Latvijā
Politika

Vērtējam partiju solījumus reģionālajā politikā: Nākamā Saeima plaisu neaizbērs0

Gata Šļūkas zīmējums

Līdzšinējā reģionālā politika ir izgāzusies, spriež Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs Gints Kaminskis. Tas neesot vien viņa personiskais, bet Pārresoru koordinācijas centra vērtējums Nacionālā attīstības plāna “NAP 2020” izpildei. Latvija, salīdzinot ar citām ES valstīm, no 4. vietas beigās ir nokritusi uz priekšpēdējo. Ieskatos. Jā, rādītājs “iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju dispersija (%)” nav sasniegts. Un daudzi citi. Ko partijas piedāvā labot?

9 vai 29 novadi

Bērnībā kopā ar vectēvu uz pagasta centru braucām ar zirga pajūgu. Kad vedām graudus malt uz dzirnavām, tad pie reizes viņš iegāja pagastmājā. Ceļš prasīja pusstundu. Tagad uz pagasta centru ar automašīnu – piecas minūtes.

Reti kur ir tāds novada centrs, kuru nevarētu pusstundā sasniegt ar auto vai autobusu. Bet vajadzību ir krietni mazāk un retākas. Pagastmājai nav jābūt tuvāk par veikalu vai pastu. Tāpēc jāpiekrīt Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vērtējumam, ka “novadi ir mazas, neefektīvas ekonomiskas vienības” un ka “nepieciešami jaudīgāki novadi, kas spēj efektīvāk risināt iekšējos sociālos jautājumus”. Cilvēki drūzmējas pilsētās, un teritoriālajai reformai ir jāspēj pielāgoties atvērtas pasaules radītajām pārmaiņām. “Pie reformas mēs neizbēgami nonāksim – tas ir tikai laika jautājums,” atzīst arī pašreizējais reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards (Nacionālā apvienība), kam neizdevās to pavirzīt uz priekšu.

Faktiski visas partijas, kam lielākās izredzes iekļūt Saeimā, izņemot ZZS, ir par administratīvi teritoriālās reformas turpināšanu. Vienīgā partija ar vārdu “reģions” nosaukumā ir visnekonkrētākā: “LRA atbalsta efektīvu valsts un pašvaldību pārvaldību. Neviena reforma nedrīkst notikt reformas dēļ.” “Jaunā Vienotība” iestājas par novadu skaita samazināšanu vismaz uz pusi. Nacionālā apvienība, kas šobrīd vada reģionālo attīstību, ir viskonkrētākā: jāpanāk, lai iedzīvotāju skaits pašvaldībā nebūtu mazāks par astoņiem tūkstošiem. Viskardinālāk un lakoniskāk reformas ceļu iezīmē Vjačeslavs Dombrovskis (“Saskaņa”): “Veidosim deviņus reģionus ap lielajām pilsētām.”

Kā dzied tai Paula dziesmā “Sanāciet, sadziediet” – “Tumšajā naktē un zaļajā zālē, Dziesmu par deviņiemi novadiem”…

Kaspars Gerhards gan min, ka pēc reformas pašvaldību administrācija būtu samazināma vismaz par 6% līdz 10%, samazinot arī deputātu skaitu. Negribu vēlreiz klausīties, kā tas bija pirms iepriekšējās reformas, kad 2009. gadā piespiedu kārtā veidoja novadus – ka administrēšana izmaksāšot lētāk. Tas nepiepildījās. Pagasta pārvaldnieks nesaņem mazāk kā iepriekš pagastvecis. Grāmatvedis pārcēlās uz novada centru un saņem vairāk. Arī nākamajā reformas solī kvalificētāku speciālistu piesaistīšana lielākajos novadu centros izmaksās arvien dārgāk. Galvenais vērā ņemamais arguments par reformu būtu nevis novadu iedzīvotāju skaits vai mazāka administrācijā, bet tā spēja saimniekot bez dotācijas un labāki pašvaldības pakalpojumi iedzīvotājiem izglītībā, veselībā, kultūrā, drošībā.

Taču ir viens būtisks šķērslis, kāpēc līdzšinējam ministram Kasparam Gerhardam neizdevās ar likumu noteikt 29 sadarbības teritorijas kā aizmetni lielākiem novadiem vai apriņķiem. Tā nav tikai ZZS bremzējošā pozīcija: “Pašvaldību apvienošana var notikt tikai pēc brīvprātības principiem.” Līdz ar reformu jāmainās arī valsts iestāžu un aģentūru strukturālajam izvērsumam valsts teritorijā – tiesām, policijai, VID, Lauku atbalsta dienestam, civilajai aizsardzībai utt. Pašreiz pakaļ katram valsts pakalpojumam jābrauc uz citu pilsētu. Bet tās sakoncentrēt vienos un tajos pašos reģionālajos centros nav tik viegli. To apzinoties, ministri valdībā labprātāk piebalso ZZS un saka: lai vispirms novadi paši vienojas, kuriem apvienoties… Tikai “Jaunā Vienotība” nākamajā Saeimā pieļauj piespiedu soļus no valsts puses.

