Foto – LETA

Pēteris Korsaks: Nacionālā enciklopēdija – tautas goda jautājums 1

Sagaidot Latvijas simto dzimšanas dienu, atkal un atkal aktualizējas jautājums par nozīmīgas nacionālās enciklopēdijas izdošanu.

Reklāma
Reklāma
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154
Lasīt citas ziņas

Kā zināms, enciklopēdijas esamība katrai nācijai ir pašapliecināšanās un tautas brieduma simbols, kas sevī ietver pārliecību, ka tauta to ir pelnījusi. Latviešu tauta to jau sen ir pelnījusi, jo kopš Konversācijas vārdnīcas izdošanas ir pagājis vairāk nekā pusgadsimts un nekas tik pamatīgs un visaptverošs tā arī nav izdots. Ko vērienīguma un informācijas piesātinātības ziņā varam likt pretī vectēvu devumam? Varbūt vienīgi Broci. Šobrīd iztiekam ar Belokoņa izdevumu piecos sējumos un vēl dažiem izdevumiem.

Ir divas nesalīdzināmas divdesmitgades – pirms Otrā pasaules kara un pēc tā. 1918. gadā dibinātā valsts dzima karā izpostītā zemē, tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju bija devušies bēgļu gaitās, tomēr jau pēc desmit gadiem tika izdoti monumentāli enciklopēdiski apcerējumi par tautu, zemi un valsti. Nosaukšu dažus izdevumus, kas dara godu tautai un tās darbiniekiem. Kā viens no retākajiem jāmin “Latvju rakstniecība portrejās” (1228 attēli, 516 lpp.), kas nāca klajā 1926. gadā un kā galvenais redaktors bija Alberts Prande, bet līdzstrādnieki – tā laika latviešu inteliģences zieds: Antons Birkerts, Jānis Misiņš, Jānis Poruks, Pēteris Ērmanis un citi. Jau 1929. gadā slavenā grāmatnieka Helmāra Rudzīša īpašumā esošā izdevniecība “Grāmatu Draugs” laida klajā apjomīgo enciklopēdisko darbu “Latvijas darbinieku galerija 1918 – 1928” (449 lpp., 1980 personu biogrāfijas un fotogrāfijas). 1932. gadā Rīgas pilsētas valde izdeva grāmatu “Rīga kā Latvijas galvaspilsēta” (842 lpp.), kuras tapšanā kā māk­slinieks bija piesaistīts Niklāvs Strunke. Šajā reprezentatīvajā un informatīvajā enciklopēdiskajā darbā var atrast tādus statistikas pārskatus, kādus vien sirds vēlas. 1936. – 1937. gadā apgāds “Valters un Rapa” laida klajā trīssējumu izdevumu “Latvijas zeme, daba, tauta” (katrā apmēram 175 ilustrācijas un kartes, vidēji ap 700 lpp.), kura redaktori bija profesors Nikolajs Malta un privātdocents Pauls Galenieks – atzīti savas nozares speciālisti. Savukārt 1937. gadā, atzīmējot Latvijas Zemes bankas piecpadsmit gadu jubileju, tā izdeva monogrāfiju “Valsts Zemes bankas piecpadsmit gadi 1922 – 1937”, kuras galvenais redaktors bija Oto Nonācs. Apjomīgajā izdevumā atrodamas interesantas ziņas par to, kā tika atjaunotas kara gados Latvijas lauku nopostītās sētas, kādas iespējas zemniekiem toreiz bija tikt pie aizdevumiem. Par godu Latvijas desmitajai jubilejai 1928. gadā klajā nāca enciklopēdiskais izdevums “Latvija desmit gados”, kura galvenais redaktors bija Āronu Matīss. Savukārt, gatavojoties divdesmitajai valsts gadskārtai, gandrīz katra Latvijas tautsaimniecības nozare veidoja un izdeva savas darbības apkopojumu. Šādi dienasgaismu ieraudzīja reprezentatīvais izdevums “Latvija 20 gados”, kura galvenais redaktors bija Rihards Bērziņš, vēl šobrīd vēsturnieku interesi raisošie veikumi “Latvijas armija 20 gados”, “Latvijas dzelzceļi 1918. – 1938. g.”. Sevišķi pēdējais mani kā fotovēsturnieku aizrauj ar interesantām fotogrāfijām. Vēl neilgi pirms neatkarības zaudēšanas 1940. gadā Latvijas Lauksaimniecības pārvalde pamatīgā iesējumā, lai zemnieka sastrādātās rokas nenodarītu skādi, laida klajā 600 lappuses biezo izdevumu “Latvijas zeme, zemnieki un viņu darbs”, kura redaktori bija P. Galenieks, J. Jaunzems, A. Švābe, J. Bokalders, J. Āboliņš.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šo visu rakstot, mans nolūks bija ne tik daudz uzskaitīt visu vērtīgo, kas enciklopēdisko izdevumu jomā tika paveikts starpkaru Latvijā, bet gan censties uz šī fona parādīt, cik ļoti mēs šobrīd esam nabagāki par tā laika sabiedrību, lai vairs nediskutētu par to, ir vai nav vajadzīga izvērsta Latvijas nacionālā enciklopēdija. Man nav ziņu, cik no minētajiem izdevumiem dienasgaismu ieraudzīja, arī pateicoties valsts līdzekļiem, bet viens nu gan ir skaidrs – toreiz Latvijā netrūka atbildīgu un zinošu cilvēku, kas uzskatīja par nepieciešamu vai pat par goda lietu radīt paliekošus un ļoti nozīmīgus izdevumus savai tautai.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.