Viedokļi
Komentāri

Juris Lorencs: Nākotni nav iespējams prognozēt 16

Juris Lorencs

Nupat aizvadītā ceturtā latviešu zinātnieku kongresa noslēguma diskusijas tēma sevi pieteica visai skaļi: “Latvijas formula 2050 – attīstības scenāriji. Latvija ceļā uz viedvalsti”. Kas mani patīkami pārsteidza, ka viedās tehnoloģijas netika glorificētas, pasludinātas par pašmērķi. Esam sapratuši, ka nākotne neslēpjas tikai visa un visu digitalizācijā, arī e-veselības ieviešanas process kaut ko būs iemācījis. Vismaz šie mūsu gudrākie prāti apzinās – visa centrā ir cilvēks, tā dzīves kvalitāte, veselība, izglītība, drošība.

Lai labāk saprastu, kāda būs Latvija pēc trīsdesmit diviem gadiem, mums jāatskatās tikpat senā pagātnē. Un tad mēs redzam, ka patiesībā nākotni vairs nav iespējams prognozēt. Trīs lietas, kas šajā laikā dramatiski izmainījušas teju vai katra cilvēka ikdienas dzīvi, – valsts neatkarība, mobilie sakari un internets. 1986. gadā par Latvijas neatkarību jau varēja sapņot, bet viedtālruņi bija aprakstīti zinātniskās fantastikas romānos. Nav pamata domāt, ka nākamajos trīsdesmit divos gados dzīve mainīsies lēnāk. Jācer, ka nav gaidāmi lieli politiski satricinājumi, kaut gan Krievijas uzvedība, Amerikas centieni izolēties, Ķīnas un Indijas augošā varenība, demogrāfiskās pārmaiņas pasaulē un Eiropas pašreizējais vājums liek būt piesardzīgiem. Tas, kas noteikti mainīsies aizvien straujāk, – tehnoloģijas. Ātrums, ar kādu mūsu dzīvē ienāks jaunievedumi, tikai pieaugs. Vai kāds vēl atceras peidžerus? To vieta jau sen ir muzejā! 2050. gadā lietas, par kurām mums šodien nav pat mazākās nojausmas, būs ikdiena. Ļaunas mēles melš, ka cilvēks būšot saslēgts ar datoru…

Šādos gluži vai neprognozējamos ap­stākļos Latvijas attīstības stratēģijai jābalstās uz trīs līdzvērtīgiem pīlāriem, kas kopumā, viens otru papildinot, spētu nodrošināt valsts un tautas (kas patiesībā ir vēl svarīgāk) konkurētspēju nākotnē. Pirmais ir jaunās tehnoloģijas, to adaptācija un, ja tas iespējams, arī izstrāde tepat uz vietas Latvijā. Piemēram, latviski domājošs mākslīgais intelekts. Ja 13. gadsimtā latviešiem būtu bijuši labāki ieroči, dzelzs bruņas un mūra pilis, tad vācu bruņinieki te ilgi neaizkavētos. Otrais – rūpes par individuālā cilvēka dzīves kvalitāti, ar to saprotot arī it kā tik banālas lietas kā darba vietas un daudzmaz pieklājīgs atalgojums. Lai arī zinātnieku forumā bieži tika uzsvērts, ka Latvijā ir viena no labākajām sakaru infrastruktūrām Eiropā, ātru internetu ieskaitot, cilvēki nez kāpēc turpina pamest valsti. Pie dzīves kvalitātes es pieskaitītu arī labu pārvaldību un lielāku sociālo taisnīgumu.

Bet tikpat svarīgs ir arī trešais pīlārs, tradicionālo vērtību – latviešu valodas, kultūras, tautas mākslas, ģimenes un dzimtas, tīras vides – saglabāšana. Tas jādara pat tad, ja dažkārt līdzinās bezcerīgai iešanai pret straumi. Laikmetā, kad daudzas lietas burtiski sairst, kad sabiedrība, cilvēku dzīvesveids, attiecības un apkārtējā vide strauji mainās līdz nepazīšanai, ir jābūt arī kaut kam vienkāršam, stabilam un nezūdošam. Mēs nekad nevaram zināt, vai senais, pat šķietami arhaiskais pēkšņi neiegūs milzīgu vērtību, kā tas lielā daļā pasaules jau noticis ar tīru dzeramo ūdeni. Un tagad viens gastronomisks piemērs. Katrs gardēdis, kurš nogaršojis Latvijas rupjmaizi, atzīst, ka tā ir labākā pasaulē. Bet maizi cilvēce pazīst jau tūkstošiem gadu. Nāks citi laiki, sabruks valstis un radīsies jaunas, viedās tehnoloģijas mainīsies, bet maize paliks. Lūk, pie šādām lietām tad arī jāturas.

LA.lv