Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. janvāris, 2012
Drukāt

NATO ģenerālsekretārs: Ir daudz veidu, kā tērēt gudrāk


Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Rīt Latvijā ieradīsies NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs 
Rasmusens. Rīga būs noslēdzošais pieturas punkts viņa triju dienu vizītē Baltijas valstīs. A. F. Rasmusens tiksies ar valsts augstākajām amatpersonām, piedalīsies 1991. gada barikāžu aizstāvju atcerei veltītajā ziedu nolikšanas ceremonijā,

 

parakstīs Latvijas Republikas un NATO saprašanās memorandu par kiberdrošību un piedalīsies diskusijā ar jaunajiem līderiem par gudro aizsardzību un kopīgajiem drošības izaicinājumiem.
Pirms vizītes Rīgā NATO ģenerālsekretārs sniedza interviju “Latvijas Avīzei” un “Latvijas Radio” korespondentei Inai Strazdiņai Briselē.

 

– Ar kādiem lielākajiem izaicinājumiem NATO patlaban sastopas?

A. Rasmusens: – NATO galvenā misija paliek nemainīga: aizsargāt mūs sabiedroto brīvību un drošību. Tas nav mainījies un nemainīsies. Taču, protams, drošības vide, kādā mēs dzīvojam, pastāvīgi mainās. Piemēram, pirms desmit gadiem kiberdrošība bija jautājums, ko risināja zinātnieki un zinātniskās fantastikas autori, tagad tā ir daļa no mūsu ikdienas dzīves. Tātad galvenais izaicinājums, ar ko NATO šobrīd sastopas, ir pārliecināties, ka mēs esam spējīgi tikt galā ar pašreizējiem draudiem un tiem, kas varētu rasties nākotnē.

– Vai ekonomiskās un finanšu krīzes dēļ, kas pārņēmusi pasauli, NATO nekļūs vājāka un nākotnē varētu sastapties ar vēl lielākiem draudiem?

– Protams, 2011. gads bija nopietnu finansiālo nemieru laiks. Bet tas arī bija viens no noslogotākajiem gadiem, kāds jebkad aliansei bijis. Mēs spērām ievērojamus soļus uz priekšu Afganistānā. Mēs bijām klāt, kad tas turpinājās Kosovā. Mums bija svarīga loma starptautiskajā cīņā pret pirātismu. Un mēs veicām ļoti efektīvu un ļoti veiksmīgu operāciju, lai aizsargātu cilvēkus Lībijā.

Esiet droši: NATO ir ļoti spējīga. Izaicinājums ir pārliecināties, ka NATO tāda arī paliks. Laikā, kad daudzām valstīm ir sāpīgi budžeta griezieni, mums visiem būs jāiemācās, kā darīt vairāk ar mazākiem līdzekļiem – tērēt labāk, ja mēs nevaram tērēt vairāk.

Labās ziņas ir tādas, ka ir daudz veidu, kā tērēt gudrāk.

 

Pārveidojot mūsu militārās struktūras tā, lai tās būtu daudz pilnvērtīgākas un efektīvākas; meklējot inovācijas, atrodot jaunu pieeju pašreizējām problēmām; sadarbojoties starptautiskos projektos tā, lai viss kopumā ir daudz vērtīgāks nekā atsevišķas daļas. To visu es saucu par gudro aizsardzību, un mans mērķis ir to padarīt par NATO vadmotīvu samitā Čikāgā.

 

Tepat, Baltijas valstīs, ir labi piemēri – jūsu savstarpējā sadarbība un arī sadarbība ar skandināvu kaimiņiem, jūsu inovācijas loģistikas, kiberdrošības, enerģētikas jomā, jūsu aizsardzības ie-stāžu struktūru pārveidošana. Lietuva, Latvija un Igaunija ir piemērs tam, kā pat vissmagākajā ekonomiskajā krīzē saglabāt atbildīgu attieksmi pret drošību. Tā ir mācību stunda, no kuras iegūst visa NATO.

– Latvijas aizsardzības budžets šogad sasniegs tikai ap vienu procentu no iekšzemes kopprodukta. Taču, kā iepriekš izteikusies Aizsardzības ministrija, bažas rada 2013. un 2014. gada budžeta plāni. Kura ir tā robeža, kad valsts ar savu niecīgo aizsardzības finansējumu apdraud ne tikai savu drošību, bet arī pastāvēšanu aliansē, un vai jūs to redzat arī Latvijas gadījumā?

– Protams, pašreizējā ekonomiskajā klimatā valdībām ir jāveic dziļi griezieni budžetos un arī aizsardzība nevar būt izņēmums. Taču, kad valstis nevar tērēt vairāk, tām jāvar tērēt labāk – tas nozīmē tērēt tā, lai būtu maksimāls efekts. Tas īpaši attiecas uz mazām un vidēji lielām valstīm. Vienam vērtīgi izdotam eiro, dolāram vai latam var būt lielāka ietekme nekā diviem, kas iztērēti nekoordinētos projektos. Protams, ir arī iespējams tērēt vairāk: piemēram, esmu priecīgs, ka varu piebilst – jūsu kaimiņiene Igaunija ir sasniegusi divu procentu mērķi aizsardzības budžetam.

