Egils Līcītis: “Saskaņas” līderis atrod īstos draugus 9
Viņā dienā kreisi mērenais politiķis un kristīgās mīlestības veicināšanas nozīmes kavalieris, Rīgas mērs Nils Ušakovs kopā ar aizsardzības ministru Marsu Vējoni ieradās kara ostā, lai papriecātos par pavasara saulīti un sagaidītu NATO transportkuģu neuzvaramās armādas noenkurošanos.
Protams, ka spoži apgaismotajā vietā abi kungi tūliņ pievērsa televīzijas uzmanību. Raugi, viņi bija galvenie amerikāņu tanku “Abrams” iekšālaidēji Latvijas zemē.
Kolīdz kuģi pietauvojās, atlēca milzu lūku vāki un vareni kā elefanti, ķēdes žļarkstinot un saulītē miedzot pie rūmes tumsiņas radušos šaujamredzokļus, ārā rāpās daudztonnīgie “ābrami”. Iespaidīgs pretlīdzeklis tiem, kuri pie Baltijas ārējām robežām cilā kulaciņus! Nils bija domājis kā pirmo sastapt NATO ģenerālsekretāru Stoltenbergu vai pat senatoru Makeinu, taču viņi nebija šoreiz atbraukuši, un nācās pasniegt sālsmaizi un puķes štramam ASV ģenerālmajoram. Kā ar tēva mīlestību pilsētas galva noglaudīja pieripojušos milzeņus. – Spīd un laistās nopulēti kā mans džips! – viņš priecājās par tankiem, bruņumašīnām un ugunsmetējiem. – Nav Ķīnā taisīti, – Ušakovs skaidroja neuzkrītošam, pelēkā mētelī ģērbtam, ostā kā nejauši ieklīdušam vīram melnās saulesbrillēs. – Stiprs, izturīgs tērauds! Bruņa iztur zirga spērienu! Ātrums, manevrētspēja! Nanotehnoloģijas! Praktiski neiznīcināms verķis! Vecīt, netrāpies stobra galā, – mērs brīdināja sarunbiedru, – dabūsi pa biksēm!
Tā informēts, ziņkārīgais manījās prom, bet Nils nebeidza jūsmināties par tvirto tērauda ķermeni. Pārbaudīja, vai pēc ilgā peldējuma kārtīgi turas tanku stīpojums? Vai pārvietojot nav skrāpējums, vai mehānismi kuģa vēderā nav izrūsējuši un apauguši ar aļģēm? Nē, bruņas mirdzēja kā jaunas, motori dūca kā bitītes. Atiet, Zuzīt! – politiķim gribējās ar joni kāpt tanka tornī, izlaist līkumiņu pa Brīvības ielu, kaut reizīti ar lielgabalu uzbliezt pa “Vienotības” biroju, bet pēc tam tērauda rumakus novietot publikas apbrīnošanai pie “Saskaņas” ofisa spīķeros. Tomēr viņš tankistiem tikai pieklājīgi apjautājās, vai drīkst nospiest sarkano podziņu, un ar patiku vēroja bifeļādas siksnas un “Donna Karana” ateljē šūtos švītīgos formas tērpus.
– Paldies, ka jūs esat! – Nils apkampa ASV karavīrus un slaucīja acis. Mājupceļā viņi ar Marsu Vējoni sprieda, ka, salīdzinot ar atvesto bruņutehniku, pretinieka tanki ir virtuves blenderi vai gludekļi. Un škrobe, ka nav vairāk dižgabalu.
Drošā amerikāņu tanku aizsardzībā Nils pievakarē satiekas ar Hodorkovska kungu, kam ir stipra alerģija pret Putina kunga varu, un pieņem veselu draugu grupu no Maskavas, kuri arī nav draugi Kremļa tirānijai. Te viss norisinās aiz tumšām gardīnēm, jo ienaidnieks nesnauž. Ko krievu vīri plānoja – nenojaušat? Neba pelmeņus ķepināja, neba ap patvāri sēdēja!
Lūk, kam vaļu atrod aizņemtais pilsētas saimnieks, kuru Hodorkovskis monitorējis kā feinu puisi. Aplaudē arī tantiņas. Sak, kā toreiz Nils okupācijas vārdu dabūja pār lūpām, tā tagad īstos draugus atradis, kļuvis par natovieti! Kazi, ies 16. marta gājienā! Pagaidām vēl ne, vecāks prātīgāks biedrs būs pamācījis nemest kažoku tik knaši uz otru pusi. Tomēr – malacis Nils!
