Nabadzības psiholoģija 0
“Praktiskā Latvieša” 16. jūlija numurā stāstījām par GMI pabalstu saņēmējiem, kuri cenšas izvairīties no darba. Diemžēl šī parādība ir plaši izplatīta. Kāpēc tā notiek un kāds ir ceļš uz nabadzību?
Lūk, vairāki īsi stāsti iz dzīves, kas ilustrē, kādā veidā var visvieglāk nonākt nabadzības valgos, un kādas īpašības piemīt tiem, kas izķepurojas jebkurā situācijā. Katras dienas sīkie notikumi nemanāmi maina mūsu dzīvi. Nekas nestāv uz vietas, ik dienu dzīve kļūst vai nu mazliet labāka, vai mazliet sliktāka. Lai nonāktu nabadzībā, parasti ejams tāls ceļš.
Bez logiem un durvīm
Padomju laikos netālu no fermas slaucējām uzcēla divstāvu māju ar astoņiem dzīvokļiem. Tagad tā līdzinās spoku namam – kāpņutelpā logi izsisti, ārdurvju nav. Ziemā sniegs nāk iekšā, kāpnēs guļ blusaini suņi. Turpat blakus ir šķūnīši un kūtiņas. Tie sen nav redzējuši vīrieša roku ar naglām un āmuru, jumti iebrukuši. Pamestie dzīvokļi pārvērsti par atkritumu izgāztuvēm. Kāpņu telpā ir pretīgi ieiet.
Mājā dzīvo trīs ģimenes – veca pensionāre, kura godprātīgi rūpējas par savu dzīvoklīti, dzērāju ģimene, no kuras kaut ko prasīt nav jēgas, un piecdesmitgadīgs pāris, pirms pāris gadiem pārcēlies no pilsētas. Par viņiem arī stāsts.
Padomju laikā tie bija labi nodrošināti cilvēki, vīrs strādājis rūpnīcā par inženieri. Vēlāk, kad to slēdza, pelnījies citos darbos, bet ienākumi mazinājās. Pārdevuši dzīvokli un treknajos gados devušies uz Rīgu, kur toreiz darba pieticis. Taču katrā darbavietā maksājuši arvien mazāk, līdz atlaiduši. Noslēpums izrādījies vienkāršs – ik vakaru vīrs iedzēris pa aliņam, un no rīta vairs nebijis nekāds stiprais strādnieks. Tad pārcēlušies pie mātes uz Latgali, uz slaucēju māju, un itin labi dzīvojuši no astoņdesmitgadīgās mātes pensijas.
Pēc mātes nāves vēl rosījušies, braukuši uz Krieviju pēc precēm un tā kaut ko nopelnījuši. Pašlaik iztikas avots ir iestaigātā taciņa pēc GMI pabalsta. Abiem kopā sanāk 80 latu. Jānopērk malka, gāzes balons, jāsamaksā par elektrību – tie arī visi izdevumi par mājokli. Šogad traktorists atteicies uzart dārzu, pēc pieredzes zinot, ka par darbu nesamaksās.
Dobes ar lāpstu uzrakusi no Rīgas atbraukusī māsa, jo brālim ar sievu neesot bijis laika…
Vīrs vairākus mēnešus gājis datorkursos. Protams, pēc tam nekādu darbu nav sameklējis, taču tas laikam arī nebija viņa mērķis. Kas vainas kursiem – sēdi siltumā, mušas nekož, un vēl maksā stipendiju – 70 latu mēnesī.
Vieta te laba – netālu ezers, visapkārt skaista daba, gleznainie Latgales pakalni, svaigs gaiss, līdz novada centram pusstundā var kājām aiziet. Appļautu zāli, salabotu šķūnīšus, sakārtotu pagalmu, uztaisītu soliņus, iestādītu puķes un skaisti dzīvotu. Taču tas laikam par grūtu. Vasarā zāle nepļauta, bet ziemā neiztīra pat taciņu – brien pāri kupenām. Sociālais dienests, kas maksā GMI, šādu dzīvi laikam uzskata par normu un stingrākas prasības neizvirza.
Ar ko šie cilvēki ir aizņemti? Regulāri dodas uz tuvāko točku pēc pirmās nepieciešamības šķidruma.
Strādāt nav izdevīgi
Līdzīgs skats paveras arī Rīgā, četristabu dzīvoklī, kas atrodas jaunā, labiekārtotā sociālajā mājā. Kad to piešķīra, dzīvoklis bija kā pasaka – pakešu logi, plaša virtuve, skaistas, gaišas tapetes, linolejs ar parketa rakstu, divi sanitārie mezgli, jauna santehnika, jauna gāzes plīts ar tvaika nosūcēju.
