Mobilā versija
+3.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
28. janvāris, 2016
Drukāt

Mūzikas ķīmijas burve – Agnese Egliņa. Saruna ar izcilu pianisti (1)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Spožā latviešu pianiste, Lielās mūzikas balvas laureāte Agnese Egliņa vienlīdz labi iejūtas solistes, koncertmeistares vai kameransambļa dalībnieces ampluā. Mūžam enerģisko mūziķi iedvesmo arvien jauni meklējumi mūzikas laukos, saspēle ar kolēģiem un Āfrikas karstais klimats. Reizē viņa ir arī viena no nodarbinātākajām latviešu koncertpianistēm – mūziķes koncertu grafiks aizpildīts līdz gada beigām. Jau šovakar, 28. janvārī viņa kopā ar kolēģiem aicina uz neparastu koncertprogrammu brīvā atmosfērā – „Franču sešinieks un kaza“ Lielajā ģildē, februārī Agneses klavierspēli dzirdēsim spāņu un čigānu kamermūzikas koncertos. Ar akadēmisko mūziku koncertciklā „Patiešām maziņiem“ viņa ar prieku iepazīstinās arī visjaunākos klausītājus.

Pianistes ikdiena var šķist rutīnas pilna – trīs līdz četras stundas pie klavierēm vingrinoties vienatnē, tad mēģinājumi kopā ar kolēģiem dažādos sastāvos, arī pasniedzējas darbs Rīgas pedagoģijas un vadības augstskolā. Agnese smejas – rutīna esot lielākais ienaidnieks, tieši tādēļ viņa arvien atrod jaunus kameransambļa partnerus, nedzirdētas programmas, kuras reizēm mēdz pasniegt publikai neierastā, aizraujošā manierē. No mūziķes – gan koncertos, uz skatuves, gan ikdienas sarunā, strāvo dzīvesprieks un krietna enerģijas deva, kas, tā vien šķiet, uzlādē itin visus apkārt esošos. Pianiste smaida, sakot – viņu iedvesmojot mūzika un cilvēki. „Nevar noliegt, ka man arī ļoti patīk būt vienai, un tas man ir ļoti vajadzīgs, tomēr tad, kad saskaros ar cilvēkiem, varu pat būt ar sāpošu galvu, bet šī kopā būšanas enerģija man ir ārkārtīgi vajadzīga. Protams, mūzika! Tā tevi „ievelk” mirklī uz skatuves Tur varu iztrakoties, būt emocionāla vai tieši pretēji – būt rāma un pārdomu pilna. Viss atkarīgs no konkrētā skaņdarba. Šobrīd mani sāk pamazām interesēt solo, bet gadiem ilgi tas nebija tik svarīgi. Vēlējos būt uz skatuves kopā ar citiem mūziķiem – tā ir tāda saruna, un kamermūzika ir ārkārtīgi skaista mūzika. Man ir svarīgi, lai mūzika – vai tā būtu vokālā mūzika, instrumentālā kamermūzika, klavierkoncerti ar simfonisko orķestri – mani radoši atbrīvo un iedvesmo. Darbojoties kopā pūšaminstrumenti vai operdziedātājiem ir izglītojoši – tu iemācies dabīgāk elpot, būt mūzikā. Tur meklēju kādu kopīgu „ķīmiju”!”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Uzzināju par ,,mūzikas ķīmiju” un ļoti iespaidojos. Tagad ceru atrast izglītojošus rakstus par ,,mūzikas anatomiju” un ,,mūzikas bioloģiju”

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+