Mobilā versija
+20.3°C
Vineta, Oļegs
Ceturtdiena, 17. augusts, 2017
10. maijs, 2017
Drukāt

Elmārs Seņkovs: Lasot Blaumani, mēģinu atrast latvisko kodu (12)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Parīt, 11. maijā, Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Rūdolfa Blaumaņa pazīstamā luga “Trīnes grēki” Elmāra Seņkova režijā. Viņš jau iestudējis trīs Blaumaņa lugas, “Trīnes grēki” būs ceturtais latviešu klasiķa uzvedums. “Indrāni” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī un “Raudupiete” Valmierā vainagojās ar Gada režisora titulu attiecīgi 2012. un 2013. gada sezonas “Spēlmaņu naktī”. Stāsts par notikumiem Mazbērzos un Lielbērzos Elmāram Seņkovam būs pirmais Blaumaņa darbs uz Nacionālā teātra Lielās skatuves.

– Tālajā 1896. gadā sarakstītā un iestudētā joku luga “Trīnes grēki” tolaik saņēma bargu kritiķu vērtējumu: “Literāriskā ziņā ir prastība, teātru mākslas ziņā aplamība. Kas “Trīnes grēkos” var priecīgi smieties un vēl aplaudēt, ir apbrīnojami naivs cilvēks. Blaumanis pats nosodīs to dienu, kad viņš šādus jokus laidis vaļā.” Nez kā ar to Blaumaņa sevis nosodīšanu, bet, tā kā Čehova “Kaiju” jūs, daudziem par pārsteigumu, uzvedāt kā komēdiju, varbūt “Trīnes grēkos” varam sagaidīt drāmu vai pat traģēdiju?

E. Seņkovs: – Nē, “Trīnes grēki” rakstīti kā pose, komēdija jeb, kā uz lugas vāka uzrakstījis pats Blaumanis, tie ir “joki četros cēlienos”. Intereses dēļ papētīju iepriekšējos “Trīnes” iestudējumus – piemēram, Felikss Deičs savulaik lugu atslēdzis psiholoģiski. Es saskatīju, ka šo lugu varētu atklāt ar comedia dell’ arte un klaunādes elementiem, kur viens aktieris Arlekīna, Kapitano, Pulčinella (kalpa) un citās maskās tirgus laukumā improvizē visdažādākās sadzīviskās situācijas. Arī Blaumaņa “Trīnes grēkos”, līdzīgi kā comedia dell’arte, darbojas māte valdniece, kalpi, kas taisa ēverģēlības un dzen intrigas. Un Trīne ir viena no viņiem. Latviešu klasiķim ir vēl citas interesantas komēdijas, bet šajā mani saistīja vienkāršība un intrigu skaistums. Arī mūsu valstī notiekošais reizēm ir kā viena liela, interesanta un latviska situāciju komēdija. Redzot vienu otru peripetiju, Blaumanis teiktu, vai tik te atkal padomā nav kāds joks, kāds piģermiģeris. Tādi piģermiģeri notiek katru dienu.

– Pirms pieciem gadiem Dailes teātrī viesrežisors Rolands Atkačūns no Lietuvas visas “Trīnes” norises bija pārcēlis uz mūsdienu Centrāltirgu. Jo interesantāk – kur darbība notiks Elmāra Seņkova režisētajā izrādē?

– Lielbērzos un Mazbērzos. Izrādē nav nekāda laika pārcēluma vai arī konkrētības. Mēģinām maksimāli precīzi spēlēt Blaumaņa rakstīto, ļoti maz esam arī svītrojuši un neko neesam sadzīviskojuši ne par centu. Blaumaņa valoda nav sadzīviska, līdz ar to izrādē tā kļuvusi par formu. Blaumaņa uzrakstītais teksts nav sadzīve, tā patiesībā ir hiperbola, pārspīlējums. Tāpēc izrāde būs koša hiperbola. Ar Reini Suhanovu (izrādes scenogrāfs. – V. K.) esam vienojušies – nekādu pelēko toņu, jo īstenībā, kaut vai tautastērpos, latviešiem ir ļoti maz pelēkās krāsas.

– Blaumanis jums allaž nesis radošu veiksmi. Kā īsti to atslēdzat?

– Lasot Blaumani, mēģinu atrast latvisko kodu. Kur slēpjas fenomens, ka pie klasiķa atgriežamies vēl un vēl? Tajā ir kāda maģija, un es mēģinu to satvert. Blaumaņa lugās ir latviešu mentalitāte, tajās redzam sevi, atpazīstam sevi un smejamies par sevi. Jo īstenībā dīvaini, ka šo kritiķu savulaik nopelto lugu cilvēki joprojām lasa un mīl.

– Vienā un tajā pašā lugā var risināt un izcelt ne vienu vien tēmu. Kura stīga šajā Blaumaņa darbā bija kā pavediens jūsu kā režisora lasījumam?

– Jau pirmajā cēlienā ieskatieties vien, kā Trīne kritizē savu Mazbērzu saimnieci, – ak, Dievs, kā viņa mūs, kalpus, nomoka, cik slikta… Bet pēc mirkļa, satiekoties aci pret aci, no Trīnes mutes glaimi plūst aumaļām – ai, cik jūs, saimniec, laba, cik dāsna… Šī divkosība – tik smieklīgi, naivi un bērnišķīgi, bet kā režisoram ļoti uzpērkoši. Un, lai pierādītu savu noderīgumu, Trīne apber saimnieci ar svaigākajām tenkām jeb, kā mēs teiktu, informāciju. Interesanti, kā informācija spēj mūs ietekmēt, arī apmānīt, kā, to izmantojot, var ar mums spekulēt un manipulēt. Patiesībā Trīne ar informāciju spēlējas. Viņa ir kā tāda maza dzeltenā prese. Vienam pasaka vienu, otram ko citu, un, līdz galam noticējis, cilvēks momentā mainās!

