nebūs vienas pareizās grāmatas, un ir iespējams, ka pedagogi par īsto uzskata šo sen izdoto grāmatu. Materiāli un metodika ir katra pedagoga pašiniciatīva, tālākais jau atkarīgs no tā, cik plašu apvārsni viņš spēj aizsniegt. Tas pats arī instrumentu specialitātēs – nošu mūsdienās ir daudz, tās visas pieejamas, gan par maksu, gan par brīvu, internetā var redzēt orķestra spēli.

J. Vītums: – Ir, piemēram, Riharda Dubras veidotie mācību materiāli, tomēr, jā, skolotāji izmanto minēto Maldas Silmales solfedžo grāmatu. Tāpat lietojam mūzikas literatūras burtnīcas, mūziku klausāmies “You Tube”. Obligāti ir bezmaksas koncertu apmeklējumi, pēc kuriem bērni raksta recenzijas.

R. Lankovska: – Es vēlos izcelt improvizācijas būtisko lomu mūzikas mācību procesā, par ko esmu veikusi pētījumu. Aptaujājot pedagogus, ir skaidrs, ka šādu materiālu valsts valodā nav. Daļa pedagogu arī nav raduši meklēt paši un izrādīt iniciatīvu.

V. Bernhofs: – Ar solfedžo vēl tiekam galā, tur jāsaka paldies Aivai Barkānei un viņas veidotajiem diktātu krājumiem. Savukārt mūzikas literatūrā nezinām, kā fiksēt tā dēvēto pierakstīto vārdu. Diemžēl joprojām ir pedagogi, kas prasa iekalt no galvas un vārds vārdā atstāstīt, un tas notiek mūsdienās, šajā gadsimtā. Manuprāt, jau sen pašiem vajadzēja saprast, ka tā prātā nekas nepaliek.

L. Paukšte: – Mūzika ir unikāla lieta, varam izmantot arī 200 vai 300 gadus vecus materiālus. Regulāri izdot mūsu 23 tūkstošiem bērnu lielu skaitu grāmatu būtu ļoti neekonomiski. Tie skolotāji, kam ir savs skatījums uz to, ko viņi grib iemācīt, tad arī veido savus materiālus. Tas nav slikti, nav vajadzīgas norādes no augšas, pietiek ar paraugprogrammām.

– Runājot par pasaules līmeņa mūzikas izcilībām – vai tās dzimst, pateicoties mūsu tradicionālajai mūzikas skolu sistēmai un valsts mērķtiecīgai veicināšanas programmai, vai tomēr ir vecāku, privātskolotāju, repetitoru nopelns?

A. Groza: – Mūzikas skolās ir izstrādāts iekšējs mehānisms – ir konkursu sistēma, kur audzēkņi pierāda savus rezultātus. Pērn valsts konkursā vokālajā mūzikā laureātu uzrunāja komisijas locekle, un jau šā gada maijā viņš debitēja uz operas skatuves. LNKC katrā specialitātē rīko konkursu reizi četros gados, Latvijas mērogā ir arī daudz citu konkursu, ko organizē mūzikas skolas un mūzikas vidusskolas, kur, gribētos domāt, pozitīvā gaisotnē audzēkņi var sacen­sties, redzēt savus vienaudžus un vecāko klašu audzēkņus. Ir arī starptautiski konkursi.

L. Paukšte: – Mūsu sistēmas ietvaros ir iespēja sevi atrast izcilībām. Arī reģionu skolās tiek veidoti simfoniskie orķestri un labākajiem audzēkņiem ir dota iespēja tajos spēlēt diriģenta speciāli instrumentētu solo priekšnesumu. Tāda pieredze ir, piemēram, Madonā, arī Vaiņodē, kur šādas tradīcijas iniciators ir Mārtiņš Bergs. Šobrīd festivālu un konkursu skaits ir audzis, un bērnam ir iespēja sevi parādīt arī tad, ja viņš ir no mazas skolas. Otrs ceļš – mums ir specializētā Dārziņa skola – ja pedagogs jūt, ka viņa skolas robežās nebūs iespējas veicināt audzēkņa izaug­smi, un šī sistēma nav pārāk dārga, ir iespēja dzīvot kopmītnēs.

