Pasaulē
Eiropa

Naida dzēsēji0


Tūkstošiem cilvēku masu demonstrācijā “Tagad kopā pret baiļu politiku”, ko pērn oktobrī organizēja dažādas alianses pret labējo un nacionālo konservatīvo naida politiku.
Tūkstošiem cilvēku masu demonstrācijā “Tagad kopā pret baiļu politiku”, ko pērn oktobrī organizēja dažādas alianses pret labējo un nacionālo konservatīvo naida politiku.
Foto: Ralph Peters/Imago/SCANPIX

Vācijas jaunais likums naida runas ierobežošanai sociālajos tīklos nav guvis lielu interneta lietotāju atsaucību. Gada laikā saņemtas vien 700 sūdzības par nesavlaicīgi dzēstu nelikumīgu saturu, lai gan bija prognozēts, ka ienāks ap 25 000. Likuma aizstāvji uzskata: mazais sūdzību skaits apstiprina, ka likums labi darbojas. Skeptiķi to tulko kā zīmi, ka sociālie tīkli bailēs no sankcijām sākuši pārmērīgi aizrauties ar dzēšanu, tādējādi apdraudot vārda brīvību.

Jau vairāk nekā gadu sociālo tīklu lietotājiem Vācijā ir iespēja sagādāt pamatīgas nepatikšanas tādiem tīmekļa milžiem kā “Facebook”, “Twitter”, “Instagram”, “Youtube”, “Google”. Aizpildot elektronisku formulāru Vācijas Federālā tieslietu biroja mājaslapā, ikviens var nosūdzēt sociālās platformas par gadījumiem, kad tās nav savlaicīgi dzēsušas ierakstus vai komentārus ar pretlikumīgu saturu. Priekšnoteikums: vispirms lietotājam par pamanīto nelikumīgo saturu jābūt ziņojušam, izmantojot rīkus, kādus piedāvā pats sociālais tīkls. Ja iestāde konstatē, ka sociālā platforma pienākumu dzēst noziedzīgo saturu ignorē sistemātiski, draud naudas sods līdz pat 50 miljoniem eiro. To paredz likums cīņai pret nelikumīga satura apriti internetā jeb NetztDG, kas Vācijā stājās spēkā pērn 1. janvārī. Nepārprotamu pretlikumīgu saturu sociālajiem tīkliem ir pienākums dzēst 24 stundu laikā; strīdīgos gadījumos izvērtēšanai ir septiņas dienas laika.

 

Ceļš uz totalitārismu?

Publiskās diskusijas sociālajos tīklos kļūstot arvien agresīvākas, aizskarošākas, naidpilnākas, bet interneta platformu uzturētāji dara pārlieku maz, lai šo tendenci ierobežotu – tāds bija Vācijas tieslietu ministrijas pamatojums likuma ieviešanai. “Naida runai sociālajos tīklos nav vietas. Tāpat kā tai nav vietas uz ielas,” likumu aizstāvēja toreizējais Vācijas tieslietu ministrs Heiko Māss.

Likums gan neievieš nekādus jaunus kritērijus, pēc kuriem sociālajiem tīkliem jāvērtē, kādu saturu dzēst, kādu – ne, skaidro Minsteres universitātes mediju tiesību profesors Bernds Holcnāgels: “Tas tikai atgādina par tiem pienākumiem, kādi pastāvējuši jau līdz šim, un saka: jums tie jāievēro.”

Cīņas pastiprināšana pret “naida runu”, kas bieži tiek piedēvēta šim likumam, esot nevis juridisks, bet žurnālistu ieviests termins, lai ar vienu vārdu apzīmētu dažādu veidu noziedzīgo saturu, saka B. Holcnāgels: “Juridiskā izpratnē nav tāda nozieguma sastāva kā “naida runa”.”

Termins “pretlikumīgs saturs” no likuma viedokļa nozīmē kādu no vairāk nekā 20 noziegumu veidiem, kas jau līdz šim bijuši ietverti Vācijas kriminālkodeksā. Piemēram, neslavas celšana, apmelošana, naida kurināšana, publiski aicinājumi uz noziegumu pastrādāšanu, noziedzīgu organizāciju simbolikas izmantošana, vardarbīgu attēlu izplatīšana un citi.

Likuma ieviešanai gan bija arī daudz kaismīgu pretinieku. Piemēram, opozīcijas partija “Alternatīva Vācijai” to dēvēja par “cenzūru” un “ceļu uz totalitārismu”: bailēs no sankcijām interneta uzņēmumi tiekšoties dzēst pārlieku daudz satura, lai tikai neizdzēstu par maz, tādējādi tikšot apspiesta vārda brīvība.

 

Prognozes nav piepildījušās

Arī šobrīd, gadu kopš likuma stāšanās spēkā, viedokļi joprojām ir polarizēti. Partija “Alternatīva Vācijai” uzskata, ka likums jāatceļ. Tā dēļ sociālie tīkli aizraujoties ar pārmērīgu, toskait arī gluži likumīga satura dzēšanu. Savukārt koalīciju veidojošie kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti ir apmierināti: likums esot sasniedzis uzstādītos mērķus, varbūt to pat vajadzētu padarīt vēl stingrāku.