Tagad santehnika salauzta, vannas istabā ož pēc pelējuma, tvaika nosūcējs nokritis. Istabās jāskatās, kur kāju likt, jo uz neslaucītās grīdas mētājas bērnu mantas, apģērbi un visvisādas lietas. Pirms vairākiem gadiem, kad ģimene mita tumšā dzīvoklī Rīgas centrā, tur izskatījās apmēram tāpat. Toreiz ģimenes galva paziņojis, ka saimnieka dzīvokli neremontēs.
Nu dažu gadu laikā arī jaunais pašvaldības dzīvoklis sasniedzis vecā ūķa kondīciju.
Ģimene nav dzērāji un kā cilvēki arī nav slikti – sirsnīgi, sabiedriski, tikai – pārlieku nenopūlas. Dzīvokli pašvaldība piešķīra astoņiem cilvēkiem. Tagad vecā paaudze mirusi, lielie bērni aizgājuši savā dzīvē, un četrās istabās ērti iekārtojies pāris ar diviem jaunākā skolas vecuma bērniem.
Ģimene saņem GMI pabalstu – 40 lati pieaugušajam, 45 – bērnam, kopā sanāk 170 latu. Māte uzskata, ka strādāt par minimālo algu viņai nav izdevīgi, jo uz rokas saņems mazāk par 170 latiem, tik un tā pašvaldība starpību piemaksās. Tad kādēļ kustēties laukā no mājas un vēl tērēties transportam? Ja maksātu 500 latu, tad gan… Kādreiz strādājusi par pārdevēju, taču tās, kā zināms, 500 latus nepelna. Laulātajam draugam arī pastāvīga darba nav, kaut kad šo to nopelna. Vienu laiku kalpojis par sargu, tad pats aizgājis, jo neesot paticis.
Izdevumus par dzīvokli daļēji apmaksā pašvaldība. Sociālā darbiniece laikam ciemos nav nākusi, un pašvaldība nenojauš, par ko ir pārvērsts jaunais dzīvoklis ar kvalitatīvo apdari.
Ģimenē valda depresīvs noskaņojums, jo naudas vienmēr pietrūkst, taču pie reāliem darbiem neviens neķeras. Nīkuļošana turpinās.
Mazmeitiņa skatās filmas
Cilvēki kaut ko dara, dažādu stimulu mudināti. Vienus dzen uz priekšu talants un vēlme realizēt savas dotības, citiem darboties liek godkāre, vēl citiem – izdzīvošanas instinkts. Ja nav neviena stimula, toties iztika ir nodrošināta, var gadiem sēdēt pie pilna ledusskapja un ieslēgta televizora. Par to – trešais stāsts.
Vecmāmiņa un vectētiņš rūpējās par mazmeitas nākotni, pārdeva mežu, apmaksāja studijas augstskolā farmaceita specialitātē un deva naudu istabas īrei Rīgas centrā. Klusā un paklausīgā meitene regulāri ciemojās mazpilsētā un pirmdienās devās uz Rīgu ar mājas labumiem piekrautu somu. Taču vecvecākiem neienāca prātā pasekot, kādas ir sekmes. Iekrājās parādi, nācās paņemt akadēmisko gadu. Arī šajā laikā vecvecāki apmaksāja dzīvošanu Rīgā. Pēc tam mazmeita no augstskolas aizgāja, taču vēl gadu dzīvoja Rīgā – divreiz nedēļā gāja uz angļu valodas kursiem. Kad arī šis pasākums beidzās, nācās atgriezties mazpilsētā.
No rītiem septiņdesmitgadīgā vecmāmiņa ar vectētiņu kāpj mašīnā un dodas uz savu lauku saimniecību – slauc govis, mēž kūti, pļauj sienu. Mazmeitiņa līdzi nebrauc, jo šādi darbi neinteresē. Ko viņa dara? – Sargā māju! – tā ir vecvecāku pieklājīga atbilde visiem, kas jautā. Patiesībā – labi izguļas un pēc tam skatās televizoru vai filmas internetā. Kaut ko jau padara – grīdas uzslauka, pusdienas sagatavo.
Vecvecāki acīmredzot nesaprot, ka šāda palīdzība mazmeitai kaitē. Tā dzīvojot, neiemācīsies nevienu darbu! Studiju laikā strādājusi par pārdevēju, tad atlaista štatu samazināšanas dēļ. Pat nav aizgājusi uz NVA, lai noformētu bezdarbnieces statusu un saņemtu pabalstu. Kādēļ pūlēties, ja ledusskapis vienmēr pilns?
Tagad ir doma tomēr nokārtot bezdarbnieces statusu un pieteikties angļu valodas kursos, lai saņemtu 70 latu stipendiju. Apspriežama arī cita versija – varbūt apprecēsies, tad vīrs uzturēs. Pēc vidusskolas beigšanas pagājuši jau astoņi gadi… Neviens šajā ģimenē nerunā, ka vajadzētu pabeigt studijas, lai attaisnotu tām jau iztērētos latu tūkstošus un tad bez lielām grūtībām atrastu darbu pieprasītajā farmaceita specialitātē.
