Pasaulē
Baltija

Narvā zina, kāda “bedre” ir otrā pusē. Saruna ar Tomasu Hendriku Ilvesu 16


Tomass Hendriks Ilvess
Tomass Hendriks Ilvess
Foto – EERO VABAMAEGI/POSTIMEES/LETA

Neilgi pirms prezidenta vēlēšanām Krievijā Ņurjorkā notika konference “PutinCon”, kas bija veltīta vienīgajam reālajam šo vēlēšanu kandidātam Vladimiram Putinam. Žurnālisti, eksperti, politiķi, arī Kremļa opozicionāri bija ieradušies uz organizācijas “Human Rights Foundation” rīkoto diskusiju, lai apspriestu Krievijas tagadni un nākotni. Viens no konferences dalībniekiem – bijušais Igaunijas prezidents TOMASS HENDRIKS ILVESS, kurš tagad strādā Stenfordas universitātē ASV. Viņa uzstāšanās tēma – digitālā pasaule, kur ikdiena ir hakeru uzbrukumi, dezinformācijas izplatīšanās un citi izaicinājumi.

 

Konferences nosaukums un norises laiks šķiet diezgan pretrunīgs. Kādas bija pirmās domas, kad jūs uzaicināja piedalīties?

T. H. Ilvess: Man piezvanīja Garijs Kasparovs (konferences organizators, “Human Rights Foundation” valdes priekšsēdētājs) un jautāja, vai vēlos runāt par tēmu, kuru esmu pētījis lielāko daļu dzīves. Diemžēl uzstāšanās bija tikai piecpadsmit minūtes un nācās izlaist vairākas nianses.

Runājot par konferenci, uzskatu, ka tās nosaukums ir atbilstošs. Bieži nākas dzirdēt, ka, ja iebilsti pret to, kas nāk no Kremļa, tad esi “rusofobs”. Bet es, piemēram, pēc izcelsmes par ceturtdaļu esmu krievs. Taču šī konference koncentrējas nevis uz krieviem, bet uz režīmu. Un tas ir autoritārs režīms! Mēs zinām, ka tas nogalina cilvēkus ne tikai savā valstī, bet arī ārzemēs. Paskatieties uz krieviem, kas piedalās šajā konferencē, vai citiem, kas iebilst Putinam. Skaidrs, ka nav runa par cilvēka izcelsmi, bet gan par attieksmi pret režīmu. Protams, ir nedaudz provokatīvi šādu konferenci organizēt divas dienas pirms Krievijas prezidenta vēlēšanām, bet, ja tā padomā, tās nemaz nav vēlēšanas. Tās ir “pārvēlēšanas”.

 

Kā Igaunijas prezidents jūs izjutāt Krievijas ietekmi uz dažādiem procesiem valstī. Iejaukšanās politiskajos procesos un citās jomās nav rimusi. Kā zināms, lielas bankas gan Latvijā, gan Igaunijā pēdējā laikā nonākušas ASV redzeslokā saistībā par naudas atmazgāšanu.

“Danske bankas” gadījumā gribu piebilst, ka tā ir dāņu banka. Mēs bijām tie, kas norādīja uz to, ka kaut kas nav kārtībā, pēc kā viņi arī rīkojās. Latvijas gadījums gan ir sarežģītāks, jo šķietami saplūda kopā divi dažādi gadījumi. Jums bija “ABLV Bank”, kurai problēmas bijušas jau gadiem, bet, no otras puses, bija gadījums ar Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča atlaišanu. Otro gadījumu šķietami kāds “orķestrēja”.

 

Kādēļ krieviem ir svarīgi izmantot bankas Baltijas valstīs?

Tā nauda ir ceļā uz citurieni. Krievijas bankām ir drausmīga reputācija. Neviens neuzticas naudai, kas nāk no Krievijas bankām. Viņi visu mēdza sūtīt uz Kipru, taču nu arī Kiprai ir slikta reputācija. Tagad, piemēram, naudu sūta no Kipras uz Latviju, pēc tam uz citurieni, lai beigās nevarētu pateikt, kas ir naudas avots.

 

Ņemot vērā pēdējos notikumus, vai varam cerēt, ka Baltijas valstu bankas kopumā kļūst “tīrākas”?

Es atbalstu caurspīdīgumu, bet ir svarīga arī reāla darbība. Piemēram, opozicionārs Aleksejs Navaļnijs atklāj dažādus korupcijas gadījumus Krievijā, tomēr nekas tam neseko. Svarīgi, ka visas problēmas tiek attiecīgi adresētas. Gribu uzsvērt, ka neesmu eksperts par bankām, tādēļ nejautājiet, ko tieši darīt šajā situācijā, taču kopumā tā ir ļoti svarīga tēma. Diemžēl jāsaka, ka, visticamāk, arī pārējo Baltijas valstu banku reputācija tiks iedragāta. Vari būt perfekti tīra banka un darīt visu pareizi, bet banku reputāciju ietekmē arī kopējā vide.

 

Gan Latvijai, gan Igaunijai ir samērā liels krievu tautības īpatsvars valstī, ko Putins vienmēr centies izmantot. Kā mūsu attiecības ar krieviem Baltijā kopš neatkarības mainījušās, vai tās uzlabojas?

