Mobilā versija
-2.8°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
11. oktobris, 2012
Drukāt

Napoleona dzimtenē Korsikā

Foto - Viesturs SprūdeFoto - Viesturs Sprūde

Agrāk man “kā vēsturniekam” Korsika asociējās vien ar to, ka tur 1769. gada 15. augustā Aiačiu pilsētā dzimis Napoleons Bonaparts. Piedodiet, korsikāņi, biju aprobežots. Korsika ir maza, askētiska, taču ļoti skaista zeme, kurā būtu ko redzēt pat tad, ja tāda Napoleona nebūtu.


 

Salā ir praktiski viss tūristu aktīvai atpūtai – kalni alpīnistiem un taku staigātājiem, šauri ceļi divriteņu braucējiem, smilšu un oļu pludmales. Piekrastes pilsētiņās netrūkst kuģīšu, kuros doties aplūkot ārkārtīgi gleznaino klinšu piekrasti. Korsikai ekonomiski klātos ļoti grūti, ja nebūtu tūrisma, taču tas arī būtu brīnums, ja ceļotāji ignorētu šo par dumpīgu uzskatīto Eiropas nostūri.

Prāmis no Nicas uz Korsikas pilsētu Lilrusu izbrauc plkst. 7 no rīta. Ceļā jāpavada aptuveni četras stundas. Tādu kā mēs, vienkāršu kājām un sabiedriskajā transportā ceļotāju, pasažieru vidū maz. Absolūtais vairākums ģimeņu uz Korsiku paķēruši līdzi savus auto. Netrūkst motociklu, pat kvadriciklu. Publikā praktiski tikai franči un itālieši. Kuģa stjuarti, arī itālieši, visu laiku uzbāžas ar “cabina”, tas ir, kajīšu piedāvājumiem. Vairākums pasažieru maksas “cabina” ignorē un iekārtojas kafejnīcu un salonu krēslos pa visu plašo kuģi. Neiesim jau lieki tērēties! Jau tā esam devušies uz Korsiku no finanšu viedokļa neizdevīgākajā brīdī. Šajā Vidusjūras nostūrī trīsgultu numuriņš pārzvaigžņu viesnīcā augustā izmaksā ap 150 eiro naktī. Ja būtu braukuši martā un aprīlī, tad maksātu tikai kādus 80, bet tad droši vien lītu lietus.

Korsikāņi, tāpat kā latvieši, vēsturiski var “lepoties” ar daudziem un dažādiem kungiem. Te nākuši grieķi, romieši, barbaru valdnieki, arābi, Pizas un Dženovas tirgotāji. Iekšzemē ikdienas noteikšana gan bijusi klanu vecākajiem, zemes īpašniekiem. Bet augstākā pārvalde visilgāk atradusies dženoviešu rokās – tie Korsikā valdījuši no 13. līdz 18. gadsimta vidum. Līdz 1768. gadā Korsiku nolūkoja franči. Nav brīnums, ka itāliskā korsikāņos tomēr vairāk nekā franciskā.

 

Sportiski un relaksēti

Milzīgais prāmis nepavisam nepiestāv ne Lilrusas mazajai ostai, ne pilsētas namiņiem. Izkāpjot krastā, pirmo reizi sastopamies ar dažām Korsikas piekrastes miestiņiem un pilsētiņām raksturīgām likumsakarībām. Pirmkārt, tās allaž ir pieplakušas jūrai, jo tālāk iekšzemē plesties traucē kalni. Otrkārt, vecpilsēta vienmēr ir iekārtojusies pakalnā, attiecīgi ielas, kas turp ved, ir vairāk vai mazāk stāvas. Ja temperatūra ir virs +30o C un piekrauts riteņkoferis pie rokas, brīžiem tas var nešķist romantiski. Bet vēlies ko redzēt, kāp vien pa stāvajām ieliņām.

