Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
30. augusts, 2016
Drukāt

Desmit gadi Īrijā. Latvijā patīk būt tūristam un atgriezties neplāno (30)

Foto no personiskā arhīvaFoto no personiskā arhīva

Sandra Bondarevska aktīvi piedalās Īrijas latviešu kultūras dzīvē. Šeit kopā ar domubiedriem "3x3" nometnē (no kreisās).

“Latvijas Avīze” sāk publicēt Sandras Bondarevskas romānu “Vēstule draugos”, kurā izjūtama latviešu ikdienas dzīve Īrijā.

Uz romāna vāka gan lasāma cita autore – Ārija Cine – un, rakstot Sandrai vēstuli, man vispirms sajūk vārds un pseidonīms. San­dra stāsta, ka pseidonīms radies gluži praktisku apsvērumu dēļ: gatavojot literatūras lappusi Īrijas latviešu avīzei “Sveiks!”, nākusi atskārta, ka ar Astrīdes Ivaskas un Lielbritānijā dzīvojošo latviešu autoru darbiem neiztikt, vajadzētu arī kādu turpinājumos iespiežamu garāku stāstu vai romānu. Lai nepārkāptu autortiesības un lasāmvielā būtu vietējais kolorīts, nācies pie darba ķerties pašai.

Rakstīt mācījusies no meistariem: “Lasīju un studēju to, kā autori virza savu varoņu gaitas, kā izkārto sižetu. Tā sacīt – prozu mācījos rakstīt aplam prozaiski.” Tiesa, teorētiska un arī praktiska pieredze ar rakstīšanu jau bijusi Latvijā, jo, kaut ieguvusi ekonomikas maģistra grādu un strādājusi ar Eiropas Savienības projektiem, ir arī žurnālistes pieredze, turklāt savulaik beigusi Maskavas Literatūras institūta Dramaturģijas nodaļu. Uzreiz gan piebilst: garprozas žanrā “Vēstule draugos” ir debija.

Par pārcelšanos uz Īriju Sandra saka vienkārši: “Atbraucu šurp ar dēla ģimeni un iestrēgu. Šogad jūlijā apritēja apaļi desmit gadi, kopš dzīvoju Īrijā. Man pavērās iespēja strādāt Īrijas latviešu avīzē, un tas bija pārāk liels kārdinājums, lai no tā atteiktos.”

Tagad dzīve Īrijā šķiet tik ierasta, ka mājās braukšanu uz pastāvīgu dzīvi Sandra īsti neplāno: “Man ļoti patīk Latvijā ciemoties, satikt radus un vecos draugus, vienvārdsakot – būt tūristam. Bet mana intuīcija, un ne tikai intuīcija vien, saka – Latvijā nevienam tā īsti aizbraukušie nav vajadzīgi, izņemot, protams, radiniekus. Es pat tā uzreiz nevaru iedomāties, ko varētu darīt Ogrē vai Rīgā, ja atgrieztos pavisam. Kur strādāt, no kā izdzīvot? Desmit gados viss ir arī ļoti pārmainījies. Sajūtās jau gribētu gan atpakaļ. Bet, ja tā notiktu, tad laikam man neatliktu laika ne lasīšanai, ne rakstīšanai, un to es noteikti negribētu.”

Sandra pati labprāt arī lasa – visu, ko vien Īrijā var atrast latviski: “Paldies Dievam, Dublinā veidojas sava latviešu bibliotēka, kurai grāmatas nāk gan no Anglijas Straumēnu bibliotēkas, gan no ASV trimdas bibliotēkām. Un grāmatu saraksts te ir īpaši interesants – pat tādi unikāli izdevumi, kas drukāti pirmajos pēckara gados dīpīšu nometnēs Vācijā. Sev tieši šeit atklāju Artūru Voitkusu. Ļoti labs stāstnieks. Esmu izlasījusi praktiski visus viņa darbus, jo tie dod arī ļoti labu priekšstatu par to, kā latviešu kara bēgļi veidoja savu latvisko dzīvi ārpus Latvijas. Patīk Nikolajs Kalniņš, Zīverta lugas, Ivaskas dzejproza…”

