Kultūra
Teātris un kino

Nacionālā teātra vēstures pieturzīmes un kritiķu vērtējums0

Tradīcija un izcilība

Trim teātra zinātniecēm jautājām, kāda ir Nacionālā teātra īpašā vieta un misija Latvijas teātru šodienas kopainā, lūdzot arī paust savu vēlējumu NT jubilejā.

Teātra zinātniece, kritiķe IEVA RODIŅA (kroders.lv): “Nacionālais teātris kopš tā sākotnes bijis ne tikai nacionālo vērtību atspoguļotājs, bet arī to radītājs. Kopš 1919. gada mainījušās politiskās sistēmas, teātra estētika, arī – aktieru, režisoru un skatītāju paaudzes, taču ideja par Nacionālo teātri kā nacionālu teātri, manuprāt, joprojām ir aktuāla un, kā pierāda šodienas Nacionālā teātra darbība, arī vajadzīga.

Lielā mērā sekojot Nacionālā teātra piemēram, pēdējo sezonu laikā vērojama latviešu dramaturģijas – gan klasiķu, gan padomju laika, gan mūsdienu autoru lugu – renesanse uz Latvijas teātru skatuvēm.

Vienlaikus Nacionālais teātris, galvenokārt pateicoties Ojāra Rubeņa mērķtiecīgai vadībai, ir kļuvis par vienu no modernākajiem Latvijas teātriem, uzrunājot plašu skatītāju mērķauditoriju – no eksperimentālā teātra cienītājiem līdz klasisku vērtību piekritējiem. Un tas jēdzienu “Nacionālais teātris” šodienas kontekstā ir atbrīvojis no kanoniskuma vai garlaicīguma riska.

Nacionālajam teātrim nākamajos 100 novēlu saglabāt jau esošo īpašo vietu Latvijas teātra kopainā – turpinot mainīties paaudzēm un realitātei, kas aiz teātra sienām, uzturēt nacionālās vērtības un vienlaikus turpināt attīstīties līdzi laikmetīgā teātra prasībām.”

Teātra zinātniece, kritiķe MAIJA SVARINSKA: “Savu simtgadi Nacionālais teātris nenoliedzami svin jaunrades virsotnē. Gadus desmit tas cītīgi ir virzījies uz priekšu un uz augšu, iznākumā sasniedzot līdera pozīcijas Latvijas mūsdienu skatuves mākslā.

Tas nav mans personiskais apgalvojums, par to liecina “Spēlmaņu nakts” vēsture: jau pailgu laika posmu visvairāk tikuši nominēti un apbalvoti tieši šā teātra darbi. Šajā kontekstā, protams, ir ļoti liels Ojāra Rubeņa nopelns, kurš, 11 gadus būdams Nacionālā teātra direktors, veiksmīgi, bet galvenais – gudri pildīja arī mākslinieciskā vadītāja uzdevumus. Ja pašķirsta teātra repertuāra kalendāru, var secināt, ka teju katrā sezonā skatītājam ir bijis dāvāts kaut vai viens izcils iestudējums.

Palaimējās teātrim arī tādēļ, ka, Alvim Hermanim pārsvarā strādājot ārzemēs, apklusa JRT balss. Kaut gan izcilība veiksmīgi provocē citu izcilību, jo radošā sacensība – tas ir mākslas triumfs.

Kā noprotu, tieši intensīva sacensība ir nākamais Nacionālā teātra dzīves posms, jo līdera pozīcijām strauji tuvojas Liepājas teātris. Šajā virzienā aktīvi soļus sper arī citi teātri, bet galvenais – Jaunajā Rīgas teātrī ir apklusušas klusuma skaņas.

Tāpēc novēlu Nacionālā teātra kolektīvam no jauna apjēgt savu īpašo misiju – būt nācijas zīmolam.

Tas nav tikai uzdevums, tas dod arī īpašu brīvības spēku: zināt, ka principiāli esat mums vajadzīgi.”

Teātra kritiķe ILZE KĻAVIŅA: “Teātris jubilārs sagaida simtgadi ar plašu tēmu un estētisku meklējumu loku. Lai arī ne visas jaunāko sezonu izrādes ir neapstrīdamas veiksmes stāsti, taču radošā amplitūda pārliecina ar izvērsumu no tradicionāli klasiska līdz eksperimentālam, ar mākslinieku brīvību izteikt skaudri sociālās idejas vai spēlēties ar estētiski pašvērtīgu formu. Teātra koptēls līdzinās dažādu gabaliņu puzlei, ko unikālā un neatkārtojamā veidā kopā satur šai skatuvei piederīgie talanti.

Mākslinieku personības nozīmi apliecina arī jaunā, pārsteidzoši detalizētā un efektīgā mājas lapa, uz kuru pārcēlies teātra arhīvs. Te atsevišķs šķirklis katrai teātra individualitātei, rūpīgi atlasīti teksti un attēli atklāj citur un citviet nesaglabātās atmiņu pēdas.