Nevarēšu izteikties par Latviju, bet tas, ko redzam Igaunijā ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atjaunošanas – cilvēki ir pieraduši pie idejas, ka ir “igauņi”. Un principā viņi arī ir. Ja paskatāmies uz citām valstīm, piemēram, Skotiju, Spāniju, vienmēr ticis strādāts pie tā, lai cilvēkus šķeltu, kas arī Igaunijā notika jau padomju laikos. Tas ir nevajadzīgi un muļķīgi. Viena no pilsētām, kur cilvēki ir lojāli Igaunijai, ir Narva. Tur cilvēki var pāriet pār tiltu un redzēt, kāda “bedre” ir otrā pusē. Narvas “babuškai” pensija ir lielāka nekā minimālā alga Krievijā. Tas ir neaptverami.

Protams, problēma ir tā sauktie “zaļie cilvēciņi”. Militārās nozares vadītājs teica – ja redzēsim “zaļos cilvēciņus”, nošausim, to ļauj arī Ženēvas Konvencija. Taču viņi valkā drēbes, kādas es vilktu, ja būtu mednieks. Ja dodies mežā ar ieroci un tā saģērbies, var gadīties visādi… Ir arī citas metodes. Kad mums bija kāda piemiņas diena, atceroties Otro pasaules karu, kur igauņi cīnījās abās frontes pusēs, no Krievijas tika atsūtīts kāds dūšīgs vīrietis ar milzīgu svastikas tetovējumu uz muguras. Ideja bija to parādīt Krievijas televīzijās kā igauņu nacisma piemēru, bet īstenībā viņš bija krievs no Sanktpēterburgas. Mēs viņu izmetām un uzlikām viņam vīzas aizliegumu.

 

Kā Baltijas valstu simtgades svinības veicina Igaunijas, Latvijas un Lietuvas atpazīstamību pasaulē? Vai šis gads piesaistīs vairāk investoru, vai mūs tagad labāk pazīs?

Simtgadi svin arī somi un citi. Tas ir rezultāts Pirmajam pasaules karam, kad pirmo reizi liela daļa Austrumeiropas valstu ieguva neatkarību. Neesmu pārliecināts, vai tas ir iemesls labai reklāmai. Uzskatu, ka tās ir svinības mums pašiem, tas mums liek justies labāk. Piemēram, decembra beigās amerikāņu izdevumā “New Yorker” iznākušais raksts par digitālo republiku Igauniju ir ģenerējis daudz lielāku interesi par mūsu valsti un tās simtgadi. Ļoti daudz cilvēku to izlasīja un vēlāk ar mani par to diskutēja. Neviens nav pie manis nācis un teicis “parunāsim tagad par Latvijas vai Igaunijas simtgadi”. Visas valstis rīko kultūras pasākumu programmu, un tas ir ļoti labi, tomēr neliktu pārāk lielas cerības uz tās ietekmi pasaulē, sevišķi ņemot vērā, ka tik daudzi to dara.

Daudzas valstis izmantoja brīdi, kad sabruka impērija un kļuva brīvas. Katrai valstij, protams, tas ir kas ļoti nozīmīgs. Mums jāatceras, ka to notikumu dēļ, kas norisinājās pirms simt gadiem, esam dzīvi šodien. Neatkarība bija tā, kas mūs motivēja 1991. gadā. Mums bija skaidrs, ka mēs atjaunojam kaut ko, kas jau ir eksistējis. Staļins savulaik Ļeninam vēstulē, kas vēlāk ilgu laiku tika slēpta, bija rakstījis, ka Padomju Savienība nevarēs inkorporēt tādu valsti, kurai ir savs karogs un vēstniecības citās valstīs. Ja paskatāmies uz citām valstīm, piemēram, Ukrainu, Gruziju, – tām neatkarība bija uz īsu laiku. Tas laiks bija nepietiekams, lai reprezentētu vēsturisku periodu, uz kuru varētu atskatīties un atjaunot. Mums bija tā motivācija – mūsu vēsturiskais karogs. Dabūjām arī atpakaļ vēstniecības.

 

Taisnība, mūsu karogi ASV Valsts departamentā nekad netika nolaisti.

Tieši tā! Līdz ar to mums jānovērtē un jāsaprot, ka pirms simt gadiem notikušais ir tā laika cilvēku ieguldījums un cīņa par brīvību. Viņi bija tie, kas cīnījās. Mēs protestējām, arī tikām nogalināti, bet doties reālā karā, lai izcīnītu valsts brīvību, – tas ir kas īpašs.

Uzskatu, ka tas pašlaik notiek Ukrainā. Ir vēstures teorija, kas māca to, ka kari veido valstis. Ja nav kara un cilvēku, kuri gatavi mirt idejas labā, tad nav iespējas izveidot valsti. Tāda bija nostāja toreiz, pirms simt gadiem. Atbalsts Igaunijas neatkarības cīņām tika iegūts pēc tam, kad boļ-ševiki nogalināja cilvēkus Tartu. Bija skaidrs, ka, ja viņi to varēja izdarīt tur, viņi to darīs arī citur. Bija jāiet un jācīnās par neatkarību.

LA.lv