Tātad tagad katrai valstij ir jālūkojas, kā tā tērē un cik daudz. Tām jāatrod veids, kā noteikt prioritātes, specializēties un sadarboties, lai tam pašam finansējuma apjomam būtu lielāks efekts. Tas skar mūs visus, un par to mēs padziļināti runāsim ceļā uz Čikāgas samitu.

– Maijā Čikāgas samitā NATO būs jāizlemj, vai turpināt gaisa patruļas Baltijas valstu debesīs. Vai šis lēmums tiks pieņemts, kāds būs rezultāts un ko jūs pats piedāvāsiet?

– Mūsu gaisa patruļas Baltijas valstīs ir abpusējs ieguvums – solidaritātes, drošības un viedās aizsardzības modelis. Solidaritāte – tādēļ, ka tas ir acīm redzams piemērs NATO saistībām. Drošība – tādēļ, ka tas padara ne tikai Baltijas valstis, bet visu šīs Eiropas daļu drošāku. Viedā aizsardzība – tādēļ, ka tas jums ļauj koncentrēties uz citām spējām, no kurām iegūst visa alianse.

NATO ir ļoti liels atbalsts šīs misijas turpināšanai arī pēc 2014. gada, un tāds ir arī pašās Baltijas valstīs. Es atzinīgi vērtēju to vēlmi palielināt savu atbalstu misijai. Mēs šobrīd apspriežam, kā tieši to darīt, un man nav šaubu, ka mēs radīsim risinājumu pirms samita.

– Runājot par gaisa patruļām, NATO lidmašīnām pirms ne tik ilga laika jau vairākkārt nācies pacelties no bāzes Šauļos, Lietuvā, lai pavadītu Krievijas lidmašīnas, kas veic mācību lidojumus pie Baltijas robežas. Zinātāji saka, šie Krievijas puses lidojumi kļūst arvien biežāki un lidmašīnu sastāvs bieži vien ir visai nedraudzīgs. Kā jūs vērtējat šo situāciju?

– Ja es tā varu teikt, tad Baltijas valstu gaisa telpa nav tukša. NATO saglabā gaisa patruļas tieši tādēļ, lai aizsargātu gaisa telpas drošību un integritāti. Tas ir viens no mūsu galvenajiem pienākumiem, un mēs to uztveram ļoti nopietni.

 

Tas ietver uzdevumu saglabāt NATO kaujas lidmašīnas augstā gatavībā, kas var zibenīgi reaģēt NATO gaisa telpas uzraudzīšanai. To mūsu piloti dara, un mēs to turpināsim, kad vien būs nepieciešams. Tātad mūsu lidmašīnas jau ir tur. Tās dara savu darbu. Tās to dara ļoti efektīvi, un šeit ir ļoti liels atbalsts tam, lai šis darbs turpinātos.

 

– NATO un Krievijas attiecībās patlaban izšķirošs punkts ir pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidošana pret draudiem no Irānas un Ziemeļkorejas. NATO to vēlas redzēt kā divas dažādas sistēmas, bet Krievija vēlas pilnībā integrēties. Uzzinājusi, ka tā nenotiks, Krievija ir solījusi bruņoties, uzskatot, ka sistēmas izvēršana Eiropā ir draudi tās drošībai. Tas Krieviju un NATO teju vai atgriež aukstā kara situācijā. Kādu risinājumu jūs redzat?

– Šis patiešām ir ļoti jūtīgs jautājums. Un NATO un Krievijas ārlietu ministri par to gari diskutēja, decembrī tiekoties Briselē. Tā bija ļoti svarīga tikšanās, jo uzsvēra, ka Krievija un NATO pro
gresē attiecībā uz veselu virkni praktisku sadarbības jomu un ka mēs visi paliekam uzticīgi dialogam par pretraķešu aizsardzības sistēmu. Ir tiesa, ka mēs vēl neesam vienojušies, taču mēs visi gribam rast risinājumu, jo saprotam, ka risinājums šajā jautājumā būtu liels ieguvums kopīgās attiecībās.

NATO nemitīgi ir uzsvērusi, ka mūsu plānotajai pretraķešu sistēmai ir tikai aizsargājoša funkcija un tā negraus Krievijas stratēģiskās drošības pozīcijas. Tā ir absolūti skaidra un nepārprotama mūsu pozīcija. Gan NATO kopumā, gan atsevišķas dalībvalstis ir piedāvājušas virkni ideju, tādas kā, piemēram, drošības objektu inspekcijas vai kopīgu informācijas un analīzes apmaiņas centra radīšanu, lai uzlabotu savstarpēju uzticību un caurspīdību. Es ceru, ka mūsu Krievijas partneri pieņems šos piedāvājumus.

 

Ne visi Krievijas līderu paziņojumi līdz šim ir palīdzējuši šo problēmu risināt. Mēs cenšamies veidot uzticēšanos. Tas prasa rūpīgu retoriku un rūpīgu diplomātiju. Taču ir skaidrs, ka mēs visi esam apņēmušies piedalīties dialogā, un ka tas ir pats labākais pamats risinājumam.