Vīriešu klubiņš
No skata nepateiksi, ka šajā mājā ir problēmas. Dārzā zied peonijas, lilijas un kreses, sakņu dobes rūpīgi izravētas, mauriņš nopļauts. Taču te dzīvo dzērājs–vīrs viens pats. Sieva pārcēlusies uz pilsētu (Jo to nevar izturēt!), tomēr regulāri ierodas, apkopj puķes, iztīra māju (Lai būtu, kā pie cilvēkiem!) un ik mēnesi uz vīra kontu pārskaita 50 latu iztikai (Žēl taču!).
Sievas prombūtnē šeit ierodas vīra domu biedri, nereti ar savu dzeramo un zakusku. Istabā saimnieks tos nelaiž, visi sēž priekšnamā – tāds vīriešu klubiņš. Turpat var arī pārnakšņot, taču tad jāatstrādā. Mājas saimnieks stāv dārza vidū, lepns kā plantators, un ar pirkstu katram rāda, kuras dobes jāravē. Zālienu ar trimmeri pļauj pats.
Par naudas izņemšanu banka prasa komisijas maksu – 40 santīmus. Tādēļ taupības vārdā nākas papūlēties. Summu līdz pieciem latiem izsniedz bez komisijas maksas, un vīrs uz banku iet ik pārdienas, lai no konta katru reizi noņemtu 4,95 latus. Bankas darbinieki jau sākuši dzīt jokus – aizrāda, ka paraksts uz veidlapas neatbilst tam, kas pasē. – Un arī jūsu seja neatbilst tai, kas pasē! Īsāk sakot, nekādas iejūtības pret klientu…
Meža zemenītes Rīgā
Trolejbusā iekāpj sieviete ar diviem bērniem. Rokās spainītis ar meža zemenēm. Tās maksā dārgi. Vai patiešām nopirkusi? – Nē, paši salasīja. – Kur? – Tepat Rīgā, Mežciemā, Biķernieku mežā.
Ir atvaļinājums, piecēlusies sešos, septiņos ar desmitgadīgo meitiņu jau bijusi mežā, līdz diviem pēcpusdienā pielasījušas divus spainīšus meža zemeņu – 16 litrus! Salasījušas arī mellenes un daudz gaileņu. Tagad brauc uz otru Rīgas malu, lai ogas pārdotu radiem.
Vai tad atvaļinājumā negribas izgulēties? – Nē! Tagad dienas garas, miegs nenāk. Izgulēsies ziemā, tad daudz brīva laika.
Māmiņa un abi bērniņi smaida, neviens neizskatās pārmocījies un dzīves nomākts. Tikmēr trūcīgā ģimene četristabu dzīvoklī, kurai arī līdz mežam nav tālu, skatās televizoru…
Speciālista viedoklis Kāpēc vieni nolaiž rokas, bet citi ķepurojas? Psiholoģe Irina Samoilova uzskata, ka jebkuram var pienākt grūti laiki, un tad blakus nepieciešams cilvēks, kas palīdz, uzlādē ar savu enerģiju Pastāv interesants psiholoģisks fenomens – citiem mēs izdarīsim vairāk un labāk, nekā paši sev. Paši – gan jau kaut kā iztiksim. Tādēļ vajadzīgs kāds, kas palīdz vai pat piespiež darboties. Vēlāk, kad būs ticis no bedres laukā, cilvēks pats brīnīsies, ka varēja nolaist rokas, sakļaut spārniņus un krist lejā. Taču ir arī otra puse. Ir cilvēki, kas neķepurojas. Uzskata, ka dzimuši laimei, un sēž un gaida, kad kāds to iedos. Ieskatīsimies kaut vai tirgū. Viena tantīte stāv ar zeķubiksēm vai puķēm – tirgo, lai kādu latiņu nopelnītu, bet cita – ar pastieptu roku. Cilvēks, kurš sēž mājās, jo atsacījies no vienkārša un zemu atalgota darba, tur arī sēdēs, jo neviens par viņu neuzzinās. Bet tas, kurš strādā, iet cilvēkos un sevi parāda, ar laiku tiks pie labāka darba. Sociālās palīdzības sistēma veidojas kaut kāda šķība. Ģimenes, kuras nerūpējas pašas par sevi, vajadzētu stingrāk kontrolēt. Piemēram, viesnīcu istabās administrators kārtību pārbauda pēc saraksta, pievelkot ķeksīti katrā ailē: – Logi nomazgāti? Grīda tīra? Santehnika spīd? Skapji sakārtoti? Varbūt šādas depresīvas un ne pārāk čaklas ģimenes reizi mēnesī varētu apmeklēt sociālais darbinieks un tāpat pārbaudīt tīrību un kārtību? Istabas sakārtotas, mauriņš nopļauts, pagalms tīrs, sakņu dārzs iestādīts un izravēts? – Tad nāc, saņem savu GMI pabalstu – 40 latus. Ja darbi nav paveikti – piedod, šomēnes nekā nebūs! |
