Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
24. jūlijs, 2013
Drukāt

Nacistu nākšanas pie varas atbalsis Latvijā 30. gados

Foto-LVVAFoto-LVVA

Pirms 80 gadiem, 1933. gada sākumā, Latvijas preses un sabiedrības uzmanība pastāvīgi bija pievērsta Vācijai, kur Ādolfa Hitlera nacionālsociālisti sākumā demokrātiskām, bet tad jau vardarbīgām metodēm sagrāba varu. Kārlis Ulmanis 1941. gada 19. jūlijā savās cietumnieka liecībās Vorošilovskā (Stavropolē) norādīja: ”Baltijas vācieši vairākkārt Prūsijā izvirzīja jautājumu par pilnīgu Baltijas pakļaušanu Prūsijai.

 

 Vācu organizāciju aģitācija un citāda veida darbība bija enerģiska, ne sevišķi plaša, jo attiecās vienīgi uz vāciešiem, kuru skaits Latvijā nebija liels. No pārējiem valsts iedzīvotājiem vācieši norobežojās.”

 

Politpārvaldes statistika

Vācijas nacionālsociālistu darbība Latvijā izvērsās īsi pirms 1934. gada 15. maija apvērsuma, bet pēc apvērsuma ieviestais izņēmuma stāvoklis šo kustību piebremzēja. Prese, pakļauta cenzūrai, par vietējo nacistu darbībām gandrīz nerakstīja. Latvijas politiskie vadītāji centās nebojāt attiecības ar Hitlera Vāciju, tāpat kā ar staļinisko PSRS.

Par cīņu ar ”brūnā mēra” nesējiem vistiešāko liecību sniedz Politiskās pārvaldes slepeno aģentu ziņojumi, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā, iešūti daudzās lietās 1000 lappušu kopskaitā.

Ziņotāju pseidonīmi: Krūms, Zars, Zieds, Ozoliņš, Grants, Lietuvietis, Meisters, Ventiņš, Sietiņš, Ansis, Jūrmalnieks. Noskaidrot viņu īstos uzvārdus šodien nav iespējams. Novērojumi apkopoti speciālās anketās un aģentūras lapiņās katrai izsekojamai personai. Tādu lapiņu kopā ar citiem dokumentiem ir 349 no 32 Latvijas pilsētām, ciemiem, pagastiem – praktiski no visām vietām, kur dzīvoja kopumā vairāk nekā 62 tūkstoši vācbaltiešu, to skaitā 3518 Vācijas pavalstnieku. Novērojamo personu kartīšu ģeogrāfiskais dalījums – no viena novērojamā Taurenē, Sarkanmuižā, līdz 134 kartītēm Liepājā, 67 – Kuldīgā, 54 – Rīgā. Mazais aizdomīgo skaits Rīgā pārsteidz, bet tas skaidrojams ar galvaspilsētas politpolicijas dokumentu pazušanu.

 

Dažas personības

Kregers_Erhards_LVVA_9Absolūts rekordists bija Liepājas politpārvaldes rajonā iezīmētais Erhards Krēgers (tā kartītē), 1935. gada 21. jūnijā viņš uzrādīts kā ”Latvijas vācu nac. – soc. kustības vadonis, piedalījies sanāksmē Karalaučos (Kēnigsbergā)”. Krūms un citi ziņotāji fiksējuši sanāksmes ar Krēgera piedalīšanos Mežaparkā, dzīvoklī Vaļņu ielā 20 – 7, Kuldīgā, Ventspilī. 1936. gada 12. martā apcietināts, pēc tam izbraucis uz Vāciju, kur piedalījies dažādos nacistu pasākumos, tostarp Hitlera dzimšanas dienas svinībās Berlīnē. Viņš devies uz Vāciju, arī lai noskaidrotu, ko darīt pēc formastērpu nēsāšanas aizlieguma ieviešanas Latvijā. Patiesībā Krēgers par Latvijas nacistu vadītāju kļuva tikai 1938. gadā.

Aģentūras pieraksti par Kuldīgā, Kalna ielā 20, dzīvojošo Helmūtu Viktoru Kerkoviusu sākas ar 1936. gada 21. martu. Viņš piedalījies ”Heimatsfront” Kuldīgas grupas organizēšanā. Maijā braucis uz V. Rādenam piederošu muižu ”Maihof” Jelgavas apkārtnē. Piedalījies dažādās sanāksmēs, arī kritušo landesvēristu piemiņas aktā; 1938. gadā beidzis vācu ģimnāziju Kuldīgā. Tā paša gada 26. februārī Kerkoviusu uzņēma Kuldīgas vācu nacionālsociālistu kustības pieaugušo grupā.

