Nacionālā vērtība – inteliģents 1
“Vai skatījāties TV pārraidi “Viens pret vienu”, kad intervēja Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani? Viņa priekšā sabruka citreiz dzirdētais agresīvais intervētāja tonis.
Lancmaņa kungs, nepaceļot balsi, mierīgi atsita visus it kā viņam adresētos “neērtos” jautājumus, kaut gan patiesībā tādu bija ļoti maz,” tā uz 4. decembra numurā “LA” uzdoto jautājumu “Kurš jums ir inteliģenta cilvēka paraugs?” atbild mūsu lasītājs Pēteris Karlsons. Tomēr viņš atzīst, ka inteliģences kritēriju ir ļoti daudz un katrs tos vērtē pēc savas subjektīvās mērauklas. Nosaukt vienu cilvēku būtu netaisnīgi pret citiem, kuri arī atbilst vērtēšanas kritērijiem. P. Karlsona ieskatā augstas inteliģences paraugs ir arī akadēmiķis Jānis Stradiņš, Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš, zinātnieks Ivars Kalviņš, Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs Andris Jaunsleinis, banku darbinieks Mārtiņš Kazāks, atbildīgā par ziedojumiem Rūta Dimanta, pavārs Mārtiņš Rītiņš, hokejists Artūrs Irbe, TV diktors Arnis Krauze un daudzi citi, kurus visus nosaukt nav iespējams. Bet, ja gribat ieraudzīt inteliģentu cilvēku, ieskatieties viņam sejā! Inteliģents var būt pārdevējs, sētnieks, šoferis, ja vien viņam ir iekšējā kultūra, uzsver P. Karlsons.
Arī Gunta Rāviņa par inteliģenta cilvēka paraugu visupirms min Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani. Guntis Ranka par inteliģenta cilvēka paraugu uzskata dzejnieci Māru Zālīti.
Ārija Čakša aicina nopietnāku uzmanību pievērst bērniem un jauniešiem. “Vai tas ir normāli, ka pārdevējam jāaudzina jaunieši, lai viņi nelietotu alkoholu un nesmēķētu cigaretes? Kur paliek vecāku un skolotāju atbildība?” vaicā Ā. Čakša. Sieviete atzīst, ka viņu valdzina inteliģenti cilvēki un ir liels prieks par katru jaunieti, kas pietur durvis, lai vecāka kundze var ieiet un iziet, kas ar laipnu smaidu piedāvā sēdvietu.
Aija Neiburga raksta, ka laikā, kad strādāja laikrakstā “Darba Balss” un dziedāja korī, apbrīnojusi un par īstas sabiedriskas vīrišķības paraugu uzskatījusi Jāni Dūmiņu, Haraldu Medni, Edgaru Račevski, Arvīdu Platperu, Jāni Grigali. Vēlāk šai inteliģences elitei pievienojās Ģirts Jakovļevs, Uldis Dumpis, Rūdolfs Plēpis, Egils Siliņš, Valdis Kupris, Jānis Streičs, Juka Rislaki, brāļi Auzāni, Jānis Baltvilks.
Kopš iepazinusi Jāni Anmani, cienījamo vīru olimpā atrodas arī viņš. Dabīgs, nemākslots, turklāt ļoti šarmants cilvēks, kam cēla dvēsele un pievilcīga izturēšanās. “Esmu laimīga, ka Latvijā dzīvo, strādā un mūsu zemi godā ceļ talantīgais mākslinieks un īsts godavīrs Jānis Anmanis. Patiešām nacionālais dārgums. Īsts gaismas kungs. Rakstošie un runājošie saziņas līdzekļu pārstāvji dažkārt par kungu dēvē personas, kam pagodinājums nebūt nepiedien un skan kā palama. Piemēram, Nilam Ušakovam sejā nav lasāma ne kripatiņa no cilvēku mīlestības, tikai sevis celšana,” raksta A. Neiburga.
Ja runā par inteliģenci plašāk, tad “Latvijas Avīze” noteikti kopumā arī tāda ir, domā Maija Vītola. “Jau no pirmā numura varēja redzēt, ka te ir cerīgs dīgsts. Tiešām avīze pletās, ņēmās kvalitātē, apjomā. Arī pilsētnieki ieraudzīja nopietnu (arī joki kvalitatīvi!) avīzi un, lūk, – “Latvijas Avīze” – augoša, vispusīga, dziļa.”
Viņa raksta, ka inteliģenta cilvēka paraugs pašai bijis tētis, bet ārpus ģimenes akadēmiķis Jānis Stradiņš ar savu plašo prātu, vienkāršību, silto smaidu, Andris Buiķis, Inese Vaidere, Sandra Kalniete, “alu cilvēks” Guntis Eniņš utt. Taču ir arī cilvēki ar divu augstskolu izglītību, kuri runā netīrā valodā un pat ar “pī” vārdiem, atzīst M. Vītola.