Lilrusa ir nosacīti jauna. Pagājis tikai nedaudz vairāk par 200 gadiem, kad Korsikas īsajā neatkarības periodā te nolemts izbūvēt ostu, lai iespītētu dženoviešiem, kuri 18. gadsimta vidū vēl kontrolējuši kuģiem daudz piemērotāko Kalvī. Viens no ievērojamākajiem Lilrusas objektiem ir sengrieķu tempļa veidā būvēts tirgus paviljons, kurā tirgo vietējās ēdamlietas – augļus, sieru, medu, žāvējumus. Nedaudz tālāk palmu ēnā suvenīru tirdziņš. Kad vakarā izmetam loku pa pilsētu, izrādās, no tirgotājiem vairs nav ne vēsts – to vietā uzradušies dažāda vecuma vīri, kas smilšainajā laukumā spēlē šejieniešu iecienīto petanku. Spēlē meistarīgi, nopietnām sejām. Azarts rodas, skatoties vien. Nebrīnītos, ja spēle ritētu uz naudu. 
Corsica7065

Korsikas piekrastes raksturīga pazīme ir dženoviešu 16. – 18. gadsimtā būvētie sargtorņi, kādu gar visu krastu saskaitīts 67. Tāpat Lilrusas ostu sedzošā klinšainā zemesraga divos augstākajos punktos slejas bāka un dženoviešu sargtornis. Turp ved serpentīna ceļš. Kamēr raiti soļojam augšup, lai palūkotos uz vakarīgo Lilrusu no augšas, garām individuāli vai bariņos svīzdami tipina dažāda vecuma franči. Treniņš pret kalnu! Ar pleijeru austiņām ausīs un ūdens pudeli rokās. Varbūt tādēļ, ka Korsika ir ideāla aktīvās atpūtas ziņā, radās iespaids, ka franči un korsikāņi ir ļoti sportiski ļaudis. Viņi skrien, ar velosipēdiem mēro kilometriem augstus kāpumus kalnu ceļos, rāpjas augšup pa klintīm, taču peldēt gan slinki. Drīzāk plunčājas silti – dzidri – sāļajos Vidusjūras ūdeņos.

Pludmale Lilrusā ir raupju smilšu. Kur beidzas pašaurā smilšu strēle un promenāde, tūliņ stiepjas šaursliežu dzelzceļa līnija. Diezgan amizanti – ļaudis sauļojas un peldas, bet viņiem garām taurēdams brauc vietējais divvagonu “bānītis”. Korsikā ir vairākas dzelzceļa līnijas, taču visas šaursliežu un visās kursē divvagonu sastāvi. Allaž tūristu piebāzti. Tā arī nesapratām, kādēļ vietējā vara nepadara šo satiksmi intensīvāku. No otras puses, tieši vilcienos piedzīvotais atgādināja, cik dienvidnieki tomēr ir relaksēta tauta. Iedomājieties – jūs gaidāt vilcienu, kas kursē dažas reizes dienā. Tas piebrauc, jau ceļotāju piepildīts, bet uz perona trinas vēl kāds pussimts iekāpt gribētāju. Šķiet, nu nebūs tā, ka satilps visi! Kurš paliks ārā? Tagad vajadzētu sākties nervozitātei, taču nē! Jau tā pārbāztais vagons brīnumainā veidā kā sūklis pamazām uzsūc visus braukt kārotājus. Ārpusē nepaliek neviens. Nekādas grūstīšanās vai lāstu. Un visi kā siļķes mucā, taču smaidot un čalojot, dodas turp, kur nodomājuši. Ventilācija Korsikas vilcienos gan ir lieliska. Gods kam gods.

 

“Pompieri” strādā

Kalvī pilsētā iznāk pabūt, vien caurbraucot. Esam izdibinājuši, ka te pie kāda lielveikala sētas durvīm meklējams autobuss, kas reizi dienā kursē uz nākamo ceļojuma punktu – Portu. Vietējie ļaudis sabiedrisko transportu neizmanto, bet vairākums kalnu ceļos un dienvidnieku braukšanas manierē pieredzējušo franču un itāliešu dod priekšroku saviem auto. Mēs to neatļaujamies. Autobusu atrodam, un drīz ierodas arī gadus 60 veca dāma. Biļešu tirgotāja – nospriežam.