J. Vītums: – Tā kā mūzikas skolu finansējuma pamatu veido valsts un pašvaldību piešķīrums, tas, vai tiek veicināti spējīgie skolēni, ir atkarīgs no direktora, kurš var lūgt vai nelūgt papildu līdzekļus pašvaldībai, lai atbalstītu pedagogu, kurš, piemēram, sagatavo audzēkni konkursam. Man ir prieks, ka mūsu pašvaldībā konkursu dalībnieki un viņu skolotāji tiek sumināti, kā arī atalgoti ar naudas balvām. Konkursu sistēmā mūsu skolai jākonkurē ar spēcīgajām Rīgas un Pierīgas skolām, tāpēc izmantojam reģionālos konkursus – tā ir iespēja izbraukt, mainīt vidi.

R. Lankovska: – Pie manis mācās ļoti talantīga meitene, un tiekam labi atbalstīti no skolas puses. Audzēkne gada beigās tika apbalvota, tika meklēti arī sponsori. Papildus programmā paredzētajām divām mācību stundām piešķirta trešā, arī finansiāli tiek apmaksāta dalības maksa konkursā un ceļa izdevumi.

A. Groza: – Vienam talantīgam audzēknim vajadzīga papildu stunda, citam – materiālais stimuls vai apbalvojums, citam – vecāku paldies vai pasniegti ziedi koncertā. Arī Kultūras ministrija ikgadēji apbalvo labākos audzēkņus ar svētku koncertu Mūzikas akadēmijas lielajā zālē, viņi saņem arī naudas balvas.

V. Bernhofs: – Mani darīja uzmanīgu kādas skolotājas teiktais – ar vienu izcilību piektajā sestajā klasē ir izdarīts viss iespējamais un tālāk vairs nav kur. Vienīgais, kas atliek, – šim bērnam doties uz citu valsti. Problēma ir atbilstošas vides trūkums, kurā īpaši spējīgajiem būtu adekvāta konkurence. Ir cilvēki, kam tāda vide vajadzīga.

E. Lībietis: – Izcilību sagatavošana mūsu valstī nav problēma, lielākā problēma ir vidusslānis, bērni un jaunieši, kas grib nodarboties ar mūziku, bet mūsu mūzikas skolu sistēma pakāpeniski atņem šo vēlmi. Savus bērnus neesmu mēģinājis pierunāt iet mūzikas skolā, pēc savas pieredzes zinot to, cik šī sistēma ir sarežģīta.

Kur pazūd skolotājs?

– Ja pedagogs ir visa atslēga, kāpēc pazūd jaunie, spējīgie skolotāji? Statistika liecina, ka mūzikas skolu pedagogi novecojot.

R. Lankovska: – Mana pirmā skolotāja, kura jau pārkāpusi 70 gadu slieksni, joprojām ir viena no pieprasītākajām skolā. Pagājušajā gadā viņa bija Amerikā, kur iepirka jaunākos mūzikas materiālus.

V. Bernhofs: – Vecums nav problēma, drīzāk kaut kāds domāšanas kūtrums. To labi var redzēt mūzikas skolu pedagogu tālākizglītības kursos – dažs pazūd pēc pirmās lekcijas un atgriežas uz sertifikāciju, kas nebūtu iedomājams, piemēram, Vācijā. Konkurences apstākļos šāds skolotājs tiktu izspiests no darba, diemžēl tādas nav.

J. Vītums: – Varētu vēlēties jaunus, zinošus un strādāt gribošus skolotājus, un ticu, ka tādi nāks.

L. Paukšte: – Ekonomiskais faktors vienmēr būs svarīgs. Ja izglītotais mūziķis, kurš vēlas uzturēt ģimeni, iespējams, labāk aizies uz informācijas tehnoloģijām, mūsu uzdevums tomēr ir viņu noturēt mūzikā. Tad būs arī šie jaunie pedagogi.

skolas_5Uzziņa

* Vecāku līdzmaksājums par vienu bērnu mēnesī – vidēji 20 eiro.

* Ja skolā mācās brālis vai māsa, vecāku līdzfinansējums tiek samazināts uz pusi.

* Profesionālajā ievirzē audzēkņu atbirums 2016. gadā – 14% (3343 audzēkņi).

Avots: LNKC

Pievienot komentāru

Komentāri (22)

  1. Laikam dots rīkojums reformēt arī mūzikas skolas. Lai mazāki budžeta izdevumi. Tāpēc arī spriedelē, ka sistēma ne tā , metodes regresīvas…

    • Un tie sarunā pieaicinātie divi kungi birokrāti šādi īsteno “augsnes apzināšanu” publiskajā telpā, laikam.

