Vladislavs Nastavševs: “Provocēju, vēlot labu” 2
“Jā, es provocēju, bet ne tādēļ, lai cilvēkiem darītu pāri vai viņus aizvainotu. Es vēlu labu; daru to, ko daru, lai viņi sāktu domāt, jo mūsu laikos laikam tomēr ir vajadzīgi spilgti, spēcīgi kairinājumi, lai izkustinātu no inerces. Varbūt ne tikai mūsu laikos, jo cilvēki jau būtībā nemainās, vienkārši kairinātāju intensitāte lielāka,” intervijā “Latvijas Avīzes” pielikumam “Kultūrzīmes” saka režisors Vladislavs Nastavševs.
Sestdien, 28. maijā, Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Federiko Garsijas Lorkas luga “Asins kāzas” viņa režijā. Pirms tam viņš ļāva ielūkoties izrādē, vairākos koncertos fon Stricka villā dziedot paša komponētās izrādes dziesmas ar Lorkas vārdiem. Protams, pēc mūzikas vien vēl nevar prognozēt, kāda būs izrāde, taču pieteikums ir intriģējošs.
Jautāts, kāpēc savulaik neaizgāja studēt mūziku, V. Nastavševs: atbild: “Es mācījos Jurjānos, tad Mediņos un pēc pirmā gada aizgāju prom, jo saņēmu divnieku kultūrvēsturē. Protams, tas nebija īstais iemesls, man vienkārši bija 15 gadu un gribējās kaut kādu dzīvi, jo visu bērnību biju pavadījis mājās, spēlējot vijoli. Tikko man bija iespēja pašam izvēlēties, ko gribu, es šīs važas pametu. Ar kaunu jāatzīstas – es toreiz ļoti romantizēju aktiera profesiju, biju salasījies lētus romānus par Holivudu. Man ļoti pietrūka komunikācijas dzīvē un šķita – ja stājies aktieros, tad tev apkārt vienmēr vismaz būs cilvēki, ar kuriem varēs komunicēt. Un man gan bija, gan nebija taisnība. Es sāku pīpēt, iet uz klubiem. Kāda vijole?! Man liekas – es izdarīju pareizi. Bet, kad iestājos akadēmijā Pēterburgā, bija jāsāk izmantot savas muzikālās prasmes, tur es spēlēju vijoli, klavieres.”
Kāda valodā V. Nastavševs, būdams Latvijas krievs, domā un vai viņš saredz savu nākotni Latvijā? Arī par to lasiet intervijā ar viņu 24. maijā “Latvijas Avīzes” pielikumā “Kultūrzīmes” vai e-izdevumā.