Savukārt, ja latviešu grāmatas aptrūkušās, Sandra lasa angliski, arī īru rakstniekus – gan klasiku, kā Viljams Jeitss, kura dzejā saista neparastā rēgaini baisā noskaņa, vai Džeimss Džoiss ar pasaulslaveno “Ulisu”, ko īsteni var novērtēt tieši Dublinā, izstaigājot romāna varoņa un vienlaikus arī tā autora ierastos maršrutus. Tāpat interesanti šķiet tas, kā mūsdienu īru autori redz Īrijā dzīvojošos latviešus – šādi sižeti ievijas Maikla Olaflina dzejā vai Eiona Maknamē un Deklana Gormana lugās, piemēram, Maknamē “Uz ziemeļiem no Rīgas”.

“Lata romāna” lasītājiem Sandras Bondarev­skas debijas romāns piedāvā svaigu skatu uz ģimenes un paaudžu attiecībām. Romāna centrā – Raina un viņas meita Evita, kura vairākus gadus dzīvojusi Latvijā, kamēr māte strādājusi Īrijā. Pēc Laimas Muktupāvelas “Šampinjonu derības” šis ir pirmais latviešu romāns, kurā izjūtama latviešu ikdienas dzīve Īrijā, kas nu ir gan mainījusies, jo atrodami labāki darbi, iegūts zināms turības līmenis, izveidojusies vietējo latviešu sabiedrība ar savām tradīcijām un organizācijām. Tikai sāpe, ko spiesti izdzīvot Latvijā palikušie bērni, kuru vecākus darbā uz ārzemēm aizdzinusi nepieciešamība nopelnīt, lai dzīvotu, ne tikai izdzīvotu, palikusi tāda pati. Romānā ir pats galvenais – tēli, kuriem gribas un ir vērts just līdzi.

Pievienot komentāru

Komentāri (30)

  1. Latvija turists,laimes mekletajs un migrants Irija.

  2. Skats no LV iekšām! Atbildēt

    Kas ta LV latviski runājošie galīgi degradējusies, ja bauro viens otru?
    Kura .. rausta, ja kāds Jums svešs cilvēks dzīvo ārpus Latvijas, a?
    Tuvinieki, piemēram, priecājas, kas no Īrijas, Lielbritānijas, ASV vai Zviedrijas sūta vai atved naudu un tā skat ik gadu uz Latviju tiek nogādāti 500 miljoni (!!!) eiro!

  3. Es gan esmu atgriezusies Latvijā un esmu par to ļoti priecīga un apmierināta ! Arī alga neatpaliek no ārzemju algas. Un man vairs nav jāskumst pēc Latvijas, pēc mammas, ģimenes, mežiem un ziemas. Es uzdrošinājos atgriezties un esmu priecīga.

  4. Katrs jau dzīvo, kā prot, tur, kur viņam ir labāk.
    Taču tie teksti par to, ka cilvēks te nevienam nav vajadzīgs – drusku muļķīgi. Latvijā ir grūtāk ļoti daudziem. Daļa no aizbraucējiem ir tie, kuri vēlas kaut ko atšķirīgu, citu pieredzi, dzīvesstilu, laikapstākļus. Otra daļa – tie, kuriem tur ir vieglāk, kuriem šeit bija grūti.
    Bet, kas ir tā “valsts”, kurai tiek pārmests par to, ka viņi te jūtas nevajadzīgi? Tā valsts esam mēs paši. Kas liedz priekšniekam pateikt, paldies, darbiniekam par labi paveiktu darbu? Kas liedz no rīta, pasveicinot kaimiņu, viņam uzsmaidīt? Nerunāsim par to, ka daudzi aizbraucēji šeit ir atstājuši savus bērnus, kuriem viņi ir vajadzīgi.
    Cilvēkam raksturīgi attaisnot savu izvēli, kā labu. Taču ir arī otra puse.

    • Labi teikts. Ta ir. Dzivoju arzemes un atpakal netaisos, bet mana izvele nekadi nav saistita ar jusanos nepiederigai, nevajadzigai utt. Loti nogurdina demagogija par so temu. Kur tam aug kajas?

  5. “tikai arstus mak latvija izzmantot,pa brivu turisti suna apmistie.”