Te vienuviet pozas, mizanscēnas, saspēles un attiecības – fotomirkļi, kas šo teātri padara par leģendu.

Piemēram, virtuāli satiekas Ivara Stonina (1996.) un Mihaila Čehova (1932.) Hamleti, te blakus fotogrāfijās skatieniem krustojas Rainis un Rubenis. Te izceļas ilggadējā mākslinieciskā vadītāja Alfrēda Jaunušana vientuļais profils ar viņa pašrocīgi rakstīto “Curriculum Vitae” (1945.), vienkopus visi viņa iestudējumi. Šeit visas leģendāro “Skroderdienas Silmačos” versijas!

Bagātīgā informācija sniedzas pāri viena teātra robežām, piemēram, pētniekus iepriecinās fakti par kultūras kanonu – Raiņa “Uguns un nakts” vēsturiskajiem deviņiem iestudējumiem dažādos teātros. Jaunais portāls, ko kopā salikušas talantīgas personības, atdzīvina teātra simtgadi vēsturē sakņoto tradīciju un mūsdienu tehnoloģiju savienojumā. Vēlu iedvesmoties no svētku sajūtas turpmākajam darbam un spilgtai nākotnes vīzijai.”

Nacionālais teātris vēstures griežos

· 1897. gadā – Rīgas pilsētas valde nolemj, ka nepieciešams otrs pilsētas teātris (pirmais bija Vācu teātris).

· 1899. gada jūnijā – sākas ēkas būvdarbi pēc arhitekta Augusta Reinberga (1860–1908) projekta.

· Rokot būvbedri pie pilsētas kanāla, atklājas ap 300 gadu veci labi saglabājušies zviedru ravelīna pāļi, ko arī gulda ēkas pamatos.

· Greznās ēkas un skatuves iekārtu kopējās izmaksas – 344 964 rubļi.

· 1902. gada 14. septembrī – tiek iesvētīts Rīgas pilsētas Otrais teātris un 15. septembrī notiek A. Ostrovska lugas “Sniegbaltīte” pirmizrāde.

· 1917. gadā – parādās pirmās dokumentālās liecības par Nacionālā teātra dibināšanas ideju; domubiedri dibina Latvijas Nacionālā teātra komisiju.

· 1918. gada 18. novembrī – teātrī proklamē neatkarīgo Latvijas Republiku.

· 1919. gada 8. februārī – Pēteris Stučka ar dekrētu par teātru nacionalizāciju ēku piešķir jaundibinātajam Strādnieku teātrim; faktiskais tā vadītājs – Andrejs Upīts.

· 1919. gada 30. novembrī – ar R. Blaumaņa lugas “Ugunī” pirmizrādi Alekša Mierlauka režijā atklāj Latvijas Nacionālo teātri.

· 1921. gada rudenī – par Nacionālā teātra direktoru uz četriem gadiem kļūst Rainis.

· 1922. gada janvārī – teātrī sāk strādāt viens no modernākajiem sava laika režisoriem – Ernests Feldmanis.

· 1925. gada jūlijā – sākas teātra kritiķa Artūra Bērziņa direkcijas laiks; par režisoriem strādā Aleksis Mierlauks, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Ernests Feldmanis.

· 1940. gada vasarā – Latvijas Nacionālo teātri padomju okupācijas pirmajā gadā pārdēvē par Drāmas teātri; par direktoru ieceļ aktieri Žani Katlapu.

Saistītie raksti

· 1955. gada decembrī – pēc ilgām peripetijām teātra repertuārā uz mūžu atgriežas R. Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos”, izrādes režisors – A. Amtmanis-Briedītis.

· 1966. gada rudenī – par galveno režisoru kļūst Alfrēds Jaunušans.

· 1987.–1989. gadā – galvenā režisora amatā – Mihails Kublinskis.

· 1988. gada 17. novembrī – teātris atgūst Latvijas Nacionālā teātra vārdu.

· 1989.–1995. gadā – galvenā režisora amatā Oļģerts Kroders.

· 1995.–2009. gadā – galvenā režisora un mākslinieciskā vadītāja amatā Edmunds Freibergs.

· 2004. gada 21. jūnijā – atjaunotās Latvijas Nacionālā teātra ēkas atklāšanas svētki pēc vērienīgās rekonstrukcijas; Lielajā zālē ir 799 skatītāju vietas, Aktieru zālē – 60–80, jaunizveidotajā Jaunajā zālē – 70–90.

· 2006. gada martā – par teātra direktoru kļūst Ojārs Rubenis.

· 2018. gada jūnijā – par teātra valdes locekli kļūst Jānis Vimba.

LA.lv