No vienas puses, prognozes ir pilnībā izgāzušās. Lai gan bija gaidīts, ka Federālais tieslietu birojs jau uzreiz pēc likuma stāšanās spēkā pieredzēs “sūdzību uzplūdus” jeb saņems ap 25 000 sūdzību gadā, pērn reģistrētas vien 714 sūdzības. Arī no prognozētajiem 500 naudassodiem gadā piespriests pagaidām nav neviens. Tas nozīmē, ka jaunizveidotajai likuma uzraudzības nodaļai Federālā tieslietu birojā, kurā nodarbināti vairāki desmiti darbinieku un kuras uzturēšana izmaksā gandrīz četrus miljonus eiro gadā, ir daudz mazāk darba, nekā gaidīts.

 

“Kas gan cits, ja ne likums?”

Tiesa gan, nelikumīga vai dezinformējoša satura aprite sociālajos tīklos ir temats, kam pēdējos gados pievērsta ne tikai Vācijas likumdevēja uzmanība. Par to, kā iegrožot un regulēt sociālos tīklus, diskusijas notiek daudzviet pasaulē. Arī Eiropas Savienība ir vienojusies ar sociālajiem tīkliem par tā dēvēto brīvprātīgo rīcības kodeksu, kas vērsts uz tāda satura dzēšanu, kas satur naida runu un musināšanu uz vardarbību un terorismu. Kā gan iespējams konstatēt, ka aktīvā satura dzēšana, kuru īsteno sociālie tīkli, ir tieši Vācijas likuma nopelns, nevis kādu citu norišu iedarbības rezultāts?

“Pirms likuma ieviešanas visi bija uztraukušies par to, cik daudz naida vēstījumu cirkulē sociālajos tīklos. Tad nāca likums. Un nu mums ir vien 714 sūdzības… Kas gan cits varētu būt tā izskaidrojums, ja ne šis likums?” spriež Federālā Tieslietu biroja pārstāvis Tomass Otersbahs. Otrkārt, sūdzēšanās iespēja valsts iestādei nebūt neesot vienīgais likuma jaunievedums. Likums sociālajiem tīkliem uzliek par pienākumu arī uzlabot procedūras, lai lietotājiem būtu vienkāršāk ziņot par pārkāpumiem.

Tikmēr likuma kritiķi, piemēram, Brīvo demokrātu partija, niecīgo sūdzību skaitu tulko gluži pretēji – kā apstiprinājumu savām bažām par vārda brīvības apdraudējumu. “Nelielais sūdzību skaits liecina par to, ka lietotāji cenzē paši sevi. Tādējādi likums varētu būt novedis pie masīvas bloķēšanas [lietotāju] galvā,” pieļauj Brīvo demokrātu politiķis Manuels Hēferlins.

 

Pagaidām paliks spēkā

Šādi pieņēmumi neiztur kritiku, uzskata T. Otersbahs: “Ja tiešām būtu tādi cilvēki, kuru ieraksti sociālajos tīklos tikuši izdzēsti par spīti tam, ka viņi nevis pauduši pretlikumīgu saturu, bet gan korekti izteikuši savu viedokli, tad arī priekš viņiem mēs, visticamāk, būtu pirmā instance, pie kuras vērsties ar iebildumiem. Taču [līdz šim] neviens ar šādiem iebildumiem pie mums nav vērsies.”

Arī B. Holcnāgels vērtē: “Tā dēvētais masīvās bloķēšanas (overblocking) efekts nav iestājies.” Neesot pazīmju, kas liecinātu par pārmērīgu dzēšanu. Tomēr sociālo tīklu politikas maiņu, kas vērojama pēdējā gada laikā, nevarot viennozīmīgi skaidrot ar Vācijas jaunā likuma ietekmi: “Sociālajiem tīkliem ir savi iekšējie regulējumi, kas ir daudz plašāki nekā Vācijas likuma nosacījumi. Uz to pamata tiek dzēsts daudz satura. “Facebook” ir vairāk nekā 10 000 jaunu darbinieku, kas nodarbojas tikai ar to vien, ka caurskata un dzēš saturu.”

Nesen Vācijā tika ievadīta arī konkurences tiesību procedūra pret “Facebook” sakarā ar to, ka no “Facebook”, “Instagram” un “Whats­App” savāktie lietotāju dati nedrīkst tikt apvienoti. Šāda veida lietas ir tās, no kurām sociālie tīkli baidās visvairāk, un arī tādēļ tie uzvedas atturīgi, piebilst B. Holcnāgels: “Ļaunākais, kas sociālos tīklus var piemeklēt, ir pasākumi, kas paredz iejaukšanos datu apstrādes mehānismos, jo tas ir šo uzņēmumu biznesa modeļa pamats.”

Ja vien Vācijas politiskā vide nepiedzīvos būtiskus satricinājumus, sagaidāms, ka jaunais likums paliks spēkā vismaz līdz 2020. gadam, kad saskaņā ar likumdevēja noteikto termiņu jānotiek tā trūkumu un priekšrocību izvērtēšanai.

LA.lv