Nauda un barikādes 8
“LA” turpina saņemt lasītāju vēstules par to, vai barikāžu dalībniekiem piešķiramas priekšrocības kā pateicība par līdzdalību valsts nosargāšanā. Publicējam divus pretējus viedokļus.
Kurš grib šķelt?
Bet kurš tad īsti grib šķelt tautu?
Vai tas ir Ražuka kungs, kurš mierīgi un nosvērti izskaidro savu pozīciju, vai tie ir neapmierinātie, kuri saskata tautas šķelšanas iespēju, ja barikāžu dalībniekiem samazinās pensijas neapliekamo minimumu? Kaut kā dīvaini izskatās, ka neapmierinātie nevis cenšas panākt, lai atvieglojumus saņemtu vairāk cilvēku, bet gan paziņo, ka taisnīgi šo jautājumu nav iespējams izlemt un tādēļ atvieglojumus nevajag nevienam (nu, labi, lai tiek ievainotajiem). Vai tā nebūtu pārprasta vienlīdzība? Vai drīzāk tauta jau nav sašķelta tāpēc, ka ir cilvēki ar deputātu algām un ir ļaudis ar pensiju 300 eiro apmērā (un mazāk)? Vai sašķeltību neveicina tas, ka vieni var braukt atpūsties uz Kanāriju salām, kamēr citi katru dienu kopj savu zemīti un lopiņus? Totālu vienlīdzību panākt diezin vai ir iespējams. Tādēļ labāk beigsim šo rīdīšanas kampaņu un ļausim Saeimai mierīgā garā izlemt par atvieglojumu iespējām. Var būt, ka bijušie barikāžu dalībnieki nākamajās vēlēšanās to atcerēsies.
Juris Lezdiņš Rīgā
Svēts pienākums
Es kā barikāžu dalībnieks protestēju pret R. Ražuka idejām. Manuprāt, tie, kuri gāja uz barikādēm ar nolūku nopelnīt, nav īsti valsts aizstāvji. Par sildīšanos pie ugunskura par tām dienām visiem samaksāja darbavietas. Es un mani līdzbiedri braucām tādēļ, ka toreiz prese, radio un televīzija aicināja tos, kuri jūt patriotismu, atbildību pret savu valsti, lai dodas uz Rīgu, uz barikādēm. Un tur mēs šo pienākumu izpildījām. Jo katram godīgam pilsonim ir svēts pienākums aizstāvēt savu valsti, savu tēvzemi, un ne par maksu. Nebūsim tādi, kas visu dara par naudu!
(Citādi ir ar kritušo tuviniekiem un cietušajiem, par atbalstu viņiem lai spriež valdība.)
B. Borisovs Jelgavā