  2. Varam lepoties ar plašu, aptuveni 150 bezmaksas mūzikas skolu tīklu,
    —————————————-
    Kopš kura laika ir …BEZ maksas.
    Es vēl vakara samaksāju par novembri!

  3. Mīļā! Arī akadēmisko žanru mūzikas klausītājs mācās par tādu kļūt “caur ērkšķiem uz zvaigznēm”. Arī viņam, ja par tādu grib kļūt, ir jābruņojas ar pacietību un dzelzs nerviem, nevis jāgaida, ka būs kāda “ģeniāla mācību metode”, kas vienkārši un kā rotaļu iemācis saprotoši baudīt Bahu, Mocartu, Brāmsu, Šostakoviču un Vasku. Šķiet, visi pārspīlētā nekompetencē nesaprot, ka akadēmiskajā kultūrā ieinteresēta sabiedrība neizaug ar no gaisa pagrābtā “kompetencēs balstītā izglītības modelī”, bet gan tādā pašā dzelžainu disciplīnu un plānveidīgu mērķtiecību prasošā profesionāli iepazītā mūzikas iepazīšanā, kā profesionālie spēlētāji un dziedātāji. Jautājums – vai mēs (sabiedrība, valsts) to tiešām gribam vai nē?

  4. Varbūt arī problēma tajā, ka profesionāla instrumenta spēle vai dziedāšana tiek piedāvāta masveidīgi. Zināmas dotības un spilgts dabas dots talants nav gluži viens un tas pats. Tādēļ nav loģiski domāt, ka eksistē kaut kāda ideāla mācību metode, kas KATRU, kurš mācās mūzikas skolā un mūzikas vidusskolā, padarīs par lielu, spilgtu māksliniecisku personību. Un tikai Latvijā strādājošie pedagogi ir tumsoņas vai apzināti ļaundari, kuri neļauj šādai sistēmai šeit ienākt. NAV tādas metodes nekur pasaulē, ir tikai vairāk vai mazāk PROFESIONĀLĀ ievirzē radušās un pastāvošas apmācību sistēmas ar skolām utt. Un, nonākot masveidīgas apmācības sistēmā, ikviena sistēma ļauj konstatēt dabisku likumsakarību – tikai objektīvais mazākums dotību sacensībā var mēģināt pretendēt uz patiešām izcilību nezināmā nākotnē, pārējiem nav dots, līdzi nākot īgnumam par “nepatiku pret mūziku” (cik muļķīgi!) u. tml. Problēma nav sistēmā, bet cilvēku aprobežotībā un savtīgā egoismā, metoties spriest par lietām, par kurām nav dziļāku priekšstatu un zināšanu. Bet tas ir neizbēgami! 😀

  5. Liels paldies raksta autorei par diskusijas rosināšanu – visas problēmas parādītas kā uz delnas, it īpaši – cik maz izredžu kaut ko izmainīt, kamēr tik daudziem sistēmas augšgalā stāvošajiem viss šķiet pilnīgā kārtībā. Vainīgi vecāki, vainīgi bērni – mūzikas skola nekad – izcili! 🙂

    • emocijas, jo jāsaprot, ka profesionāli ne katram ir dots un, tāpat kā sportā vai zinātnē, arī vairāku gadu mēģinājumi kaut ko sasniegt var nest vilšanos. Šķiet, tas ir pirmkārt jāsaprot vecākiem, izlemjot vest atvasi uz mūzikas skolu. Savukārt, ja gribas tikai veicināt “mīļotāja” zināšanas un iemaņas – nu visur papilnam taču ir tautas un popdeju pulciņi, vokāli un instrumentāli amatieru “ansambļi” visdažādākajos stilos un novirzienos – kādas problēmas. Nav jāuzdod jautājums, kādēļ profesionālā apmācībā balstītās mūzikas skolas pēkšņi vēl neuzņemas “interesentu pulciņu” funkciju. Vienkārši katram jāizlemj, ar ko tas vēlas riskēt un arī saprātīgi jāatbild par pieņemto lēmumu. Nevis tur to apakšā Muktupāvela pilnīgi stulbā nevietā piesaukto citātu par vijoli citējot, bet gan saprotot, ka darbības specifika ir tāda, kāda tā ir. Savukārt kļūdas un neveiksmes vienmēr ir katrā jomā un katras konkrētas skolas vai pedagoga kļūda vai profesionālu zināšanu trūkums ir jāanalizē kā konkrēts gadījums, nevis uzreiz jāmetas emocionāli vispārināt un attiecināt uz visu pasauli, kurā visi slikti un vainīgi. Kā tur bija ar to baļķi savā acī…… 😀