Rūpnīcas laukos izsapņotas

Taču valsts mērķis nedrīkst būt tikai sekošana lauku iztukšošanās tendencei, veidojot arvien lielākus novadus un būvējot labākus ceļus, pa kuriem aizbraukt no tiem, bet vecmāmiņas spiežot digitalizēties, lai tā spētu visu iespējamo no valsts saņemt elektroniski, arī e-veselību.

Galvenais ir ražošana jeb darbavietu radīšana laukos vai lauciniekiem aizsniedzamā attālumā. Te iespējamas divas pieejas: bāzēties uz laukos pieejamo izejvielu pārstrādi un veidot jaunas nelauksaimnieciskās darbības ražotnes.

Reģionālās politikas lielākais risināmais rēbuss, pakļaujoties centralizācijas tendencei, ir: cik centrus izvēlēties.

Partijas ir piesardzīgas un nerunā par jaunām rūpnīcām laukos, jo saprot – šo rūpnīcu strādnieki sen jau aizbraukuši. Tas ir neatgriezeniski nokavēts. Tāpēc būtu jāpriecājas par jaunu vēja parku izveidi, bet – ne.

Kamēr Latvijas Reģionu apvienība prasa vienādu pieejamību struktūrfondiem salīdzinājumā ar aktīvajām izredzētajām pašvaldībām, “Attīstībai/Par!” iestājas par atsevišķu Eiropas fondu izlietojuma plānu reģioniem – pēc reformas katram novadam piesaistīt investīcijas rūpnieciskajai ražošanai.

Kas traucē dejotājam?

Reti kura Latvijas pašvaldība mērķtiecīgi virzās uz investoru piesaisti. Tās savu neieinteresētību attaisno ar nodokļu sistēmu. Pašvaldību ieinteresētību uzņēmēju piesaistē sola palielināt dažas partijas. Kaut arī dažādos forumus uz to pieļāvīgi raugās arī ZZS pašreizējā finanšu ministre, rakstiski gatavību apliecina “Jaunā Vienotība” un “LSDSP/KDS/GKL”. “Novadiem ir jāsaņem ienākumi no uzņēmējdarbības aktivitātes novadā,” uzskata Raimonds Čudars, “JV” VARAM ministra kandidāts. “Novirzīsim 2% no PVN konkrētās pašvaldības budžetā, kurā uzņēmējs veic uzņēmējdarbību,” sola Valdis Šakars no tās otrās minētās.

Interesantākie, bet apšaubāmākie (jo prasītu valsts līdzfinansējumu) piedāvājumi reģionālās plaisas mazināšanai ir Kaspara Gerharda (NA) doma par UIN un NĪN atvieglojumiem par 90% pierobežā un Nellijas Kleinbergas (LRA) ierosinājums budžeta absolventus nosūtīt darbā uz reģioniem par 1,2 reizes lielāku atalgojumu.

Taču arī “pastāvošajā iekārtā” pašvaldībām ir atšķirīga pieeja investīciju piesaistē un jaunu darbavietu radīšanā, ko nevar skaidrot ar neveicinošu nodokļu sistēmu. SIA “Piche” īpašnieks Pēteris Senkāns intervijā man atzina, ka nonācis pie secinājuma, ka Rīga dara visu, lai projekti tiktu kavēti, īstenotos lēni. Daudzi ārzemju investori Latvijā neienākot, pirmkārt, Rīgas faktora dēļ.

Un tikai otrkārt un treškārt, nepietiekama atbalsta dēļ un cenu dēļ.

“Kāpēc IKEA ir Stopiņos, nevis Rīgā? Tāpēc, ka Stopiņos projektu izskata nedēļu, nevis pusgada laikā. Man Rīgā joprojām stāv iesniegts projekts, kurš nav apstiprināts. Pa šo laiku citu projektu “Ulmaņa parks” Mārupes pašvaldībā ne tikai esmu apstiprinājis, bet arī uzbūvējis un pārdevis. Mārupē ir ļoti eiropeiska pašvaldība, kura saprot, kāds labums novadam no nodokļiem. Turpretim Rīgā pašvaldība gaida labumu sev. Šāda domāšana par savu labumu visu bremzē,” saka Senkāns.

