Nauda tūrisma dažādošanai 0
Liela daļa uzņēmēju, kas līdz šim saņēmuši Eiropas Savienības Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstības (ELFLA) un Lauku attīstības programmas finansējumu tūrisma aktivitāšu veicināšanai, ir asociācijas “Lauku ceļotājs” biedri.
“Šī nauda viņiem noteikti ir ļoti svarīga,” saka asociācijas prezidente Asnāte Ziemele. Ļoti būtiski, ka aptuveni puse atbal-stam paredzēto līdzekļu paredzēti novirzīšanai tādiem ar lauku tūrismu saistītiem mērķiem, kas nav īsti komerciāli – piemēram, tūrisma taku iekārtošanai un uzturēšanai, tātad vides skaistumam un daudzveidības radīšanai.
– Varam teikt, ka šis finansējums veicina lauku vides sakārtošanu?
Asnāte Ziemele: – Drīzāk var sacīt, ka tas atbalsta lauku tūrisma uzņēmējdarbības dažādošanu. Kad ienāca pirmie ES līdzekļi, cilvēki neapzinājās, uz ko parakstās. Bankas arī deva milzu kredītus, kādus ar lauku tūrismu nemaz nebija iespējams atpelnīt. Pilnīgi nepamatoti tika celtas lielas ēkas, kuru īpašniekiem tagad klājas diezgan grūti, jo Latvija taču nekad nekļūs par masu tūrisma zemi, un paldies Dievam.
Cilvēki, kas līdz tam bija sēdējuši birojos, pēkšņi izlēma: “Ieguldīsim lauku tūrismā un tad nu gan tiksim bagāti!” Tā nenotiek. Tādēļ vēlāk nolēmām, ka finansējuma pretendentiem jau jābūt ar uzņēmējdarbības pieredzi laukos. Ir jāsaprot, kas pie tevis brauks un kur gribi uzsākt uzņēmējdarbību.
Nevar uzcelt viesu namu šosejas malā, nosaukt to par “klusu vietu” un cerēt, ka pie tevis brauks ģimenes ar bērniem. Lauku tūrisma bizness ir mazs, bieži vien tikai papildinājums kaut kam citam, jau esošam.
– Vai ar tūrismu cenšas nodarboties arī lielie lauksaimnieki?
– Nē, lielie lauksaimnieki, hektāru simtu īpašnieki ar lauku tūrismu daudz nenodarbojas. Nodarbojas bioloģiskās, lauku labumu saimniecības, kas tendētas uz apmeklētājiem. Viņi “pazīst drēbi”. Cilvēki pie viņiem brauc iepazīties ar bioloģisko saimniekošanu, lasīt zemenes, iegādāties, piemēram, kazkopības produkciju.
– Vai Latvijas lauku tūrisms varētu pastāvēt arī bez īpašām atbalsta programmām?
– Līdz 2000. gadam, kad sākām saņemt SAPARD naudu, lauku tūrisms kaut kā jau kūņojās.
Piedāvājums bija pieticīgs, cik nu ar savām padomju laika mēbelēm varējām atļauties. Kad parādījās ES fondu līdzekļi, tas cēla kvalitāti nesalīdzināmi augstāk. Bez ES naudas mēs nebūtu sasnieguši “veco” Eiropas valstu līmeni. Tagad varu teikt, ka esam to sasnieguši.
Latvijas lauku tūrisma piedāvājuma līmenis ir ļoti labs, ar ļoti samērīgu cenas un kvalitātes attiecību. Tātad mana atbilde ir: “Nē, nevarētu.” Īpaši tas attiecas uz lietām, kas nav tieša komercija, – uz skaistu gultasveļu, skaistām mēbelēm, uz veloceliņiem, par kuriem neņem papildu samaksu, uz skaistu rožudobi un peldvietu, takām, bērnu rotaļu laukumiem, divriteņu un slēpju nomām vai tādu kolosālu lietu kā braukšana haskiju suņu pajūgos. Pašiem tādām lietām naudas nekad pilnībā nepietiktu, un apkārtne visvairāk labiekārtota pēdējos gados.
Tāpat muižu atjaunošana. Kad tagad pabrauc garām Skrundas muižai, sirds gavilē, cik skaisti! Bet pirms dažiem gadiem tur bija grausts. Tas pats ar Vecgulbenes muižu vai Kārļa muižu. Tur ir pievienotā vērtība, jo muižas nozīmē sakoptu lauku stūrīti. Man bieži jautā, kādu iekšzemes kopprodukta daļu dod lauku tūrisms, bet uz to ārkārtīgi grūti atbildēt, jo lauku tūrisma objekti sev apkārt rada arī atmosfēru. Ja vieta sakopta, savu apkaimi sāk sakopt arī kaimiņi, pagasts rūpējas par ceļiem, uzliek informācijas zīmes, vietējais veikals gādā lielāku piedāvājumu. Nodokļos naudas summa nebūs liela, bet plašākā nozīmē lauku tūrisma pievienotā vērtība ir milzīga, no tā iegūst viss reģions.
Nenotiek tā, ka ir tikai tūristu mītne ar piecām gultasvietām un viss. Lauku tūrisms var pastāvēt tikai lauku vidē ar iedzīvotājiem. Tāpēc svarīgs ir tuvīnais amatnieks, svarīga ir kafejnīca, bioloģiskā saimniecība un pat lielais lauksaimnieks mums ir svarīgs, jo viņš uztur druvas un mežus, kas tāpat veido vidi. “Lauku ceļotājs” vienmēr ir centies veicināt sadarbību starp lauku uzņēmējiem.