      • Tieši tāpēc rodas jautājums, kam tad nepieciešamas 150 mūzikas skolas, ja “ne katram dots” 🙂 Un ar cik izauklētām izcilībām tad tiešām katra no šīm skolām var lepoties? Bieži piesauktie Nelsons, Skride, Krēmers, Garanča un vēl daži šķiet gauži maz uz šo skaitu, ieguldītiem miljoniem un vairāku desmitgažu laika posmu. Pie tam interesanti, ka visas topošās izcilības tomēr tālāk studēt devušās uz ārzemēm, un arī karjera veidojusies tur, ne šeit – jo šeit izcilībām, izskatās, nav ko iesākt.

    • Izdoto miljonu piesaukšana nav arguments, kādēļ 150 mūzikas skolas “neražo” spilgtus skatuves māksliniekus vairumā un nav arī arguments, lai secinātu, ka vairums pedagogu ir tumsoņas un neprašas šāda vēlamā vairuma “saražošanā” ar “progresīvajām mācību metodēm”. 😀 Vai uzturēt šādu skolu skaitu vai mazāk – jā, tas ir diskutējams jautājums, tomēr tikai zināma skolu kritiskā masa rada dabiskajā atlasē vidi, kurā nākamās garančas un nākamie nelsoni pakāpeniski iezīmējas (bet vēl bez garantijas, ka nākotnē tādi tiešām būs). Muļķīgi taču arī izvirzīt noteikumu, kas visiem lielajiem talantiem jāpaliek un jāmuzicē tikai Latvijā – cerams, ir taču pašsaprotami skaidrs, kādēļ tas vienkārši nav iespējams. Valsts var atteikties uzturēt šādu skolu sistēmu, tikai…..tad arī skaidrs, ka nākotnē mēs vairs nevarēsim lepoties “kā maza nācija, no kurienes nāk tik daudzi pasaulsaveni profesionāli mūziķi”. Jo tādu parādīšanos nodrošina sistēma (un tā balstās tomēr arī uz disciplīnu un plānveidīgumu), nevis apmācību metodes, kuras ir balstītas uz “iejūtīgu ļaušanu katram bērniņam gadiem ilgi staigāt apkārt mūzikas instrumentiem un apmierināt savu ziņkāri, tos aptaustot un kad gribot iepūšot vai pastrinkšķinot”, domājot, ka mākslā tā rodas talantīgas mākslinieciski radošas un tieši radīšanā strādājošas spilgtas personības. Tā laikam domā tas profesoriņš no Mūzikas akadēmijas (smiekli nāk!). 😀 Ja gribam lepoties tikai ar dziesmusvētkiem un tautasdejām un amatieru muzicēšanu katra brīvajā laikā pēc iespējām un subjektīvajām iegribām – lūdzu, kā sabiedrība un valsts pieņemam šādu lēmumu un dzīvojam tālāk bez profesionālās mūzikas un mākslas izglītības sistēmas. Galvenais vienmēr tomēr ir skaidri saprast, ko tieši zaudējam, kaut ko bez jēgas un saprašanas kritizējot vai faktiski likvidējoši transformējot līdz pilnīgai jēgas zaudēšanai! 😀

      • Uz Nelsonu un Krēmeru koncertiem pārpildītas koncertzāles visā pasaulē, Latvijā klasiskās mūzikas koncertos, īpaši novados, bieži piepildītas labi ja 2 rindas…Bet Dons rullē 🙂 Kas ir augstākminētie spīdekļi, visbiežāk mūzikas skolu bērni nemaz nezina. Vai nebūtu lielāks lepnums un jēga, ja mums būtu kopumā izglītotāka un laimīgāka nācija, kas klasiskās mūzikas koncertiem nemestu līkumu (mūzikas skolu izbaudījušiem raksturīgi) tā vietā, lai lepotos ar atsevišķām, citur spīdošām zvaigznēm, kas, iznāk, dzimušas, laužot sirsniņas citiem?

