Mobilā versija
+0.6°C
Kristaps, Krists, Klinta, Kristers, Kristofers
Pirmdiena, 18. decembris, 2017
15. decembris, 2016
Drukāt

Mūzikls lūko pēc “Oskariem”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Demjana Šazelles “La La Land: Kalifornijas sapņi” ir viens no visu laiku skaistākajiem mūzikliem, kas jau apbalvots Venēcijā – Emma Stouna kā labākā aktrise saņēma Volpi kausu – un, visticamāk, būs iekļauts arī cīņā pēc Amerikas Kinoakadēmijas balvu “Oskars”. Nupat filma nominēta septiņiem “Zelta globusiem”.

Mūziklam vienmēr ir bijusi īpaša vieta amerikāņu izklaides industrijā. Dzimuši no skatuves darbiem – Eiropas un Brodvejas –, apdarināti ar izteiksmīgām dziesmām, jokiem un žilbinošām krāsām, jau drīz pēc skaņas kino parādīšanās tie sāka savu uzvaras gājienu, popularitātes virsotni sasniedzot pagājušā gadsimta 30. – 50. gados “MGM” studijā. Toreiz studijas paspārnē tika radītas zvaigznes, bez kurām šis žanrs nav iedomājams, un, godinot leģendārās Holivudas personības, kā arī francūža Žaka Demī pasteļkrāsās tērptās lielā ekrāna muzikālās romances “Šerbūras lietussargi” (1964) un “Rošforas meitenes” (1967), kā arī daudzus, daudzus citus, viņš uzņēmis vienu no visu laiku vislieliskākajiem mūzikliem “La La Land: Kalifornijas sapņi”. Galvenās lomas atveido Raiens Goslings un Emma Stouna un jau trešajā filmā – iepriekšējās ir “Trakā, dullā mīlestība” (2011) un “Gangsteru mednieki” (2013) – spēlē mīlniekus, gluži vai pārmantojot Holivudas leģendāro ekrāna pāru tradīcijas.

Tāpat kā Demjana Šazelles filma “Atsitiens”, kas saņēma trīs “Oskarus” (otrā plāna aktieris Dž. K. Simonss, montāža, skaņas mikss) un bija nominēta vēl divās kategorijās – labākā filma un adaptētais scenārijs –, arī “La La Land: Kalifornijas sapņi” uzbūve ir pilnībā pakļauta (oriģināl)mūzikai, un abu sižetos lielu lomu spēlē džezs. Stāsts un dziesmas, un dejas, kameras kustība un krāsas – Šazelle ar katru niansi tuvojas to mūziklu noskaņai, kādus neuzņem jau vairāk nekā 50 gadus. Tajā pašā laikā viņš nav pretinieks mūsdienu tehnoloģiju attīstībai, apzinātai ironijai un arīdzan nostalģijai, kas abus filmas varoņus – jauno aktrisi Miu, kura gaida savu lielo izdevību, un pianistu Sebastjanu, kurš nicina sev tik tuvā džeza modernizāciju, – aizved sirsnīgā un pielūgsmes pilnā ekskursijā pa Sapņu pilsētas vēstures takām, un tā nav pašmērķīga, vien tūrisma kārtējos punktus apskatoša, bet elements, kas uzsver Holivudas kā vietas un kino mitoloģijas ciešo saaugšanu un zīmes, kuras jāprot nolasīt, lai izbaudītu smalkos jociņus un iegūtu arī paralēlas asociācijas. Tikai daži piemēri: plakāti Mias istabā, sarkanā ādas jaka, kas “aizlienēta” no Džeimsa Dīna garderobes filmā “Dumpinieks bez iemesla” (1955), Ingrīdas Bergmanes fotogrāfija un atsauces uz “Kasablanku” (1942)…

Kaut arī mūzikli lielākoties nepieder pie mākslas augstajiem plauktiem un principā ir tīra izklaide, ne tikai 31 gadu vecais Šazelle mēģinājis lauzt šo tradīciju, pievēršoties arī dramatiskiem konfliktiem. Taču tieši muzikālie numuri kalpo par īstajiem stāsta stāstītājiem, kā atklājas filmas “La La Land: Kalifornijas sapņi” pašās beigās – tāpat kā klasikai piederīgajā mūziklā “42. iela” (1932/33), kas sapņu epizodēs atklāj Amerikas īsto ikdienu Lielās depresijas laikā. Un apzināti vecinātas “Techicolor” krāsas piepilda telpu, kas tikpat labi varēja atrasties kāda Vinsentes Minelli mūzikla uzņemšanas laukumā, piemēram, “Amerikānis Parīzē” (1951) vai “Ceļojošā trupa” (1953). Taču Šazelle ar to neaprobežojas, un savā oriģināldarbā liek arī atsauces uz filmām “Svinga laiks” (1936), “Dziesmiņa lietū” (1952) un pat Federiko Fellīni “Astoņarpus” (1963). Un, citējot klasiku, arī Miai un Sebastjanam vienmēr būs Parīze.

 

UZZIŅA:

“La La Land: Kalifornijas sapņi”/”La La Land”

ASV, 2016.

Režisors: Demjans Šazelle

Lomās: Emma Stouna, Raiens Goslings, Dž. K. Simonss, Džons Ledžends, Rozmarija De Vita

No 16. decembra “Kino Citadele”, “K. Suns”, “Splendid Palace”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+