Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. jūlijs, 2012
Drukāt

Nauda, kas saliedē un kas šķeļ

Foto - LETAFoto - LETA

Nesen presē ziņoja par papildu valsts budžeta līdzekļu (uz mata 428 999 lati) atvēlēšanu sabiedrības saliedēšanai. Pēc jau agrāk apstiprinātā Pārresoru koordinācijas centra ziņojuma un iesniegtajiem priekšlikumiem, šādu pasākumu kopums varētu maksāt daudzus miljonus latu gadā.

 

Reti kurš noliegs nepieciešamību, piemēram, stiprināt valsts valodas pozīcijas Latgalē vai gādāt par plašāku izglītības pieejamību čigānu kopienai. Tas ir valsts pienākums arī bez kādām sevišķi izceltām kampaņām.

Problēma tā, ka sabiedrības šķelšanā, cik noprotams, tiek ieguldīti krietni iespaidīgāki līdzekļi, nekā Latvijas valdība spēj atlicināt sabiedrības saliedēšanai. Par minēto summu lielumu mums nav precīzas nojausmas. Vien darīts zināms, ka tādas pastāv, no kuras debess puses ienāk un aptuveni kādās kampaņās to izmanto. Nosaukti arī daži konkrēti adresāti un pasākumi, kuros ir ieguldīts. Skaidrs, ka Latvijas tīri finansiālās iespējas pilsoņu kopuma iekšējās vienotības sekmēšanai vienmēr atpaliks no ārējo “investīciju” apjoma, kas veltīts tās graušanai. Bet varbūt arī šajā gadījumā, kā mēdz teikt, nauda nav galvenais. Iespējams, sabiedrību, ko grib saliedēt, vajadzētu plašāk informēt, lai būtu zināms ne tikai tas, cik valdība piešķir “saliedēšanas veicināšanai”, bet arī lielāks priekšstats par dažādu veidu pienesumiem, kas minēto procesu neveicina.

 

Rodas iespaids, ka varasiestādes savā atklātībā paliek pusceļā, kas ne vienmēr ir attaisnojami. Lielāka atklātība Latvijai un Baltijas valstīm kopumā varētu kļūt par vienu no (arī šajā jomā iederīgas) “gudrās aizsardzības” principiem.

 

Katrā ziņā vairāk skaidrības par politikā apgrozīto naudu netraucētu. Domājams, ka šī saliedējamā sabiedrība ir tiesīga zināt, piemēram, ar t. s. valodu referenduma un tamlīdzīgiem pasākumiem saistītās aizkulises. Pietiktu ar sponsoru nosaukšanu. Nemaz nevajadzētu iedvesmoties no Putina Krievijas, kur politikā iesaistītās un ārzemju finanšu atbalstu saņemošās organizācijas turpmāk speciāli reģistrēs kā “ārvalstu aģentus”. Un, ja Krievijas Valsts dome tādā garā turpinās, tad šādu statusu parlamenta rudens sesijā iegūs arī attiecīgie plašsaziņas līdzekļi. Jo, kā izteicies kāds varas partijas “Vienotā Krievija” pārstāvis, “daudzi mediji saņem finanšu palīdzību no ārzemēm un ir ārvalstu rupors”.

Saprotams, būtu diezgan amizanti, ja Latvijā labi zināmam telekanālam uzliktu par pienākumu brīdināt skatītājus: “Raidījumus sāk tādas un tādas ārvalsts rupors.” Taču demokrātijā šāda šķirošana nonāktu pretrunā ar principu “viens likums, viena taisnība visiem”. Bet varbūt arī pie mums ir apsverams jautājums, cik efektīvi darbojas atsevišķi likumi un īpaši to piemērošana. Tai skaitā Krimināllikuma pants, kas paredz sodus par nozieguma pret cilvēci publisku slavināšanu vai attaisnošanu. Līdzīgi tiesību akti pastāv vairākās Eiropas valstīs, un, piemēram, Francijā par šādu noziegumu apoloģiju var piespriest brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem un/vai naudas sodu 45 tūkstošu eiro apmērā. (Tas gan tālu atpaliek no nupat Krievijā ieviestajiem un arī gluži politiskos nolūkos izmantojamiem naudassodiem, teiksim, par neslavas celšanu.) Tiesu prakses filozofija ir, kad vien iespējams, tieši sist pa kabatu. Mazliet ciniski izsakoties – lai tik maksā ragā. Latvijā to varētu attiecināt uz personām, kuras mūs grib radināt pie “viedokļa”, ka masu deportācijas bija Staļina humānisma izpausme, un tamlīdzīgiem “viedokļiem” par totalitāro represiju “lietderību”. Jo galu galā visam ir sava cena.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+