    • Mīļā! Arī akadēmisko žanru mūzikas klausītājs mācās par tādu kļūt “caur ērkšķiem uz zvaigznēm”. Arī viņam, ja par tādu grib kļūt, ir jābruņojas ar pacietību un dzelzs nerviem, nevis jāgaida, ka būs kāda “ģeniāla mācību metode”, kas vienkārši un kā rotaļu iemācis saprotoši baudīt Bahu, Mocartu, Brāmsu, Šostakoviču un Vasku. Šķiet, visi pārspīlētā nekompetencē nesaprot, ka akadēmiskajā kultūrā ieinteresēta sabiedrība neizaug ar no gaisa pagrābtā “kompetencēs balstītā izglītības modelī”, bet gan tādā pašā dzelžainu disciplīnu un plānveidīgu mērķtiecību prasošā profesionāli iepazītā mūzikas iepazīšanā, kā profesionālie spēlētāji un dziedātāji. Jautājums – vai mēs (sabiedrība, valsts) to tiešām gribam vai nē?

  6. Mācamies mūziku ar prieku -Ārijas Helmūtes jauno grāmatu “Bērns un mūzika”

  7. Kā jau saprotams no Lībieša, visa šī sistēma, kas aprijs 18 milijonus un vecāku naudu un laiku, ir radīta lai izaudzinātu dažus desmitus talantu gadā. Daudziem citiem tā iedveš riebumu pret mūziku ar pātagu, ieskaitēm un nemitīgo dzīšanu uz priekšu.

    • pamēģiniet izaudzināt izcilu baletdejotāju, ļaujot tam staigāt apkārt mūzikas instrumentiem un dejojot priekšā stepu un stāstot “par mūsu kosmosa kuģiem, kas varonīgi vago kosmosu” – kā epizodē no slavenā “Šurika” ! 😀 Tas ir skarbi, bet objektīva dzīves patiesība – lai daži desmiti talantu tiešām tiktu atrasti un izauklēti, ir nepieciešama dzelžaina sistēma ar zināmu masu talantu atlasei. Viss pārējais – tukša demagoģija “Briseles miljonu” “apgūšanas” trulā alkatībā, stulbi spriedelējot par “jaunām pieejam kompetencēs balstītā izglītībā ar katra bērniņa unikalitātes izcelšanu un perfektu pārzināšanu…..pēc iespējas milzīgāka skaita klasēs, kurās skolēņu skaitam nemitīgi strauji jāpieaug”. 😀

      • Dažus desmitus talantu varētu atrast arī nebojājot dzīvi pārējiem tūkstošiem. Kā reiz viena koncertā teica Zirfrīds Muktupāvels par vijoli – tāds mazs finiera gabaliņš, bet cik daudz sabojātu dzīvju 🙂

    • Nu bet tā ir reālā profesionālās mākslas jomas puse – tajā norma ir kaut ko sasniegt ar lielu piepūli un trenējot nervu izturību, tieši tāpat kā sportā, kurā panākumi nenāk, vienkārši bērniņu mācot ” staigāt apkārt un tikai smaidīgi skatīties uz instrumentiem” 😀 . Šķiet, nevis vajag kompleksus par savu neizdevušamies mēģinājumiem paust, bet uzdot jautājumu, kas šajā speciālistu sarunas atreferējumā nav uzdots – mēs valstī gribam uzturēt profesionālu mūzikas apmācību klasiskajās specialiatēs, vai arī vienkārši “amatierisku mīļotāju pulciņu” tradīciju attīstīt. Pēdējā gadījumā tad jau arī mūzikas skolas nav vajadzīgas – gan valstiski, gan privāti interešu pulciņi mierīgi šādu funkciju pildīs. Bet izlemjot pāŗiet uz šādu tradīciju un atteikties no klasiskās (visos laikos periodiski to kritizē, bet vienalga tā pierāda savu ilglaicību) profesionālās mācību sistēmas, jārēķinās uzreiz automātiski – neesot sistēmai, nebūs vairs pārskatāmā nākotnē iespēju lepoties ar nākamajiem krēmeriem, nelsoniem, garančām utt. Vienkāršs jautājums, kurā jāprot saprast vienkāršus un neapgāžamus jomas likumus, ko nekāda vāvuļošana par “kompetencēs balstītu un bērnā centrētu (???? :D)” “jauno modeli” nekad nemainīs. Ja negribam profesionālo sistēmu – lūdzu, demokrātiskā kolektīvā bezatbildībā 🙂 pieņemam šādu lēmumu un ” dzīvojam un dejam laimīgi!” 😀

  8. ar vistukšāko spriedelēšanu šajā publikācijā izpaužas tas pieaicinātais birokrāts no akadēmijas. Savukārt cepuri nost skolotājām, kuru kompetentais viedoklis tiešām pārliecina ar pieredzi un precīzu “drēbes pārzināšanu”.