Latviešiem pazīstamāka personība – bijušais Latvijas jūras spēku komandieris, admirālis Arhibalds Keizerlings, dzīvojis Pulkv. Brieža ielā 21 Rīgā. Krūms par viņu 1935. gada 30. decembrī: ”Nacionālsociālistu jaunā nogrupējuma vadonis esot Latvijas jūras spēku bij. admirālis Keizerlings. 1936. gada sākumā piedalās vācu jaunatnes sanāksmē Pedvāles muižā, uzstājas ar referātu un vada kājnieku ierindas apmācības.” Unikāls ir 1936. gada 28. februāra ziņojums: Keizerlings atrodas apcietinājumā Vācijā, kur par piedalīšanos divkaujā sodīts ar trim mēnešiem cietumā.

Par Herdera institūta profesoru Lutcu Makenzenu, dzīvojošu Rīgā, Parka ielā 8 – 3, Krūms ziņoja, ka Makenzens esot viens no ievērojamākiem nacionālsociālistu kustības darbiniekiem. Turklāt Herdera institūta beidzēji esot nacistu kustībai sagatavoti. 1935. gada 21. decembrī profesors ieradies Kuldīgā, devis norādījumus skolas pārzinim Langem, ka jaunatne audzināma nacionālsociālisma garā. 1937. gada 29. decembra ieraksts: ”Herdera inst. tiekot bieži lasīti referāti par nacionālsociālismu. Parasti uzstājoties Dr. Gīze un prof. Makenzens.”

 

Slepus pāri robežai

Visi aģentu ziņojumi savācās attiecīgo Politpārvaldes rajonu kancelejās. Pārvaldes organizatoriskā struktūra neatbilda apriņķu iedalījumam – vienā rajonā ietilpa vairāki apriņķi. Izņēmums bija Rīga – apjoma dēļ.

Rajoni noteiktos datumos ziņoja Politpārvaldei Rīgā, Alberta ielā 13, gan par nacistu, gan komunistu un pērkonkrustiešu pagrīdi.

Kuldīgas punkta vadītājs 1935. gada 11. decembrī atklāj, ka 4. decembrī Kuldīgā notikusi nacistu kustības sanāksme, kur vadītājs Krēgers skaidrojis, ka Latvijas valdībai par to esot zināms, taču tā pagaidām neiejaucoties, jo cīņa notiekot starp pašiem vāciešiem: ”Pēc 3 – 4 gadiem n/s pārjemšot visu pasauli…”

Par nacionālsociālistu sarosīšanos Baltijā 1938. gada 5. jūlijā ziņoja arī Stokholmas laikraksts ”Arbetaren”, atsaucoties uz kādu Londonas avīzi. Zem virsraksta ”Igaunija, Latvija un Lietuva tiks nacificētas. Hitlera aģentu rīcībā atrodas lielas naudas summas” bija apgalvots: ”Hitlers devis rīkojumu aģentiem [Baltijā], ka gada laikā jāizved galīga nomaļvalstu nacifikācija. Vācu sūtniecībā Rīgā noturēta slepena konference, kurā ņēma dalību Hitlera aģenti Baltijas valstīs. Borgmann’s no propagandas ministrijas nodevis Hitlera rīkojumu gada laikā radīt Baltijas valstīs tādu pat nemieru kā Čehoslovākijā.”

Nevar sacīt, ka Latvijas to gadu prese apietu nacistu tematiku. Piemēram, ”Jaunākās Ziņas” 1935. gada 18. jūnijā redakcijas rakstā ”Vārdi un pusvārdi” ziņoja par vācietības sanāksmi Karalaučos. Saaicinātos ārzemju žurnālistus centušies pārliecināt, ka organizācija ”Ārzemju vācietības apvienība” nepaužot politiskus mērķus, nenodarbojoties ar rasisma un ekspansijas kultivēšanu. No raksta var secināt, ka klātesošos runas tomēr nepārliecināja, jo ”vienota doma no Lībekas Holštena vārtiem līdz Rīgas Melngalvju namam caurspīdējusi”.