 

Kundze, kā jau lielākā daļa šejieniešu, runā un saprot tikai franciski. Nekas. Franču valodas nezināšana nevienā brīdī Korsikā netraucēja noskaidrot vajadzīgo, jo galvenais taču ir vēlme komunicēt. Dāmu bijām novērtējuši pārāk zemu – viņa izrādījās arī mūsu autobusa vadītāja, turklāt pieredzējusi.

 

Jau izbraucot no Kalvī un tuvojoties kalniem, pamanām dūmu strūkliņu. Vēl pēc brīža satiksmi uz ceļa aptur policija. Ir karsts un sauss, un izcēlies krūmāju ugunsgrēks. Nu augšā kalnos labi redzama uguns, kas straujā tempā aprij zemiem kadiķiem līdzīgos krūmājus, pie augstākiem uzšaujoties gaisā kā liesmu stabs. Mežu ugunsgrēki Korsikai ik gadu nodara lielu postu. Tomēr pēkšņi ugunsgrēka vietai no gaisa pietuvojas divplāksnis, kas straujā pikējumā precīzi uzgāž liesmām ūdens un laikam arī kādu ķimikāliju kravu. Uguns aprimst. Ceļa malā stāvošo mašīnu šoferi un pasažieri aplaudē un atzinīgi runājas. Kad sākas kustība, ieraugām kādas sešas “pompieri” jeb ugunsdzēsēju mašīnas. Ceļa mala izdegusi melna. “Pažarnieki” nav ļāvuši ugunij pārsviesties otrpus šosejas, taču kalnos uzrāpties, protams, nevarēja. Bija jāizsauc aviācija.

Kalnu ceļš no Kalvī uz Portu ir ārkārtīgi skaists. No tā paveras aizgrābjošs skats uz klinšainu līču izroboto krastu. Vienīgā nelaime – pārāk daudz līkumu. Nelielā busiņa šofere brauc strauji un droši, klinšu sienas jāapliec burtiski ik pēc 100 metriem, nepārredzamās vietās uz pagriezieniem tiek signalizēts, jo plaša braukšana vietā, kur divi auto starp klintīm un krauju izmainās knapi, knapi, nav pieļaujama. Pa ceļam kundze vēl paspēj sasveicināties ar pazīstamiem garāmbraucējiem un onkuļiem ciemos. Skati pa logu ir lieliski, taču kādā brīdī saprotam, ka tos baudīt vairs nespējam. Jūtamies kā karuseļos pārbraukušies. Reibst galva. Laikam arī pie kalnu gaisa neesam pieraduši. Vēl stunda viegla nelabuma un sasniedzam Portu ar tās smaržojošajām eikaliptu birzīm.

 

Mirklis kalnos

Ja neskaita tradicionālo dženoviešu cietoksni pie ostas, pilsētiņa nevar lepoties ar arhitektūras pērlēm. Portu praktiski ir tikai viena iela, bet šī ir svarīga bāzes vieta kalnu tūristiem, burāšanas un niršanas sporta cienītājiem. Vasarā pusizžuvusī kalnu upe ceļā uz jūru gadu tūkstošiem drupinājusi klintis, līdz izkārtojusi akmeņu strēli, kur cilvēkiem apmesties. No trim pusēm kalni, no ceturtās – jūra. Mums Portu interesē, jo piedāvā kuģīšu izbraukumus gar UNESCO sarakstā iekļautajām Skandolas dabas rezervāta granīta klintīm un romantisko Žirolatas ciemu. Pēdējo var sasniegt vai nu no jūras, vai kājām pa kalnu takām. Korsikas apmeklējums bez iespējas pajūsmot par tās klinšu krastiem no jūras puses būtu totāli nepilnīgs! Šaurā osta ir pilna lielāku un mazāku laivu, izbraukuma kuģīšu. Visi domāti tūristiem, vien dažs zvejai. Mastos plīvo Korsikas karogs – melna mora galva baltā laukā. Ne katrs laivu īpašnieks uzskata par vajadzīgu korsikāņu simbolam vēl līdzās kabināt Francijas trikoloru.