 

– Jūs vienmēr esat uzsvēris, ka Krievija nav NATO ienaidnieks un ka alianse veidos lietišķas partnerattiecības. Vai tas ir izdevies?

– Mēs panācām pagrieziena punktu 2010. gada novembrī samitā Lisabonā, kad NATO un Krievija vienojās par to, ka mūs kopīgais mērķis ir izveidot patiesu stratēģisko partnerību. Nākamo 14 mēnešu laikā mēs esam panākuši reālu pro-gresu daudzās jomās, tādās kā atbalsts Afganistānas stabilizācijai, cīņa pret nelegālo narkotiku plūsmu cauri Vidusāzijai uz Eiropu un cīņa pret terorismu un pirātismu. Decembra sanāksmē mēs vienojāmies izstrādāt plānu 2012. gadam, kas ir vēl būtiskāk.

Tātad mūsu partnerattiecības ir efektīvas un tās paplašinās. Mums nav vienota viedokļa par visiem jautājumiem kā, piemēram, par Gruzijas teritoriālo integritāti un suverenitāti. Taču pamatlīnija ir tāda, ka iegūstam mēs visi, ja NATO un Krievija savās attiecībās var izveidot lielāku uzticēšanos, caurspīdīgumu.

– Jūs pirms Jaunā gada bijāt vizītē Gruzijā, un gruzīniem tas bija patiesi liels notikums. Tā ir valsts, kurā ir milzīgs tautas atbalsts NATO, īpaši tādēļ, ka 40 kilometru no galvaspilsētas atrodas, kā gruzīni saka, naidīgi spēki. Viņi piekrīt, ka NATO pagaidām nevar solīt neko vairāk kā atvērtas durvis, taču uzskata, ka lielu spiedienu izdara arī Krievija. Starp citu, NATO vēstnieks Dmitrijs Rogozins to publiski ir atzinis. Vai jūs piekrītat, ka Krievija liek NATO domāt divreiz, runājot par Gruzijas iestāšanos aliansē?

– NATO lēmumus pieņem dalībvalstis un neviens cits.

Bukarestes samitā 2008. gadā pieņemtais lēmums ir tāds, ka Gruzija kļūs par NATO dalībvalsti. Šis lēmums ir spēkā, un NATO ārlietu ministri aizvadītā gada decembrī vēlreiz apstiprināja apņemšanos integrēt Eiroatlantiskajā ģimenē tos partnerus, kas uz to pretendē, Gruziju to skaitā.

Gruzija ir progresējusi daudzās reformās un tai ir nozīmīga loma mūsu operācijās Afganistānā, taču vēl ir darāmi darbi. Es ar cerībām raugos uz to, un NATO turpinās Gruzijai šajā procesā palīdzēt.

 – NATO īstenotā operācija Lībijā ilga aptuveni pusgadu un tiek uzskatīta par izdevušos. Citādi ir ar operāciju Afganistānā, kas ilgst jau vairākus gadus, un tās iznākums tiek pretrunīgi vērtēts. Afganistānā dien arī ap divsimt Latvijas karavīru. Tad, kad jūs aicināt valstis saglabāt karaspēku Afganistānā, cik drošs jūs iekšēji esat, ka šis aicinājums ir pareizs, jo daudziem karavīriem, kas turp dodas, Afganistāna maksā dzīvību…

– Mēs neesam Afganistānā tādēļ, ka tas ir jauki. Mēs tur esam, jo ir svarīgi novērst, lai Afganistāna atkal kļūst par teroristu drošo patvērumu. Reiz starptautiskā sabiedrība novērsa skatu no kaujinieku uzplaukuma Afganistānā, un rezultāts bija 11. septembra uzbrukumi ASV. Mēs šo kļūdu neatkārtosim.

Mūsu misiju sauc “Starptautiskie atbalsta spēki”, un tieši tāds ir arī tās darbs: atbalstīt Afganistānas varas iestādes, jo tās pārņem atbildību par drošību savā valstī. Latvijai šajā misijā ir nozīmīga loma – jūsu karavīri palīdz stabilizēt valsti, un jūsu transporta savienojums ir pamatakmens mūsu piegādes maršrutam no Ziemeļiem uz Afganistānu.

 

Afgāņu spēki uzņemas atbildību par drošību pusei no visas sabiedrības. Viņi jau vada aptuveni pusi no visām militārajām operācijām valstī. Un mums ir līdzīgs mērķis kā prezidentam Karzajam, ka līdz 2014. gadam afgāņi pilnībā uzņemsies atbildību par drošību visā valstī.

 

Tātad nākamo trīs gadu laikā mūsu misija attīstīsies ar vēl lielāku uzsvaru uz apmācību un atbalstu. Tā ir īstā lieta, ko darīt Afganistānas labā. Tā ir īstā lieta, ko darīt mūsu pašu drošībai. Tā ir īstā lieta, ko darīt mūsu jaunajiem vīriem un sievām, kas ir Afganistānā, lai darītu pasauli mums visiem drošāku.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+