Mums ar aktieriem bija visai sarežģīts process, kamēr iekodāmies spēles veidā, tās godīgumā. “Trīnes grēki” jāspēlē gandrīz kā bērnu izrāde, kurā visi varoņi visam pa īstam tic, no sirds pārdzīvo, un tas momentā atklājas viņu emocijās. Tur nav nekādas dziļākas, sarežģītākas psiholoģiskas spēles. Vienkārši katram vajadzība tikt pie sava viena mērķa. Un katram šī vajadzība ir tik liela, ka pamana tikai savas intereses. Atkal tik saprotami un cilvēciski. Un, ja arī kādam it kā jūtam līdzi, tad – vai patiešām līdzpārdzīvojam? Nez vai… Tomēr katrs sev esam paši svarīgākie un katrs cīnāmies par savu ādu un vietu zem saules.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. a nebūtu kreatīvāk kodienu?

  2. Trūkst vārdu. Tā vietā, lai padomātu, vai – vienkārši priecātos, tiek spriests par izvarošanu, apsūdzēšanu, izķēmošanu, nīcināšanu, mārketingu. Pie tam pelēki un neasprātīgi. Izrāde ir krāsaina, negaidīta, šķiet, lielākais eksperiments ar Blaumaņa komēdijām pēc Smiļģa. Gan būs kārtībā ar tempu un aizrautību, un Trīne spēlēsies un mirdzināsies.

    • Ak ,Elmārs Mani meklē?Un taisa eksperimentu ar Rūdolfa lugām?Un Smiļģītis nav spējis tik Dižu eksperimentu veikt?Man arī laikam trūkst vārdu.Būs jāsāk pašam ar sevi eksperimentēt.

  3. ja R. Blaumaņa fonds iesūdzētu, tad dabūtu smuku sāpju naudiņu. Rubeņa un Seņkova kungi ir zaudējuši laukuma izjūtu…. aktieriem dziļāko līdzjūtību

    • tur jau gandrīz katru dienu Atbildēt

      jāizsaka visdziļākā līdzjūtība aktieriem.Vienīgā cerība,ka arī tas reiz beigsies.

  4. Kaut kāds deģenerāts, kurš nevar izlasīt un saprast Blaumani ķēmo mākslas darbu. Kurš atbildīgs par šāda nejēgas ielaišanu profesionālā teātrī? Kurš dod rīkojumu izmaksāt bargu naudu (nodokļu maksātāju nauda, starp citu) šādam ākstam? ierosinu atlaist teātra direktoru!

    • viss zem modernās mākslas karoga . Atbildēt

      Lienošā manipulācija ar nacionālās kultūras saturu !
      Te šķībi “iztulko” tēla būtību, te ievīsta papagaiļkrāsas halātos, uzdzied, uzdanco, apmet salto uz priekšu un atmuguriski un nosauc tos koncerta fragmentus par teātra izrādi.
      Kāds iespaids rodas par tādu tautu un tās mākslu – nav trīs reizes jāmin.
      Ja padomijas laikos vajadzēja (ideoloģisku apsvērumu dēļ) nīcināt nacionālās kultūras, tad kāpēc to dara tagad ?

  5. Ja Blaumanis to balagānu redzētu…. Pa skatuvi skraidelē salīkušas mežonīgas būtnes, kas, kā pa brīnumu, bļaustās latviski…
    Nožēlojami, ka šādi tiek ” izvarota” latviešu klasika.

  6. kāpēc īpaši izdalīt spēles ar informāciju Atbildēt

    Tas jau ir mākslas darbu pamats.
    Tikai padomijas aģitācijas un propagandas ūdensgabalos truli kala ‘vienīgo un pareizo patiesību” tiešajā runā.
    Trīnei jau vēl ir trešais un ceturtais plāns – svarīgāki un interesantāki par otro.

  7. kāpēc īpaši izcelt spēles ar informāciju Atbildēt

    Tas jau ir mākslas darbu pamats.
    Tikai padomijas aģitācijas un propagandas ūdensgabalos truli kala ‘vienīgo un pareizo patiesību” tiešajā runā.
    Trīnei jau vēl ir trešais un ceturtais plāns – svarīgāki un interesantāki par otro.

  8. Nesaprotu, kāpēc pin klāt Blaumaņa vārdu?
    Ģērbiet par Āfrikas iedzimtajiem, lieciet lēkāt hula-hula rituāldančus ar mobilajiem telefoniem rokās un citādi pierādiet, ka latvieši ir cēlušies no čukčiem, bet neizplatiet jaunatnes prātiņos pseidopatiesibu, ka Blaumanis aprakstījis iedzimtos latviešus, tāpat kā Vilis Lācis !

    • Blaumaņa vārda pieminēšana ir mārketinga triks, lai dabūtu iekšā zālē skatītāju noskatīties, cik stulbi, neganti un nekrietni ir bijuši iedzimtie.
      Tātad, uzmanieties no latviešiem !

Latvijas nenovērtētais dārgums – vēsturiskās ērģelesValsts kultūras pieminekļu sarakstā iekļautās ērģeles pamazām atdzimst, galvenokārt pateicoties pašvaldību aktivitātei.
Draugiem Facebook Twitter Google+