Nacionālā teātra jauniestudējumā “…Bagātā kundze…” spēcīgi izskan sociālā tēma 0
Ināras Sluckas iestudētā “…Bagātā kundze…” atsauca atmiņā pēcsajūtas pēc Vitorio de Sikas filmas “Velosipēdu zagļi” noskatīšanās vai Hansa Falladas romāna “Mazais cilvēk, ko nu?” izlasīšanas. Mazo cilvēku dzīves dramatisms izrādē izskan patiesīgi un smeldzīgi un diemžēl ir atpazīstams arī šodien.
Pēc Andreja Upīša darbiem (stāsta “Smaidošā lapa” u. c.) veidotajā dramatizējumā Ēriks Vilsons un Ināra Slucka spēcīgi liek izskanēt sociālajai tēmai – tu vari būt izglītots, godīgs un krietns kā franču valodas skolotājs Kurmis, bet, ja esi nabadzīgs, bez darba, tava dzīve ir kā iemūrēta. Scenogrāfiski un ar videoprojekcijām veidotais pilsētas tēls rāda augstas sienas, brandmūrus, tie aptver no visām pusēm un burtiski žņaudz, pat debesis nav redzamas. No viena cietuma Emma iznāk un nokļūst citā – visa dzīve ir smacējoši ierobežota, determinēta, tā ir tāds pats cietums, tikai lielāka mēroga. Vai un kā vispār ir iespējams pacelties virs tā? Eksistenciālais skaudrums izrādē uzrunāja visvairāk. Daudz mazāk – sentimentalizācija, ko ievieš sapņa tēma un kas paliek visai piezemēta (balle, kleitu “simbolisms”, melodramatiskais fināls – mēmā kino stilā filmētais happy end, kurā Emma un Oļģerts izspēlē to, kas dzīvē nekad nenotiks). Atšķirībā no Leonīda Leimaņa filmas “Pie bagātās kundzes” (1969), kuras intonācija ir ironija un smeldze, izrāde atteikusies no politiskās ironijas, priekšvēlēšanu cīņas netiek risinātas.
I. Slucka turpina strādāt melnbaltajā estētikā, skatuve iekārtota lakoniski, tikai ar melnām kustīgām plaknēm, uz kurām projicējas videokadri, ātri pārnesot darbību no Alberta ielas rajona, bulvāru loka uz priekšpilsētu (scenogrāfs Aigars Ozoliņš, videomākslinieks Māris Kalve, operators Uldis Jancis). Nav nekā naturālistiska, arī priekšpilsēta ir estetizēta: baltie palagi un dāmu veļa pret pelēkmelno namu sienām izskatās glīti kā mākslas foto. Kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa pieskaņojusi 30. gadu tērpus neuzkrītoši gaiši pelēkos toņos.
Izrādē skan Marģera Zariņa mūzika no L. Leimaņa filmas “Pie bagātās kundzes” un tajā ieplūdināts arī citāts no kinolentes: izcilais kadrs ar Emmu (L. Liepiņu) uz laipas. Pirmo un vienīgo reizi abi galvenie varoņi izraujas no mūru ielenkuma, raugās ūdens klajā un uzdod jautājumu: vai vērts mīlēt šādu dzīvi? Fakts, ka L. Liepiņa izrādē tagad spēlē Emmas māti, it kā saplūdina kopā izrādi ar filmu, sasien saitīti starp divu paaudžu sievietēm, atkārtojot līdzīgas situācijas, līdzīgas ilgas un sapņus.
Būtiskākais izrādē tiek risināts starp četriem galvenajiem tēliem – Emmas ģimeni un Kurmi. Viņi ir izrādes tuvplāns, caur kuru izskan galvenās cilvēciskās emocijas. Pilsonisko aprindu tēliem nav cilvēciski simpātisku vaibstu, kontrasts tiek maksimāli sabiezināts un kulminē Freiberga kundžu (L. Cauka un Z. Dombrovska) ņirdzīgi augstprātīgajā mājkalpotāju testā.
