Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
26. februāris, 2013
Drukāt

Naivi domāt, ka visu noregulēs tirgus


la2_62

Pēc iepazīšanās ar “LA” pētījumu par drukātās preses atbalsta sistēmu Zviedrijā politiķi Latvijā ir vienisprātis – Latvijā tāpat kā Skandināvijā drukātajiem medijiem nepieciešams atbalsts no valsts puses.

 

Taču kam to piešķirt un pēc kādiem kritērijiem – par to, visticamāk, vēl tiks lauzti šķēpi tieslietu ministra Jāņa Bordāna izveidotajā darba grupā.

Jānis Bordāns, tieslietu ministrs: “Līdz šim esam mediju tirgu atstājuši pašplūsmā. Doma, ka tirgus ir pašregulējošs, ir naiva. No sociāli atbildīgas valsts principa izriet pienākums parūpēties par grūtdieņiem. Šajā gadījumā valstij jāpalīdz starpniekiem – masu medijiem – apgādāt ar informāciju pilsoņus, lai pilsoņi varētu paši veidot savu brīvo gribu. Citādi nav jēgas gribas brīvai izpausmei vēlēšanās. Mūsu demokrātijas pieredze ir neilga salīdzinājumā ar Zviedriju vai Vāciju. Mums ir pienākums aptvert viņu atbildes uz šiem pašiem jautājumiem. Taču nedrīkstam aizmirst, ka dzīvojam citā pasaulē un tehnoloģijas ir pilnīgi izmainījušas spēles noteikumus.”

Arvils Ašeradens, Saeimas deputāts (“Vienotība”):

“Diskusija par atbalstu avīzēm šķiet krietni vien nokavēta. Tā ir milzīga kļūda, ka atšķirībā no citām Eiropas kopienas valstīm Latvijas Kultūras ministrija nav uzņēmusies atbildību par nacionālās mediju telpas attīstības veicināšanu.

Mediju tradicionālo biznesa modeļu izzušanas, mediju globalizācijas, kā arī dinamiskas interneta un sociālo mediju attīstības ietekmē, kas notiek Latvijā, mums nav nekādas vērā ņemamas publiski akceptētas attīstības stratēģijas vai pat iestrādes šajā virzienā, kas ļautu gūt pārliecību, ka Latvijas vitālās intereses šajā jomā nav apdraudētas. Darba grupai, ko ir izveidojis tieslietu ministrs, lai pārskatītu novecojušos regulējumus mediju jomā, būtu jāizstrādā ne tikai jauns likums mediju darbības regulācijai, bet arī jāvirza iniciatīva par Kultūras ministrijas noteikšanu kā atbildīgo ministriju par mediju telpas attīstības stratēģiju, kā arī tās realizāciju. Otra ārkārtīgi svarīga iniciatīva būtu pārskatīt vietējo avīžu piegāžu subsīdiju modeli, kas šobrīd eksistē kā piegāžu zaudējumu kompensācijas modelis “Latvijas Pastam”, bet šā modeļa darbības likumība nav ilgtspējīga. Viens no risinājumiem šajā jomā varētu būt universālā pakalpojuma modelis, taču šaubas rada tas, vai subsīdijas lielā apjoma dēļ nav apdraudēta arī šī koncepta ilgtspēja. Tādējādi, iespējams, būs jākombinē tirgus dalībnieku iemaksas ar valsts budžeta atbalstu šajā fondā.”

Boriss Cilevičs, Saeimas deputāts (“Saskaņas centrs”): “No vienas puses, mediji pilda ļoti būtisku sociālu funkciju, bet, no otras puses, tas ir bizness, ko regulē tirgus. Tāpat kā Zviedrijā, šeit ir iespējami konkurences pārkāpumi, tādēļ ļoti uzmanīgi jāskatās, vai un ar kādiem nosacījumiem atbalstīt izdevumus, lai tas nenovestu pie tirgus kropļošanas. Šos jautājumus noteikti vajadzētu apspriest tieslietu ministra izveidotajā darba grupā.

Prakse, ka mediji saņem valsts atbalstu, ir plaši izplatīta ne tikai ziemeļvalstīs, bet arī NVS valstīs. Tagad gan būtu drusciņ pārsteidzīgi izdarīt kādus secinājumus, ko varam no viņiem mācīties. Viens no valsts atbalsta mērķiem ir nodrošināt informācijas daudzveidību – lai nepastāvētu tikai vienas ideoloģijas laikraksts.

Taču pie mums pat sabiedriskie mediji, kam būtu jābūt neitrāliem, ne vienmēr tādi ir. Savukārt reģionos par informācijas daudzveidību grūti runāt, jo tur labi ja vismaz viena avīze ir saglabājusies. Pieļauju, ka preses atbalstīšanas nolūkā vajadzētu domāt nevis par centralizētu, bet par pašvaldības finansējumu, jo tieši pašvaldība ir ieinteresēta, lai vietējiem iedzīvotājiem būtu pieejami daudzveidīgi informācijas kanāli.”

Ināra Mūrniece, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja (Nacionālā apvienība): “Latvijā atšķirībā no citām ES dalībvalstīm un nacionālām valstīm ir netipiska mediju situācija: vietējo mediju vide ir novājināta un tajā neproporcionāli lielu vietu ieņem ārvalstu mediji, kā arī mediji krievu valodā. Latvijas nacionālajās interesēs ir tas, lai būtu spēcīgi mediji latviešu valodā, kas stiprinātu gan viedokļu daudzveidību, gan plašu diskusiju telpu par sabiedrībā svarīgiem jautājumiem, gan sabiedrības saliedētību uz valsts valodas pamata. Tieši mediji valsts valodā ir latviskās kultūrtelpas nesēji, un to pastāvēšana stiprina Latviju kā nacionālu, demokrātisku, eiropeisku valsti.

Līdz ar jaunāko tehnoloģiju ienākšanu Latvijā strauji mainās mediju lietošanas paradumi: arvien vairāk tiek patērēti elektroniskie mediji, arvien mazāk – laikraksti.

Elektroniskie mediji atbilstoši likumam var pretendēt uz sabiedrisko pasūtījumu, drukātie šādu atbalstu nesaņem. Bet ir ļoti svarīgi, lai dārgās pasta piegādes dēļ cilvēki reģionos nebūtu spiesti atteikties no avīzēm un žurnāliem. Pavisam drīz varam nonākt situācijā, kad laikrakstiem valsts valodā būs jāsniedz lielāks valsts atbalsts, līdzīgi kā tas notiek Skandināvijā.

Viens no risinājumiem ir mainīt pieeju subsīdijām preses piegādē: subsidēt presi latviešu valodā, bet – vienīgi kvalitatīvos preses izdevumus, nevis tā saukto dzelteno presi. Par to, tieši kādam ir jābūt šim valsts atbalstam, rosināšu diskutēt tieslietu ministra nesen izveidotajā mediju darba grupā.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+