Nātres tēva pagalmā 0
Pārlasot pēdējo nedēļu notikumu pārskatus, droši varu teikt, ka austrumu propagandas frontē ir sācies masveida frontāls uzbrukums. Jāpiekrīt lietuviešu vēsturniekiem, kas sāka celt trauksmi par informatīvā un propagandas kara sākumu Lietuvas valsts vēstures laukā. Kāpēc tieši nacionālās vēstures laukā?
Vēsturiskajai pašapziņai vajadzētu veidot valsts ideoloģiju. Valsti kā veselu kopumu veido trīs pīlāri – teritorija, tauta un kultūra. Izsitot vienu no tiem, sabrūk visa būve. Teritoriju var pieņemt par visa pamatu, tātad nemainīgu vērtību jeb nesošo konstrukciju vismaz ilgākā laika periodā, bet tauta ir šīs būves nestabilais elements, jo ir pakļauts gan skaitliskām, gan etniskām, gan sociālām izmaiņām. Kultūra ir trauslākais pīlārs, jo to veido tautas, vēlams – pamatnācijas, garīgo un materiālo vērtību kopums. Tomēr šodien ir muļķīgi runāt par monolītu pamatnācijas kultūru, jo to ir ietekmējušas pēdējā gadu simta tautu staigāšanas, ekonomisko un kultūras sakaru paplašināšanās, kultūras un tās produktu starpkontinentālā apmaiņa gan fiziskā, gan virtuālā veidā. Vadošās ekonomikas uzspiež savu “kultūru” ar tīri pragmatiskiem nolūkiem – rosināt kaimiņus vairāk importēt un patērēt piedāvātos produktus, tajā skaitā popkultūru.
Mūsu valsts nav gatava atvairīt masveida propagandas uzbrukumu nevienā frontē. Tieši kaimiņu vai konkurentu pamatnācijas vēsturiskā pašapziņas sagraušana vai vājināšana ir jebkuras propagandas kara mērķis.
Vājinot nacionālo pašapziņu, tiek grauts viens no valsts pīlāriem – kultūra. To var vājināt, arī izmantojot vai uzspiežot “kultūras sakarus” un, kā tagad pieņemts teikt, informatīvo telpu. Kas tad ir tauta bez kultūras?
Ir izveidojusies situācija, kad valstij nav oficiālas un pieņemtas valsts ideoloģijas, bet ir pilsoņu un iedzīvotāju vēlme saglabāt savu vēsturi un kultūru. Es te nedomāju ekspertu samocītos 33 lappušu plānus un politiķu vāvuļošanu no tribīnes, tajā pašā laikā, aizbildinoties ar demokrātiju, Satversmi un citām labām lietām, atļaujot nepilsonim, kam Krievija ir uzdāvinājusi “vilka pasi”, nodibināt Latvijā atklāti pretvalstisku partiju vietējo krievu glābšanai.
Bet vai visur un vienmēr pie vainas ir ārzemju specdienesti un aģenti?
Rakņājoties pa tīmekli, meklēju kaut ko jaunu par “Iskolastrelu”, jo tas bija saistīts ar Cēsīm. Biju patiesā šokā, izlasot atbildes variantus:
Uzdevums vēsturē 8. klasei (uzdevumi.lv). Izvēlies pareizo apgalvojumu!
– “Iskolastrels” bija Latviešu strēlnieku pulku deputātu padomes izpildu komiteja.
– “Iskolastrels” bija ebreju iznīcināšana Pirmā pasaules kara laikā.
Cēsu apkārtnei ir gara militāri politisko un kultūras notikumu vēsture. Nepietiek ar to, ka Cēsu vēsture tika pārskatīta tūlīt pēc K. Ulmaņa apvērsuma, tas turpinās arī šodien, atgremojot ulmaņlaiku un padomju laiku vēstures versijas.
Intereses pēc paskatieties novadu vietnēs publiskajā tīmeklī. Cik plaši tur ir skarta novada vēsture? Standarta frāzes un apskates objekti. 22. jūnijā uz Cēsu kaujas piemiņas pasākumu piespiedu brīvprātīgi ierodas trīs novadu pārstāvji, kaut gan Cēsu kaujas notika desmit tagadējo novadu teritorijās.
Te varētu izteikt līdzjūtību Cēsu novada domei un izpildvarai, jo Cēsu kaujas faktiski notika ārpus Cēsīm…
Tomēr Cēsis ir pārvērstas par viduslaiku romantisma pielūgsmes objektu. Tas nebūtu slikti, ja nedaudz lielāks uzsvars būtu likts uz nacionālās atmodas periodu, nemaz nerunājot par brīvības cīņām un brīvvalsts laiku.
Varētu turpināt. Tuvojas novadu pašvaldību vēlēšanas. Kura partija tiks pie varas? Tāds ir jautājums. Droši vien tie paši vēži vien būs, tikai citās kulītēs. Un nekas nemainīsies, tikai propagandas dzirnavas turpinās malt. “Un ratam līdzi skrejam mēs…” kā tajā vecajā dziesmā. Kaut gan nemaz nav tik grūti to ratu salauzt. Un sākas viss katrā sētā, katrā ciemā ar savas apkārtnes sakopšanu un savu domu sakārtošanu. Ar 1944. gada ložu caurumu aizsmērēšanu un nātru izpļaušanu. Vienkārši ir jāapzinās sava vietējā vēsture un tā nedaudz jāsakārto. Latvijas kalendārā bez sēru dienām nemaz nav tik daudz nozīmīgu dienu. Cēsīm un apkārtējiem novadiem tās ir divas – 22. jūnijs un 11. novembris. Abās dienās Cēsu apkārtnē izšķīrās Latvijas valsts liktenis. Par Bermontiādes laiku tikai nedaudzi zina, ka Cēsīs, Akmens ligzdā, atradās Latvijas Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā. No Cēsīm Meierovica kungs devās pasaulē pēc palīdzības, jo neticēja, ka latvieši saviem spēkiem tiks galā ar bermontiešiem. Cēsīs pa ceļam uz Rīgu ieradās igauņu bruņu vilciens Nr. 2, tas pats, kas cīnījās jūnija kaujās.
Tieši ziedi un svecītes pie varoņu kapiem vismaz divas reizes gadā bez oficiālām runām un pompoziem salūtiem jaunizveidotā svētvietā ir vienkāršākais veids, kā parādīt savu pašapziņu. Iesākumam pietiks. Bet tas ir tas, no kā visvairāk baidās propagandas kara režisori.