Judisckis_Edgars__LVVA_9”Brīvā Zeme” 1935. gada 19. septembrī atreferēja Rīgas Apgabaltiesas sēdi, kur vācu jaunekļi Alfrēds Zilberts, Haralds Bušs, Edgars Judickis (attēlā), Paulis Klevers, Akselis Kreicers un grupas vadonis Ditmars Treijs apsūdzēti pretvalstiskā kustībā. Naudu saņēmuši no Karalaučiem. Pie Rucavas slepeni pārgājuši robežu. Vācijā dažus pieņēmis nacionālsociālistu Baltijas nodaļas vadītājs Šuberts, citus slepenās aģentūras komisārs Šēls. Nosūtīti uz Potsdamas aģitācijas skolu. Visi tāpat nelegāli, ar citiem uzvārdiem atgriezušies Latvijā, to skaitā Bušs caur Maskavu ar viltotu pasi. Bušs apdomājies, ieradies pie Latvijas ģenerālkonsula, visu izstāstījis. Uz liecību un atrasto nacistu aģitācijas dokumentu pamata tiesa iesaistītajiem piesprieda dažādus sodus – no 8 mēnešiem līdz gadam. Jāpaskaidro, ka nacionālsociālistu tāpat kā pērkonkrustiešu partijas darbība Latvijā bija aizliegta ar Saeimas 1933. gada 17. marta balsojumu. Tiesas spriedums bija maigs, taču vienalga izraisīja protesta vētru Vācijas presē. Daži citāti: ”Uzbrūk vācu tautībām”, ”Mazās nomaļvalstis diez ko iedomājas”.

Nacistu lietās bija arī citi tiesas spriedumi, vairāk gan izraidīšana no Latvijas.

 

Brīvprātīgie strādnieki

Par vācisku ideju ar nacistisku pieskaņu izplatību liecina Politpārvaldes priekšnieka Jāņa Fridrihsona iesniegums Izglītības ministrijai. Īsumā: Subates luterāņu draudzes mācītājs Vilhelms Gaučs (vācietis) 1938. gada 4. augustā lūdzis Ilūkstes apriņķa skolu valdei atļaut viņa bērnus mācīt mājās pilsonei Bergitai Freilībs un norādīt skolu, kur bērnus pārbaudīt pēc pamatskolas programmas. Uz to Subates tautskolu inspektors iesaka atteikt Gaučam ticības mācības pasniegšanu.

Rakstā diemžēl nevar atainot nacisma ideju iefiltrēšanos Latvijas vāciešu 41 bezpeļņas biedrībā, laikrakstos. Faktiski tika nomainīta šo organizāciju vadība, tās kļuva ne tikai nacistiskas, bet valstij naidīgas. Interesanta ir Rīgas vācu jauniešu nosūtīšana vasaras darbos uz Plānupes muižu pie īpašnieka fon cur Mīlena un citiem vāciešu lauku īpašumiem pa visu Latviju 1934. gadā. Par to Politpārvaldes priekšniekam 1935. gada janvārī, pēc pēdējā pieprasījuma, atskaitījās ”kultūras inženieris” Viktors Hēns. Jaunieši esot pļāvuši sienu, rakuši grāvjus un veikuši citus ar meliorāciju saistītus darbus. Konfliktu ar vietējiem iedzīvotājiem nav bijis. Patiesībā bija runa par tā saucamo ”brīvprātīgo darba klausību”, ko Vācijā sauca ”Freiwilliger Arbeitsdienst”. Tātad arī Latvijā tāda bija.

Vēl atzīmē bija norādīts, ka Plānupes muiža pieder Vācijas pavalstnieka A. fon cur Mīlena brālim, kurš savā laikā izraidīts no Latvijas. Ne jau ar grāvju rakšanu vien jaunatne tur bija aizņemta. Var piebilst, ka Latvijas vācu nacionālsociālisti bija galvenie vācbaltu repatriācijas organizētāji 1939. gada rudenī.

Lasot Latvijas Politiskās pārvaldes arhīvu faktus par Internacionāles, Maskavas un Latvijas komunistu, nacionālsociālistu, pērkonkrustiešu, poļu, krievu monarhistu un citu valsts varai naidīgu formējumu darbību, neviļus rodas pārdomas par daudz apspriesto un kritizēto Kārļa Ulmaņa novēršanos no Satversmes izstrādes, partiju atjaunošanas, vēlēšanām. Viņam noteikti bija zināma situācija Austrumeiropas jaunvalstīs pēc Pirmā pasaules kara. To savā grāmatā ”Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem” aprakstījis Džozefs Rotčailds. Vērts citēt autora vērtējumu uz Polijas, Čehoslovākijas, Ungārijas, Dienvidslāvijas, Rumānijas, Bulgārijas un Albānijas notikumu fona: ”Tieši divu gadu desmitu gūtie panākumi un progress padara trīs Baltijas valstu iekļaušanu šajā grāmatā par pamatotu un pat nepieciešamu.” Uzskatu, ka K. Ulmanis glābās no pārvaldes haosa, kas skāra vairākumu šo valstu.

 

Pievienot komentāru

Zviedrijā atklās pasaulē pirmo ledus viesnīcu, kas darbosies visu gaduZviedrijā decembra vidū plānots atklāt pasaulē pirmo no ledus veidoto viesnīcu, kas darbosies visu gadu.
Draugiem Facebook Twitter Google+