    Pie Latvijas sabrukušās veselības un izglītības sistēmas (ko pierāda minētais komentārs), es pie Latvijas kukuļņēmēja, studiju laiku špikotāja ārsta neietu, ja man piemaksātu.

  6. Pēc 10 gadiem esmu devusies prom no Īrijas. Ne uz Latviju. Uz ASV. Un, ne pēc Latvijas es skumstu…..skumstu pēc Īrijas.

  7. tikai arstus mak latvija izzmantot,pa brivu turisti suna apmistie.

    • Brīnos gan > Anonymous Atbildēt

      Lumpeni, galīgi .. esi, ja uzskati, ka LV medicīna ir bez maksas??? Kur nu vēl atbraucējiem no citām valstīm!
      Katru dienu nabagmājas nabagi vāc 10 000-šiem naudu ziedojumiem, lai bērnu vai pieaugušos ārstētu Igaunijā (Baibai aknu pārstādīšanai) vai Austrijā (dziedātājam Gobziņam) vai vēl kam citam …

  8. @kapec komentārs izskaidro, kāpēc Latvija ir failed state. Ne tikai aizbraucēji, bet arī palicēji Latvijā redz, ka neeksistē nacionālās saites – ir tikai ģimenes un draugu saites. Ar to ir par maz, lai valsts funkcionētu, jo šajā gadījumā valsts izliekas, ka tā rūpējas par saviem pilsoņiem, bet ierēdņi uzskata, ka nodokļos savāktā nauda ir viņu biznesa augļi. Īrijā atšķirībā no Latvijas eksistē un funkcionē valsts iekārta. Viss stāsts.

    Latvieši jau Krievijas impērijas uzplaukuma laikos, kad tā kļuva par normālu eiropeisku valsti bija apzinīgākie pilsoņi un ieņēma augstus amatus un izsitās dzīvē – kāpēc lai kaut kas tāds pats nenotiktu citās eiropeiskās valstīs? Tas bardaks kas ir Latvijā ir pašu radīts, kur valsts sile ir radu un draugu vajadzībām un pārējie ir lieki – vai dzīvo Latvijā vai citur kāda atšķirība. Riešanās un plēšanās nabagu starpā vietu pie siles tāpat nenodrošinās.

    Un nevajag visu tik ļoti dramatizēt – ES ir jūsu visu valsts. Gan to, kas dzīvo Latvijā, gan – Īrijā. Drīz zudīs ES valstu suverenitātes garanti – armijas un tiks veidota vienota ES armija. Un īsti nesaprotu par ko pārmest tiem, kas dzīvo Īrijā – manā izpratnē tie ir lauki, drīzāk jāsatraucas, ka Latvijas lauki paliek tukši un cilvēki uzskata, ka ūdensgalva var aizvietot un nodrošināt to pašu dzīves vidi un plašumus tiem, kas dzīvoja laukos.

    • Investējiet Latvijas laukos, veidojiet sasniedzamas skolas, slimnīcas, uzturiet ceļus domājiet par pasažieru vilcienu sastāviem, nevis tikai kravu pārvadājumiem un Satiksmes ministrijas biznesa peļņu, tad arī nelauzīsiet galvu par to kāpēc cilvēki dodas prom un nenāk atpakaļ. Tās tak nav nekādas jaunās problēmas – tās pašas kas bija pirms 10 vai 20 gadiem netiek risinātas arī šodien.

  9. Ne jūs zināt cilvēku ne viņas stāstu,galvenais atrast iemeslu par ko kaut ko pārmest. Šis ir pozitīvs stāsts par to kā cilvēki ārzemēs turpina latviskumu. Pat dzīvojot ārzemēs tiek ieguldīts Latvijas sociālajā dzīvē un līdz ar to arī nakotnē.
    Pēc gadiem tā visa būs vēsture un stāsts par latviešiem Īrijā būs iemūžināts. Latviešiem ir saistība ar Īriju pagātnē un būs arī nākotnē. Ne jau dzīvošana Latvijā tevi padara par Latvieti. Esmu diezgan pārliecināta ka latvieši kur dzīvo ārzemēs ievero un turpina latviskumu un tradīcijas vairāk ne kā tie kas dzīvo Latvijā. Bet galvenais jau ir kādam ko pārmest,vai ne?

