“Naktī pilsēta skaita savus zelta zobus” 2
Kristaps Vecgrāvis (1980) dzimis Rīgā, absolvējis Imantas Latviešu ģimnāziju, studējis kultūras teoriju/menedžmentu Latvijas Kultūras akadēmijā, 2005. gadā beidzis Literāro akadēmiju. Vada mājas lapas. Pirmā publikācija 1998. gadā laikrakstā “Literatūrā Mākslā Mēs”, bet pati pirmā – literārās nometnes “Aicinājums” “Brālības Avīzē”. Pirmais dzejas krājums – “Kaist ķekarā vīnogas” (2005. gads), publicējies žurnālos “Luna”, “Vārds”, “Karogs”, antoloģijās “21 no 21. gadsimta”, “Ko dziedāja Rīgas gaiļi?”, “Dzejas diena 2001” un “Dzejas diena 2003”, “Viens dzejolis”, audiokrājumā “Glābiet dvēseles, mūsu?”. Piedalījies dzejas lasījumos. Raksta arī prozu, konsultējis projektu “Jaunie literāti”. Nodarbojas arī ar atdzeju. Šobrīd iesākta otrā dzejoļu krājuma kārtošana.
– Kaut gan esat uz tehnoloģijām vērsts rīdzinieks, jūsu dzejā visai klātesoša daba. Kā tas nākas?
K. Vecgrāvis: – Gudri cilvēki teic, ka pasaule zemākajā līmenī ir matemātika, augstākajam līmenim acīmredzot ir jābūt vairāk gaisīgam. Varbūt tāpēc dzeja? Patiesībā dzeja ir skaists veids, kā apzināties sevi un pasauli skaistā izteiksmes formā. Tehnoloģijas tādu pieredzi nesniedz. Vismaz pagaidām. Un varbūt labi, ka tā.
– Vai tehnoloģijas dzeju veicina vai nogalina?
– Šis varētu būt viens no jautājumiem, kas pretendē uz lielā jautājuma statusu. Ņemot vērā to, cik ļoti tehnoloģizējas mūsu ikdiena, būtu tikai loģiski, ka arī dzejā būtu redzama tehnoloģiju izpausme. Dzeja arvien paliks autora intīma tikšanās ar savām izjūtām, taču ievērojamāku vietu ieņems dzeja ar multimediālu iedabu – uzstāšanās kopā ar mūziķiem, performances, videopavadījums. Tā ir vienkārši cita forma, kādā dzeja eksistē. Cilvēks taču, uzvelkot modernu ielas apģērbu un uzliekot austiņas, aizvien taču ir tas pats cilvēks.
– Kura ir jūsu mīļākā datorspēle un kādēļ?
– Pēdējā laikā datorspēlēm atliek maz laika, tomēr, kad ir iespēja, uzspēlēju kaut ko no stratēģiskajām spēlēm – tas labi trenē prātu un kopj izpratni par dažādu resursu lietojumu.
Degošā spalva
svētī mani purva dūkstīt
arvien dziļāk dzelmē eju
atmini tu gaišā debess
manu neizteiksmīgo seju
atmāj man dzegužpirkstiņ
uzšalc vēl priedīt vēju
atmini tu gaišā debess
manu neizteiksmīgo seju
rāva viļņo mīkstu gultu
zaļas zāles maigo leju
svētī mani purva dūkstīt
arvien dziļāk dzelmē eju
Vēsi pār sūnām
1
Vēsi pār sūnām plūst izdegušo jāņtārpiņu mirga.
Brūnošā hitīnā klust čalošu limfvadu līkumi.
Šī ir krāsns izdzišana bez putošas birgas,
Satikšanās un šķiršanās likumi.
2
Savu zvana mēli nakts lapās kusli kulsta,
Grūžot gaisu damakšņa glīvjainajos zaros.
Viss, ko laiks uz ilgu miegu zemē gulsta,
Uzplauks tālos aizpavasaros.
3
Miglas sapītas gurst koku spraunās plaukstas.
Blāvos pavedienos dzied un nomirst balsis.
Arī rīts kādam ir bezgalīgs aukstums.
– Vai nāksi ar mani un lēktā salsi?
4
Kā no saknēm nošķeltā kailā trauslā klūgā
Zelta naktenē spārdās pagalam vārs lūgums –
– Vai neturi kādu naža galiņu zvaigžņu gaismas?
– Nē, vairs tikai tālas, dzedras plaiksnas.
Februāris
Vējš jau ceturto dienu izbradā krasta kārklus:
Klusēju ar tevi, bet nespēju vēl pārklust
Pāri mūsu dienām, pāri sudrabmēnesim,
Un neticu vairs ne savām, ne tavām debesīm.
Kristāla ziemu vakars dzērušām rokām
Izgāž no kausa un konvulsijās lokās.
Naktī pilsēta skaita savus zelta zobus
Zem debesīm kņupus, kamēr slepus to nobur
Kāda nakts būtne ar smagiem plakstiem
Ar vārdiem no jauniem Svētajiem Rakstiem.
Skaņas iestrēgst kliedzieniem savītās virvēs
Un vārīgi trīs kā sala sadzeltas irbes.
O, vakariņu laiks – aiz sienas put čalas,
Ko nespēj pārmākt pat spēcināts alus.
Un katrā logā – pa ēnai no eņģeļa kāda
Un nepanesama nasta – paša āda.
Pēkšņs vējš mani nerimus loka kā kārklu –
Dziedu, cerot pārklust, dziedu, cerot pārlūzt.
***
Es pārmiršu mīlestības lāsītē
Kas netraukta gulēs stiebriņā
Rītā starp nolubušām tāsītēm
Iepretim noras dieviņam
Debess upes gaisīgajā dzelmē
Uz straumes skarta stiebriņa
Tava paviršā skata svelmes
Augšupcelta pie dieviņa
