Pasaulē
Eiropa

Franks Gordons: NATO-70: ne tikai Piektais pants tracina putinisko Krieviju2


Franks Gordons.
Franks Gordons.
Foto: Timurs Subhankulovs

Un kas par to, ka NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs “uzdrošinājās” salīdzināt Staļinu ar Hitleru, uzsverot, ka gan viens, gan otrs nebija apturams ar vārdiem vien? 1949. gadā, kad tika nodibināta NATO alianse, Staļins jau bija paguvis sagraut pēdējas demokrātijas atliekas Čehoslovākijā, pārējās satelītvalstis jau bija pilnīgi “komunizētas”.

29. augustā tika uzspridzināta pirmā padomju atombumba, laužot ASV monopolu šai jomā. Oktobrī starp Elbas un Oderas upi Kremlis sastiķēja kroplīgu veidojumu – tā dēvēto VDR, un tajā pašā mēnesī priekšsēdis Mao Pekinā proklamēja ne butaforisku, bet visai iespaidīgu komunistisku valsti Ķīnā. Itālijā un Francijā spēcīgās kompartijas bija gatavas apvērsumam, ja no Maskavas tiktu dots signāls.

Tātad tas bija īstais, ja ne pēdējais brīdis Ziemeļatlantijas pakta organizācijas – NATO – dibināšanai.

Tagad, pēc 70 gadiem, 29 NATO dalībvalstīm pretim stāv lielkrievu impēriskais putinisms, kam atšķirībā no sabrukušās padomijas ir cits ideoloģisks “noformējums”, bet agresīvas ekspansijas tieksme ne mazāk spraiga – plus digitālais kiberkarš kā novitāte.

Maskavā brēc, ka NATO pievirzījusies Pleskavai. Tas ir labi, tāpat kā tas, ka Ādažos “vaktē” Kanādas kontingents. Labi, ka ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo NATO 70 gadu jubilejas sanāksmē prezidenta Trampa vārdā (šobrīd tas ir svarīgi) apliecināja, ka alianse stāv uz stipriem pamatiem, ka Piektais pants negrozāms un ka atvairāmi draudi, kas nāk ne tikai no Maskavas, bet arī no Pekinas (kaut citā “griezumā”).

Šajos 70 gados NATO, var teikt, gājis visādi.

Turcija, piemēram, pirmajos alianses gados bija tai spēcīgs balsts, un Korejas karā (1950–1953) turku karavīri bija paši drosmīgākie. Taču kopš par Turcijas faktiski autoritāro vadītāju kļuvis Redžeps Tajips Erdogans, savu nozīmi NATO militārajā struktūrā saglabājusi vairs tikai kara aviācijas bāze Indžirlikā, un tā pati ne vienmēr bijusi, teiksim, ASV rīcībā.

NATO intervence Lībijā gan palīdzēja gāzt neaprēķināmā Muamara Kadafi režīmu, bet nu jau gandrīz astoņus gadus tur valda haoss. Tās austrumos, Bengazi novadā, nostiprinājies kāds “karakungs”, kas piedāvājis Krievijai vietu bāzei, un piedāvājums ticis pieņemts.

Abas NATO spēku militārās operācijas Balkānos 1995. un 1999. gadā bija pamatotas, jo darīja galu genocīdam, kas bija vērsts pret albāņiem Kosovā, pret musulmaņiem Bosnijā un par ko atbildīgs “Lielserbijas” fanātiķis Slobodans Miloševičs, kuru notiesāja Hāgas tribunāls un kurš nomira ieslodzījumā.

Un, ja nu mēs nonākam pie Balkāniem, kā dāvana NATO 70. gadskārtai uzskatāma priecīgā vēsts par NATO dalībvalsts Grieķijas premjerministra Aleksa Cipra valsts vizīti Skopjē, tagad jau Ziemeļmaķedonijas galvaspilsētā. Vairāku ministru un uzņēmēju grupas pavadīts, Ciprs sarokojās ar beidzot pārdēvētās slāvu maķedoniešu valsts premjerministru Zoranu Zaevu, un abas puses vienojās par patiesi draudzīgām attiecībām visos līmeņos: politikas, ekonomikas, infrastruktūras, transporta un kultūras jomā.

Garā konflikta īsais un pozitīvais noslēgums: “bijusī Dienvidslāvijas republika Maķedonija” (FYROM) bija dadzis Grieķijas acīs, jo Maķedonija ir arī province Grieķijas ziemeļaustrumos ar dziļām vēsturiskām saknēm, un Grieķija, kurai NATO ir veto tiesības, neļāva slāvu Maķedonijai kļūt par alianses dalībvalsti, kamēr tā nav mainījusi nosaukumu. Beidzot tika sasniegts kompromiss – “Skopjes republika”, “Vadraras (upes nosaukums) republika” noraidīta, un abas puses salīga mieru, vienodamās par nosaukumu “Ziemeļmaķedonija”. Krievija visiem spēkiem, tostarp ar kukuļiem, mēģināja sarīdīt grieķu un slāvu maķedoniešu nacionālistus, bet tas neizdevās, un ceļš uz dalību NATO Ziemeļmaķedonijai nu ir vaļā.

Saistītie raksti
Ne tikai Piektais pants, bet pati iespēja palielināt NATO dalībvalstu skaitu tracina putinisko Krieviju, jo stiprina Rietumu pozīcijas lielajā pretstāvē.

Ukrainas prezidenta amata kandidāts Volodimirs Zeļenskis sola, ka arī viņa vadībā nemainīgs būs “ceļš uz NATO”. Un tas ir labi.

LA.lv