  10. Tas skan dīvaini – es Latvijā neesmu vajadzīgs. Īrija ar bez atbraucējiem bojā neietu. Bet tur bija jāpacīnās par izdzīvošanu, un atgriežoties Latvijā būtu tas pats.
    Tik viena lieta, ko Īrijā neredzēt – sniegotus laukus un saulainas vasaras dienas bez riska, ka pēc stundas jau atkal līs.
    Visa tā kopienu būšana ir un paliek Latvijas surogāts, to jelkurš pēckara trimdas latvietis apstiprinās

    • Lai cik dīvaini tas skanētu tavās ausīs, bet mēs tiešām jūtamies vairāk vajadzīgi Īrijai kā Latvijai. Īrija šo vajadzību pēc mums apliecina ikdienā un darbos – ar labvēlīgu attieksmi, ar labu algu, ar morālu gandarījumu, sociālām garantijām, ar drošību, ka palīdzēs grūtā brīdī, ka sniegs ārstēšanu slimībā, ka nodrošinās vecumdienās ar labu pensiju.
      Latvija – vairāk ar tušām runām un prievīšpatriotismu. Bet nu jā, Latvijā ir sniegs. Veseli ēduši, ha, ha!
      Pa šiem gadiem pie Īrijas klimata ir pierasts. Šovasar sanāca gluži saulaina un sausa vasara. Rīt iesim kazenēs.

  11. Un kamdēļ mūs sevi piesiet zemei, politikai un nodokļu sistēmai, kurā esam piedzimuši? Kam par godu? Un tad izdzīvot un sūdzēties, krāt sevī negatīvas emocijas un dot tās tālāk. Ja mēs varam būt lepni saglabājot kultūru, kurā esam piedzimuši, tradīcijas, paražas, tām nevajag konkrētu telpu, tām vajag cilvēku. Es varu būt lepna latviete arī Paragvajā, lepoties ar tautastērpu, dziesmām, ēdienu un visu, kas pieder man un manai tautai, jebkur tā būtu. Domāsim plašāk par valsts robežstabiņiem un valsts iekārtām, dzīvosim laimīgāk sev un saviem bērniem!

  12. Skauğu bars.latviesi ka tik viens otru aprietu. Kãpêc gan vinai bùtu jãmocãs šeit ar, labâkã gadíjumã pa 500 euro menesi,ja vina var dzivot tur un pelnit 500 euro nedela,un var pilnibaa nodrosinat gimeni utt.Ja pašiem butu tãda iespeejama,pat acis nepamirksinatu un begtu prom no šî cauruma.labãk lepotos,ka švesas zemees tik apnemigi latviesu,nevis aprietu te:-)

  13. Es arī dzīvoju Dublinā un atgriezties neplānoju. Latvijā ir labi, kamēr esi ciemiņš ar Īrijā pelnītu naudu kabatā. Bet tas tā. Dublinā un Īrijā vispār jūtos mājīgi. Nezinu, kāpēc tā, bet šī sajūta pārņēma ļoti drīz pēc atbraukšanas. Patīk viss – laipnie, labvēlīgi noskaņotie īri, mūzika, ēdiens, paradumi un daba. Katrs protams, Īriju redz citādi… “Vēstuli draugos” lasījusi neesmu, bet to noteikti izdarīšu.

  14. Pilnībā pievienojos ,,kāpēc”. Gan jau Ogrē un Rīgā atrastos nodarbošanās, kura neliegtu vakarpusē lasīt.

  15. Skumji, ka mūsu žurnālisti tīksminās par šo situāciju.

  16. …tajā foto šamā izliekas sevis dēļ un melo, tieši tāpat, sev… ar zemtekstu, redz, kāda es labā, īstā… nožēlojami.

  17. Nu ja Jūs tur atlikušie pacenšaties priekš aizbraucējiem izveidot labvēlīgāku vidi .lai atgriestos

    • Tātad tikai uz gatavu? Paši jau neies svīst. Labāk grāmatu palasīt.

