Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
26. februāris, 2015
Drukāt

NEDĒĻAS FILMA: Imitācijas spēle

Publicitātes fotoPublicitātes foto

“Oskaru” dalīšana ir beigusies, un “Imitācijas spēle” pēc svinīgās ceremonijas palika ar diezgan garu degunu – no astoņām nominācijām tā par labāko atzīta vien kategorijā “labākais adaptētais scenārijs”. Taču tas nemazina norvēģu režisora Mortena Tilduma lentes kvalitātes, kuru sižetiskais pavediens aizgūts no vēstures – datorzinātnes tēva Alana Tjūringa dzīvesstāsta.

Mūsdienās bez datortehnoloģijām, šķiet, nenotiek nekas, taču, ja uz ielas kaut dažiem telefonu “glāstītājiem” pavaicātu, vai viņi zina, kuram cilvēkam jāpateicas par šādu iespēju, visticamāk, atbilde būtu izvairīga, nespējot atzīt, ka šajā zināšanu jomā turpina augt un plesties balts plankums. Taču vīrs, kuram visa pasaule ir pateicību parādā, ir anglis Alans Tjūrings, kurš, sākoties Otrajam pasaules karam, nolēma piedāvāt savu matemātiķa prātu Blīčlijpārka militāristiem, kuri galvas lauzīja, kā gan atkodēt tobrīd par neuzlaužamu uzskatīto nacistu šifrēšanas mašīnu “Enigma”. Un koda uzlaušana, kas tiek uzticēta Tjūringam, kā arī vēl dažiem vīriem un… sievietei, kļūst par galveno stāsta virzītāju, kamēr atmiņu epizodes – tā atklāts viss stāsts – saliek pareizos punktus un komatus, ieskicējot spilgtākos mirkļus Alana Tjūringa dzīvē. Un to ir daudz, taču, ņemot vērā vēsturiskos apstākļus, var tikai minēt, kā būtu, ja būtu…

“Imitācijas spēle” ir tipiska britu biogrāfiska filma – akurāt no tās zortes, kas pie sirds iet skatītājiem un balvu dalītājiem. Astoņās nominācijās – arī kā labākā filma, par režiju un Benedikta Kamberbeča sniegumu – tā kandidēja uz “Oskariem”, taču ieguva vienu vienīgu statueti (“labākais adaptētais scenārijs”), un tikpat “skumīgi” rādījumi Mortena Tilduma filmai ir arī šā gada “Zelta globusu” un Britu kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijās. Tomēr vietā bilst, ka ne jau tamdēļ, ka “Imitācijas spēle” ir sliktāka, bet tās konkurentes – maķenīt spēcīgākas, liekot norvēģu režisora pirmajai angļu valodā uzņemtajai filmai piekāpties.

“Imitācijas spēle” aptver plašu tēmu loku, un Benedikts Kamberbečs ne velti tiek uzskatīts par labāko (patiesībā viņam tikai mazliet jāpagaida līdz 40. dzimšanas dienai) no jaunās paaudzes britu aktieriem, un godprātīgi viņš iejūtas sava varoņa ādā, vienā biogrāfijā sakausējot būtiskus pavērsienus visā 20. gadsimta vēsturē – arī homoseksuālisma aizliegumu, kas Tjūringa dzīvē, neskatoties uz ieguldījumu “Enigmas” atkodēšanā, bija par iemeslu nenovēršamai traģēdijai. Kā jau norādījis ne viens vien, gatavojoties lomai, Kamberbečs it kā parakņājies atmiņu failos, uz lielā ekrāna uzliekot to pašu Šerloku Holmsu, kuram pateicoties viņa gandrīz neizrunājamo uzvārdu iemācījās visa pasaule, taču aktiera sniegums ir perfekts un baudāms, liekot noticēt katram žestam, acu skatienam un mīmikai, kaut arī nebūt ne perfektajā scenārijā ir vietas, kas “Imitācijas spēlei” piespēlē klasiskas drāmas obligātus atribūtus. Taču, cienot Alanu Tjūringu un britu biogrāfisko filmu smeķi, uz to var pievērt acis, lai, skanot arī ļoti asprātīgu dialogu tirādēm, gūtu kinematogrāfistu veidotu priekšstatu, kam pateicoties šodien visa pasaule atrodama vienā telefona ekrānā.

UZZIŅA

“Imitācijas spēle”/”The Imitation Game”

ASV, Lielbritānija, 2014.

Režisors: Mortens Tildums.

Lomās: Benedikts Kamberbečs, Keira Naitlija, Metjū Guds, Marks Strongs, Čārlzs Denss, Alens Līčs.

No 27. februāra “Kino Citadele”, “Cinamon”, “Multikino”, “Splendid Palace”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+