Tumsai iestājoties, no viesnīcas balkona var redzēt, kā augstāk kalnos pa šaurajiem un līkumainajiem ceļiem uzmanīgi taustās automašīnu starmeši. Blakus viesnīcas restorānā apņēmīgā, taču sērīgā vīrieša balsī ģitāras pavadībā tiek dziedātas korsikāniešu dziesmas. Ostā vietu dēļ piestātnē lamājas laivu īpašnieki. Malkojam vīnu ar augļiem.

Corsica7157Lai sajustu “vēl vairāk Korsikas”, jādodas uz salas vidieni, uz korsikāņu nacionālās idejas un kultūras šūpuli Kortu. Kad piemin šo vietu, atkārtoti jālieto vārdu “simbols”. Tāda ir senā salas galvaspilsēta Korta; 18. gadsimtā dibināta Korsikas universitāte Kortā un tāpat Kortas citadele. Te Korsikas neatkarības periodā no 1755. līdz 1769. gadam rezidējis korsikāņu nacionālais varonis un neatkarības pasludinātājs Paskāls Paoli, kam vienā no laukumiem slejas neliels, taču spožs piemineklis.

Ģeogrāfiski Korta atrodas pašā Korsikas centrā, stratēģiski svarīgā vietā, kalnu ieskautā ielejā pie Restonikas upes. Pilsētas seno namu arhitektūra ir askētiska, māju fasādes sen nav atsvaidzinātas, bet kas notiek aiz allaž slēģu noslēgtajiem logiem… Dievs vien zina. Uz sienām uzrakstītu patriotisku lozungu un nacionāla satura grafiti Kortā ir visvairāk. Vienīgi šeit manījām saukļus, kuru aptuvenā jēga būtu “sist gallus”…

Ap Paoli pieminekli vecpilsētā haotiski spieto motorolleri, motocikli un auto; gar malām augļu tirgotavu letes un kafejnīcu nojumes. Atšķirībā no piekrastes te pie rozā vīna glāzēm siltajās pievakarēs zviln ne jau tūristi šortos, bet vietējie “vecajie”, kas nesteidzīgi nopēta garāmgājējus. Tas viss kopā rada NOSKAŅU. Lai ko arī runātu par separātistu izdarībām, Korsikā drošības sajūta ir lielāka nekā Nicā vai Parīzē. Korsikāņi uzskata sevi par patstāvīgu nāciju, taču separātisms un tā izpausmes vairs ne tuvu nav tādas kā 70. gados. Francija ir ieguldījusi Korsikas infrastruktūrā un saimniecībā milzu naudu. Tas nav palicis bez sekām.

Korta ir vārti uz Korsikas reģionālo nacionālo parku, kas aizņem faktiski visu iekšzemes kalnaino daļu. Salas vidieni caurvij dažāda grūtuma pakāpes kalnu taku trases gan vairākām dienām, gan dažām stundām. Esam izvēlējušies pieticīgu, stundu garu gājienu uz Melo ledus ūdens ezeriņu 1711 m augstumā. Lai nonāktu nolūkotās trases sākumā, vispirms mērojam četrus kilometrus ārpus pilsētas. Gar gravā paslēpušos kalnu upi nonākam pie namiņa, kurā tirgo ieejas kartes un biļetes uz busu, kas uzved kalnos līdz takas sākumam. Seko kāpiens pa klinšu bluķu piemētātu nogāzi. Ceļu rāda dzeltenas atzīmes. Stāvākajās, bīstamākajās vietās ierīkotas metāla kāpnes, iestiprinātas ķēdes, pie kurām pieturēties. Beidzot ezers. Pie tā zēģelē vējš un ūdens, saprotams, ir auksts. Atkal skaisti. Kā jau kalnos. Papildinām dzeramā ūdens krājumus strautā un dodamies atpakaļ. Atgriežoties paveras visai negaidīts skats – starp klintsbluķiem tekošā Restonikas upe ir atpūtnieku apsēsta. Kad no rīta devāmies kalnu takās, upes ieleja pie pilsētas bija tukša, toties pēcpusdienā katra piemērota vieta ir ļaužu aizņemta. Izmetušās peldkostīmos, Kortas pilsoņu ģimenes guļ uz sakarsētajiem akmeņiem, bradā un plunčājas dzidrajā un vēsajā Restonikā, lai arī ūdens tur reti kur sniedzas virs ceļiem. Tā ir Kortas pludmale.

