Kultūra
Literatūra

Desmit gadi Īrijā. Latvijā patīk būt tūristam un atgriezties neplāno 16


Sandra Bondarevska aktīvi piedalās Īrijas latviešu kultūras dzīvē. Šeit kopā ar domubiedriem “3×3” nometnē (no kreisās).
Sandra Bondarevska aktīvi piedalās Īrijas latviešu kultūras dzīvē. Šeit kopā ar domubiedriem “3×3” nometnē (no kreisās).
Foto no personiskā arhīva

“Latvijas Avīze” sāk publicēt Sandras Bondarevskas romānu “Vēstule draugos”, kurā izjūtama latviešu ikdienas dzīve Īrijā.

Uz romāna vāka gan lasāma cita autore – Ārija Cine – un, rakstot Sandrai vēstuli, man vispirms sajūk vārds un pseidonīms. San­dra stāsta, ka pseidonīms radies gluži praktisku apsvērumu dēļ: gatavojot literatūras lappusi Īrijas latviešu avīzei “Sveiks!”, nākusi atskārta, ka ar Astrīdes Ivaskas un Lielbritānijā dzīvojošo latviešu autoru darbiem neiztikt, vajadzētu arī kādu turpinājumos iespiežamu garāku stāstu vai romānu. Lai nepārkāptu autortiesības un lasāmvielā būtu vietējais kolorīts, nācies pie darba ķerties pašai.

Rakstīt mācījusies no meistariem: “Lasīju un studēju to, kā autori virza savu varoņu gaitas, kā izkārto sižetu. Tā sacīt – prozu mācījos rakstīt aplam prozaiski.” Tiesa, teorētiska un arī praktiska pieredze ar rakstīšanu jau bijusi Latvijā, jo, kaut ieguvusi ekonomikas maģistra grādu un strādājusi ar Eiropas Savienības projektiem, ir arī žurnālistes pieredze, turklāt savulaik beigusi Maskavas Literatūras institūta Dramaturģijas nodaļu. Uzreiz gan piebilst: garprozas žanrā “Vēstule draugos” ir debija.

Par pārcelšanos uz Īriju Sandra saka vienkārši: “Atbraucu šurp ar dēla ģimeni un iestrēgu. Šogad jūlijā apritēja apaļi desmit gadi, kopš dzīvoju Īrijā. Man pavērās iespēja strādāt Īrijas latviešu avīzē, un tas bija pārāk liels kārdinājums, lai no tā atteiktos.”

Tagad dzīve Īrijā šķiet tik ierasta, ka mājās braukšanu uz pastāvīgu dzīvi Sandra īsti neplāno: “Man ļoti patīk Latvijā ciemoties, satikt radus un vecos draugus, vienvārdsakot – būt tūristam. Bet mana intuīcija, un ne tikai intuīcija vien, saka – Latvijā nevienam tā īsti aizbraukušie nav vajadzīgi, izņemot, protams, radiniekus. Es pat tā uzreiz nevaru iedomāties, ko varētu darīt Ogrē vai Rīgā, ja atgrieztos pavisam. Kur strādāt, no kā izdzīvot? Desmit gados viss ir arī ļoti pārmainījies. Sajūtās jau gribētu gan atpakaļ. Bet, ja tā notiktu, tad laikam man neatliktu laika ne lasīšanai, ne rakstīšanai, un to es noteikti negribētu.”

Sandra pati labprāt arī lasa – visu, ko vien Īrijā var atrast latviski: “Paldies Dievam, Dublinā veidojas sava latviešu bibliotēka, kurai grāmatas nāk gan no Anglijas Straumēnu bibliotēkas, gan no ASV trimdas bibliotēkām. Un grāmatu saraksts te ir īpaši interesants – pat tādi unikāli izdevumi, kas drukāti pirmajos pēckara gados dīpīšu nometnēs Vācijā. Sev tieši šeit atklāju Artūru Voitkusu. Ļoti labs stāstnieks. Esmu izlasījusi praktiski visus viņa darbus, jo tie dod arī ļoti labu priekšstatu par to, kā latviešu kara bēgļi veidoja savu latvisko dzīvi ārpus Latvijas. Patīk Nikolajs Kalniņš, Zīverta lugas, Ivaskas dzejproza…”

Savukārt, ja latviešu grāmatas aptrūkušās, Sandra lasa angliski, arī īru rakstniekus – gan klasiku, kā Viljams Jeitss, kura dzejā saista neparastā rēgaini baisā noskaņa, vai Džeimss Džoiss ar pasaulslaveno “Ulisu”, ko īsteni var novērtēt tieši Dublinā, izstaigājot romāna varoņa un vienlaikus arī tā autora ierastos maršrutus. Tāpat interesanti šķiet tas, kā mūsdienu īru autori redz Īrijā dzīvojošos latviešus – šādi sižeti ievijas Maikla Olaflina dzejā vai Eiona Maknamē un Deklana Gormana lugās, piemēram, Maknamē “Uz ziemeļiem no Rīgas”.

“Lata romāna” lasītājiem Sandras Bondarev­skas debijas romāns piedāvā svaigu skatu uz ģimenes un paaudžu attiecībām. Romāna centrā – Raina un viņas meita Evita, kura vairākus gadus dzīvojusi Latvijā, kamēr māte strādājusi Īrijā. Pēc Laimas Muktupāvelas “Šampinjonu derības” šis ir pirmais latviešu romāns, kurā izjūtama latviešu ikdienas dzīve Īrijā, kas nu ir gan mainījusies, jo atrodami labāki darbi, iegūts zināms turības līmenis, izveidojusies vietējo latviešu sabiedrība ar savām tradīcijām un organizācijām. Tikai sāpe, ko spiesti izdzīvot Latvijā palikušie bērni, kuru vecākus darbā uz ārzemēm aizdzinusi nepieciešamība nopelnīt, lai dzīvotu, ne tikai izdzīvotu, palikusi tāda pati. Romānā ir pats galvenais – tēli, kuriem gribas un ir vērts just līdzi.

LA.lv