Ingas Misānes Emma aizved sev līdzi savā jaunības dumpinieciskumā – vai viņai nav tiesību nozagt sev mazliet prieka? Lai arī tas būtu stikla brošiņas izskatā! Spīts, naiva palaidnība, romantiski meitenes sapņi un, par spīti visam, nesamaitāta sirds. Kad caur atskabargaino virskārtu to ierauga, nav grūti iemīlēt šo meiteni – Emmas un Oļģerta (Normunds Laizāns) jūtu veidošanās notiek pakāpeniski, dabiski un palaikam to var nolasīt tikai no skatieniem. Te ir būtiskākā atšķirība no N. Laizāna un viņa komiskā sāncenša J. Spulenieka Viesmīļa spēles veida. Tas, ko pirmais nospēlē apvaldīti, atturīgi, bet ar iekšēju enerģētiku, otrajam iznāk teatrāli. Kontrasts starp īstām un mākslīgām jūtām nepārprotams, bet izrādei interesantāk būtu, ja arī Viesmīļa tēlā būtu vairāk patiesuma. Kurmja tēls – skumji rezignējošais varonis – ir vīrietis spēku briedumā, izglītots un krietns, nonācis situācijā, kur iespējami tikai gadījuma darbi, necienīgi un palaikam pazemojoši apstākļi. Cilvēks, kas varētu vairāk dot, nekā sabiedrība spēj paņemt, spiests uzlasīt no zemes pamestus santīmus. L. Laizāna Kurmis nezaudē stāju, ārēji nav salauzts, taču skatiens ir sāpīgs un skumjš.
Lielu gandarījumu sagādā Līgas Liepiņas un Ģirta Jakovļeva duets. Režisore izvelk tuvplānā šo padzīvojušo, pagurušo, bet joprojām mīlošo pāri. Mazs namiņš ar gandrīz sajūtamu mazgātas veļas smārdu, nepārejošu puskrēslu. Mātes emocionāls skarbums, bet arī saprotošs, labvēlīgs vērīgums. Tēva klusais līdzjūtīgums, sagumušie pleci. Žestu skopums, kas retos pieskārienus padara īpaši vērtīgus. Abu raizes par meitu, kas apzagusies un pēc cietuma nebaidās gandrīz nekā. Neveiklā, bet patiesā aina cietumā, kad mātei un meitai neizdodas apskauties, pietrūkst vārdu, un tie, kas nāk pāri lūpām, ir nepareizie.
Lakoniskais ietilpīgums, kas panākts četru galveno varoņu attiecībās, rada patiesīguma, dzīves sajūtu. Bet turpat līdzās ir atsevišķas ainas (pie mazās Juzes loga, rakstnieka pārvākšanās), kas pārāk tieši vārdos vai darbībā pasaka to, kas iedarbīgāks būtu kā mājiens vai pusvārds.
Zanes Jančevskas sulīgajā atveidojumā dzīvīgs izdevies arī baudkārās Kalnkāja kundzes tēls. No papirosu un avīžu tirgotājas nevar ielēkt augstākajā sabiedrībā, pat ja parādījusies nauda. Manieru trūkums lien laukā kā āža kāja. Nelielā komiskā lomā Juris Lisners kā blandonis Frīdis. Jāņa Skaņa Kalnkājas kungs, kura dzīve ar sievu, agrāk vai vēlāk, šķiet, atkārtos Ķikuļa likteni “Agrajā rūsā”. Liekas, ka I. Sluckas režisores spēks ir tieši prasme palīdzēt aktieriem izveidot raksturā un attiecībās precīzu tēlu un izrādes vizuālā koda atrašana.
Izrāde “… Bagātā kundze…” Nacionālajā teātrī Režisore: Ināra Slucka, kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa, horeogrāfe Olga Žitluhina, scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Lomās: Inga Misāne-Grasberga, Normunds Laizāns, Līga Liepiņa, Ģirts Jakovļevs u. c. Tuvākās izrādes: 12., 19., 26. un 27. septembrī. |
Viedokļi
Paula Justoviča (studente, Ogrē): “Iestudējuma formātā tiek vilktas paralēles starp teātri un kino. Brīžiem gan šķita, ka kino elementi teātrī nostrādā vien kā spēļmantiņa un sižeta līnija tiem, kas filmu nav redzējuši, ne vienmēr ir skaidra. Grandioza scenogrāfija, laikietilpīgs darbs, ko arī varēja just.”
Laimonis Egle (ierēdnis, Bauskā): “Uzzinot, ka Ināra Slucka režisēs slaveno Leonīda Leimaņa filmu “Pie bagātās kundzes”, jutos saviļņots. Uzskatu šo filmu par vienu no Latvijas zelta pērlēm. Runājot par pašu izrādi, vilšanās. Gāju ar domu, ka tiks rasts jauns skatījums, redzējums, bet diemžēl nācās samierināties ar filmas reprodukciju uz skatuves. Izcila aktieru saspēle, spēcīgs scenogrāfiskais darbs, taču, noskatoties izrādi, pietrūka pēcgaršas.”