Receptes dzīviem laukiem

Lauki nebūs dzīvi, pastāvot tikai lielsaimniecībām tajos. Bet te slēpjas otrie maldi. “Lielie lauksaimnieki, pašiem negribot, ir veicinājuši iedzīvotāju migrāciju,” uzskata Nellija Kleinberga (LRA). Ne vien koncentrēšanās efektīvākās saimniekošanas formās ir aizdzinušas uz pilsētu lielsaimnieka mazāk veiksmīgos kaimiņus. Arī zemnieku novecošanās un kaimiņu bērnu izvēle strādāt pilsētā vai ārzemēs ir pavērušas lielsaimniecībām iespēju izplesties. Ne jau lielsaimniecības iztukšo laukus, bet valsts laikus nepavērtā iespēja agrobiznesa jeb pārstrādes attīstībai.

Šis ceļš ir izpētīts pirms astoņiem gadiem. Deviņi zinātnieki toreiz veica pētījumu “Latvijas lauku telpa – attīstība un tās izaicinājumi”. Tajā izskaitļoti četri scenāriji laukos. Pirmais – pašplūsma. Otrais – agrobizness. Trešais – sīkražotāju scenārijs. Ceturtais – rūpniecība laukos.

Zīmīgi, ka pēc pirmā scenārija – nedarīt neko – tika paredzēts, ka lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā toreizējo 77,5 tūkstošu vietā 2020. gadā strādās 23 tūkstoši. Pēc CSP datiem, šā gada vidū šais nozarēs strādāja 22,8 tūkstoši…

Agrobiznesa scenārijā zinātnieki sarēķināja, cik darbavietas rastos, ja visas lauksaimnieciskās izejvielas pārstrādātu tepat. Piemēram, ja graudus neeksportētu, bet pārstrādātu – tad nāktu klāt pievienotā vērtība 32 miljonu eiro apmērā un 700 strādājošo. Bet ja tos izmantotu gaļas ražošanā un piena ražošanā, tad papildu 4000 strādājošo ražotu gaļu, bet piena pārstrādē vēl 1200 cilvēkiem būtu darbs. Un tā tālāk. Pavisam tad, pieskaitot pārstrādi un pieaugušos pakalpojumus, laukos būtu darbs 232 tūkstošiem. Pašreiz par šādu scenāriju ieminas vienīgi ZZS (kas traucēja līdz šim?) un “Saskaņa”.

Jaunajā Saeimā modē būs mazās un vidējās saimniecības – rinda partiju (JKP, Nacionālā apvienība, LRA, “KPV LV”, ZZS) tagad steidz atbalstīt trešo – sīkražotāju – scenāriju. Ar vai bez uzsvara uz bioloģisko lauksaimniecību. Kurš lēmis, ka lielsaimniecības nevar būtu bioloģiskas?

Lielas vai mazas – jāpiekrīt, ka bioloģiskā lauksaimniecība var būt laba Latvijas niša Eiropas tirgū.

Tikai “Jaunā Vienotība” sliecas uz ceturtā scenārija īstenošanu un plāno daļu lauku attīstības naudas novirzīt nelauksaimnieciskajam atbalstam, lai dažādotu uzņēmējdarbību. Zinātnieki secināja: 2008. – 2010. gadu atbalsta programmā vienas nelauksaimnieciskās darba vietas radīšana laukos sabiedrībai izmaksāja ap 25 tūkstošus eiro. Vai tie, kas programmās to ierakstījuši, zina, kur un cik daudz ņemt naudu?

Kopsavelkot, viskompetentāko – izstrādātāko un īstenojamāko – skatījumu reģionālajā politikā demonstrē ZZS, “Jaunā Vienotība”, “JKP”. Skopi, bet ceļš iezīmēts “Saskaņai”, bet vismazākā saprašana, kas darāms ārpus Rīgas, – “KPV LV”. Bet, pat ja pie varas nonāks tālredzīgākie, plaisu starp reģioniem un lielpilsētām nākamajā Saeimā viņi neaizbērs.

Lasiet vēl:

Jautājam partijām: Kā novērst lauku tālāku iztukšošanos?

Jautājam partijām: Vai atbalstāt lielāku novadu veidošanu?

Jautājam partijām: Kā samazināt plaisu starp Rīgu un reģioniem?

Partiju piedāvājumu ārpolitikā, aizsardzībā un “LA” vērtējumu lasiet šeit.

Partiju piedāvājumu ekonomikā un “LA” vērtējumu lasiet šeit.

Partiju piedāvājumu labklājībā, demogrāfijā un “LA” vērtējumu lasiet šeit.

Partiju piedāvājumu veselības aprūpē un “LA” vērtējumu lasiet šeit.

Partiju piedāvājumu izglītībā un “LA” vērtējumu lasiet šeit.

Publikāciju projektā “Saeimas vēlēšanas 2018. Ko sagaidām, ko mums sola” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.

LA.lv