  9. Skolas ir ļoti dažādas. Arī skolotāji. Ir ta’di, kam pašiem mirdz acis, tie iedvesmo bērnus muzicēt. Ir tādi kā”zobu sāpes”. Grūti iet bērniem mācībās pie tādiem . Savs darbs ir jāmīl.

  10. MŪSU VALSTS MŪZIKAS SKOLU SISTĒMA IR LABA! Nezinu NEVIENU SOLFEDŽO PEDAGOGU, kurš ”IEBĀŽ” bērnu solā sacīdams: TE TEV IR SOLFEDŽO!? KĀPĒC LĪBIETIS atļaujas tā spriedelēt par šo TIK ĻOTI INTERESANTO, DAUDZVEIDĪGO priekšmetu, pats to nemācot skolēniem???? Tādā gadījumā to pašu saku par viņa čellu, kas jāspēlē KATRU DIENU NEMITĪGI!!! SOLFEDŽO NAV JĀMĀCĀS KATRU DIENU! TAS BIJA UN IR PRIEKŠMETS, KURU MĀCĪJOS AR VISLIELĀKO PRIEKU UN ŠOBRĪD TO MĀCU AR LIELĀKO PRIEKU UN ATDEVI SAVIEM SKOLĒNIEM! Protams ir grupas, kur atsitāmies kā pret sienu; ir grupas, kur sekmes labas; bet ir grupas, ar kurām strādājot pedagogs gūst PACILĀTĪBU un PRIEKU – tās ir SALDAIS ĒDIENS, KAD MĀJĀS EJOT VAR DEJOT VISU CEĻA GABALU NO KATRĀ STUNDĀ GŪTĀ BAUDĪJUMA PAR ŠO BĒRNU TALANTU – VIŅI VIELU SAPROT NO PUSVĀRDA, DIKTĀTUS RAKSTA AR PRIEKU, DZIRDES ANALĪZE NESAGĀDĀ NEKĀDAS GRŪTĪBAS! KURŠ liek ”IZTURĒT” SOLFEDŽO??????? VĀJPRĀTS! MŪZIKAS SKOLAS NEKAD NEKO NEVIENAM SKOLĒNAM NAV ATŅĒMUŠAS!!!! MŪSU absolventi ir aktīvi dziedātāji koros, mūziķi orķestros un dažādos ansambļos, koncertu apmeklētāji, mūzikas mīļotāji, lai arī profesija ne tuvu nav saistīta ar mūziku! NEVIENU no saviem trim bērniem mēs NEESAM PIERUNĀJUŠI IET MŪZIKAS SKOLĀ! CEĻU uz turieni viņi atraduši paši un tā arī skolu nobeiguši. VECĀKĀ MEITA BEIGUSI MŪZIKAS AKADĒMIJU MUZIKOLOGA SPECIALITĀTĒ. NESAPROTU STULBĀS RUNAS ATTIECĪBĀ PAR SOLFEDŽO!

    • SOLFEDŽISTE PĒC PĀRLIECĪBAS Atbildēt

      Lielisks komentārs! Ja kādam bijušas grūtības ar solfedžo, tad viņš mēdz vispārināt, bet tas,kā zināms, nav korekti. Arī es no savām skolas gaitām vislabāk atceros solfedžo stundas 1. BMS ar Ligitu Rozenbergu, kura ir autore Solfedžo grāmatām no 2.-8. klasei, metodiķi Irēnu Nelsoni, kuras 1.klases Solfedžo izmantojam joprojām, arī izcilo Maiju Kurmi Mediņos un LVK Ilgu Hammeri. Un kur vēl mūsu visu bezgala gudrā “PŪCE”, aizrautīgā Ilma Grauzdiņa, bez kuras ieguldījuma nav iedomājama mācīšana ar prieku un pacilātību! P.s.nedomāju, ka 1979.gada Silmales, Kārkliņas grāmata kaut kādā jomā būtu novecojusi. Vienīgi-papīrs gan diemžēl jaunāks nekļūst. Veiksmi visiem, kuri uzdrīkstas gadiem rakstīt grāmatas, kuras finansiāli nes tikai ZAUDĒJUMUS, BET IR IEGUVUMS SKOLOTĀJIEM UN BĒRNIEM!

Draugiem Facebook Twitter Google+