    • Tikai idiots var iedomāties, ja cilvēks Īrijā vai vienalga kur ārpus Latvijas, jau nodzīvojis 10 gadus! tad apgrūtinoši iedomāties, ka viņš pēkšņi var tā sailgoties pēc atgriešanās!
      Latvieši, kas bēgļu gaitās uzreiz pēc kara- 1945 un tml. gados devās bēgļu gaitās projām no Latvijas nu kaut kā neraujas atpakaļ … Jā, ir atbraukuši pie radiniekiem, dažs pat mēģinājis pārcelties uz Latviju, bet drīz vien atgriezies atpakaļ …
      Mēs Latvijā nevienam neesam(!!!) vajadzīgi, ja nu vienīgi ģimenei(!!!) !!!
      Liecina arī ārkārtīgi lielā iedzīvotāju mirstība … 28 000 ik gadu!

  18. Patiesībā jau jebkurš cilvēks, jebkurā valstī tā pa īstam vajadzīgs tikai saviem radiniekiem. Sajūta, ka pati priekš sevis meklē attaisnojumu palikšanai. Pieradusi pie ērtībām un viss. It kā jau neko pārmest nevar, bet ….Un tajās sejās bildē visas pasaules skumjas.

  19. Izņemot radiniekus. Bet patiesībā visi cilvēki tā pa īstam vajadzīgi tikai saviem tuviniekiem. Vai tad Īrijā ir kāds, kurš bez viņas nevarētu dzīvot? Tāda sajūta, ka pati sev meklē iemeslu, lai neatgrieztos. Pieradusi pie ērtas dzīves, saprotams. Neko nevar pārmest. Bet uzskatīt to par pareizu arī grūti. Un tajā foto…visas pasaules skumjas.

    • Starp citu- bilde ir uzņemta 3×3 Īrijā, Daudzinājuma laikā. Neceru, ka daudzi no šejienes komentētājiem zina, kas tas ir…. nekādu pasaules skumju tur nav, bet gan brīdis, kad klātesošajiem ir iespēja aizdomāties par kaut ko daudz lielāku nekā ērta dzīve, ēdiens un apģērbs. Iespēja padomāt par savām saknēm, tautu, vēsturi…. Cik bieži Latvijā dzīvojošie to dara? Nav taču laika – jācīnās par izdzīvošanu….

      • Ziniet ir mums te arī Latvijā šādi tādi festivāli, atbrauciet biežāk, varbūt pamanīsiet, ka savā zemē svinot savas tradīcjas, ir daudz priecīgāka sajūta 🙂
        Ir nācies arī man diezgan ilgi tālumā peļņā būt, bet NEKAD nav bijušas šaubas par atgriešanos, jo kur gan vēl citur latvietim dzīvot, ja ne SAVĀ LATVIJĀ !
        …Vai gan var būt vēl kas svarīgāks par SAVU ZEMI ?

        • Hmmm, 3×3 nu gan diezin vai var nosaukt par festivālu… Skaidrs, ka nezināt… Tā ir pasaules latviešu saietu kustība, kas radās pirms 35 gadiem ASV un nu jau ir izplatījusies teju pa visu pasauli, arī Latvijā.
          Par to, ka Latvija joprojām ir mūsējā, pastāv nopietnas šaubas, un ne jau tikai man.
          Un par SAVU ZEMI man daudz svarīgāka ir SAVA DZĪVE – jēgpilna dzīve, nevis nepārtraukta cīņa par izdzīvošanu. Otras dzīves man vairs nebūs, tāpat kā nebūs otras iespējas pavadīt laiku ar saviem bērniem, kamēr viņi vēl tikai aug, izglītot viņus un būt blakus. Es būtu ļoti, ļoti laimīga, ja tas varētu notikt Latvijā. Diemžēl…
          Taču katram savs ceļš ejams un galvenais – nenosodīt tos, kuri iet uz citu pusi nekā tu pats.

        • Skats no abām pusēm Atbildēt

          Ak tad esi Latvijas latvietis, tad kāpēc tā lepojies ar savu …STULBUMU, a???
          Jau tik tālu DEBILIZĒJIES, ka nezini, kas ir ĪSTU latviešu latviskās dzīves ziņas nometne 3 x 3, kas LATVIJĀ notiek jau 20+ gadus, bet citur pasaulē jau 35 gadus! un kurā pulcējas latvieši no visas pasaules!
          No kuras miskastes izlien šie pastulbākie LV “patrioti”, tādi kā tu, atliek minēt!

Draugiem Facebook Twitter Google+