 

Napoleona pilsēta

Tūristu acīs Korsikas ikona ir Bonifasio vecpilsētas namiņi, kas “karājas” uz kaļķakmens klintīm tieši virs Vidusjūras viļņiem. Ģeologiem par Bonifasio piekrasti būtu ko sacīt, jo tieši te vienā brīdī ainavā beidzas citviet ierastās sarkanās granīta klintis un sākas baltās. Pilsēta pašos salas dienvidos dibināta 828. gadā. Kaļķakmens plato, kas augstu paceļas virs ostas līča, bija ideāla vieta cietoksnim. Osta un pilsētas jaunākā daļa ir lejā, cietoksnis un vecpilsēta aiz mūriem – augšā. Ostā drūzmējas luksusjahtas, kādas redzētas filmās par narkomafijas izdarībām un Džeimsu Bondu. Vēlāk gar piekrasti braucot, tādus un nedaudz pieticīgākus peldlīdzekļus manīja noenkurotus iepretim mazām, klinšu ieskautām un no zemes nesasniedzamām pludmalēm.

 

Tikt līdz Bonifasio “augšpilsētai” var vai nu kājām pa stāvu bruģētu ceļu, kas noved līdz Dženoviešu vārtiem, vai arī braucot ar auto pa nedaudz lēzenāku apkārtceļu. Dženoviešu vārti līdz 19. gadsimta vidum bija vienīgā iespēja iekļūt pilsētā.

 

Tad 1854. gadā franču sapieri izbūvējuši jaunu uzeju, kuras galā ir Francijas vārti. Tos mūsdienās arī izmanto no auto nešķiramie. Bet autobraucēji neredz vienu no Bonifasio firmas zīmēm – klinti “Smilšu graudiņš”. Pirms 800 gadiem no klinšu kraujas atšķēlies bluķis iegāzies jūrā un tā arī palicis pārsimt metru no krasta, stāvus izslējies. No citadeles lejup pa krasta klints sienu stiepjas iecirstas kāpnes līdz pašai jūrai – tā sauktās Aragonas karaļa kāpnes. Pēc leģendas, būvētas 15. gadsimtā. Objekta apmeklējums ir par maksu un mēs, paturot prātā, ka 187 pakāpienus nāksies mērot ne vien uz leju, bet pēc tam arī uz augšu, no apskates idejas atsakāmies.

Korsikas vietvārdu nosaukumi ir sastopami trīs variantos – franciski, korsikāniski, itāliski. Latviešiem rodas problēma, kuru versiju izvēlēties. Pilnā mērā to var attiecināt uz salas lielāko pilsētu Aiačiu, kuru tikpat labi varētu saukt par Ažaksjo. Izvēlēšos Aiačiu. Par šo pilsētu jāteic, ka tā bija vienīgā, kam piemita Napoleona kults. Ieraudzīsiet šo valdnieku pieminekļos, gan kājās stāvot, gan jāšus, gan dažādos suvenīros iemūžinātu. Nepārsteidza, ka pilsētas galvenā iela ir “Cours Napoleon”, savukārt tā vecpilsētas iela, kurā meklējams Bonapartu dzimtas nams, ir “Rue Bonaparte”. Jāatzīst, nebijām ne Napoleona, ne arī citos muzejos, kādu Aiačiu ir vairāki. Žēl. Ievērojamākais no tiem nosaukts kardināla Feša vārdā – šis vīrs, starp citu, Napoleona tēvocis, bijis gan labs mācītājs, gan veikls politiķis un liels mākslas darbu cienītājs. Pēc nāves viņš savu franču, itāliešu, holandiešu un spāņu vecmeistaru gleznu kolekciju novēlējis pilsētai un tā izstādīta 19. gadsimtā uzbūvētajā kardināla pilī. Mēs muzeju vietā izmantojām laiku, lai pēdējo reizi pirms mājup došanās pazvilnētu Vidusjūras krasta smiltīs tieši pie Aiačiu cietokšņa mūriem. Ar nedēļu Korsikai tomēr krietni par maz.

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+