Pasaulē
Eiropa

Uldis Šmits: Nauda un griba2

Foto: AFP/LETA

Ziemeļatlantijas līguma organizācijas jeb NATO septiņdesmitās gadskārtas pasākumu ietvaros alianses dalībvalstu ārlietu ministri un citas augstas amatpersonas pulcējās Vašingtonā, kur notika svinīgas runas un tikšanās. Arī uzskatu sadursmes, kas ar dažādu paziņojumu un “tvītu” starpniecību sākās vēl pirms ministru ierašanās.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs jau priekšlaikus atzina pastāvošās domstarpības “par tādām tēmām kā tirdzniecība, enerģētika, klimata sasilšana, Irānas kodolprogramma”. Bet 3. aprīlī, uzrunādams Kongresu, atgādināja: “Pagātnē esam pratuši pārvarēt nesaskaņas, un mums jāspēj tās pārvarēt arī nākotnē.”

Jo būtībā pats galvenais alianses balsts ir vienotība. Dienu iepriekš Stoltenbergs bija ticies ar Donaldu Trampu, kurš pavēstīja, ka NATO kļuvusi daudz spēcīgāka, kopš viņš ir prezidents, proti, eiropieši sākuši atvēlēt aizsardzībai vairāk naudas, kaut joprojām nepietiekami, it īpaši Vācija.

Šoreiz skarbākos pārmetumus izteica nevis Tramps, bet ASV viceprezidents Maiks Penss. Pirmkārt, Ankarai par vēlmi iepirkt pretgaisa aizsardzības sistēmas no Krievijas un, otrkārt, Berlīnei gāzes vada “Nord Stream 2” un, protams, militārā budžeta sakarā. Vācijas ārlietu ministrs par atbildi gan sacīja, ka valsts turēs agrāk doto solījumu, lai 2024. gadā militārie izdevumi būtu 1,5% no iekšzemes kopprodukta (tātad tomēr nesasniegs divus procentus), un ka vācieši daudz iegulda visā ar drošību saistītajā pasākumu spektrā, un galu galā NATO “pirmām kārtām ir vērtību alianse”. Ar to domājot demokrātiskās vērtības.

Iespējams, tagadējā situācija Eiropā kaut kādā ziņā līdzinās pērnā gadsimta 70. gadiem, kad PSRS sāka izvietot Rietumeiropas pievārtē raķetes, tāpēc NATO spēra atbildes soļus, un spriedze saglabājās, līdz Mihails Gorbačovs un Ronalds Reigans 1987. gadā parakstīja divpusēju Līgumu par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju – to pašu INFT, ko Vašingtona un Maskava nu vairs neuzskata par saistošu (Tramps paziņoja, ka sāk izstāšanās procedūru no līguma, kuru Krievija pārkāpj jau krietni ilgi).

Arī 70. gadu beigās Rietumeiropā daudzi iebilda pret bruņošanos un, piemēram, franču lielais bizness cerēja uz izdevīgām Krievijas naftas un gāzes piegādēm. Kā mazliet vēlāk ironiski sacīja Fransuā Miterāns, kurš atbalstīja nepieciešamību spert pretsoļus, “raķetes ir Austrumos, bet pacifisti Rietumos”.

Spārnotā frāze zināmā mērā pielāgojama arī mūsdienām. Vienīgā atšķirība, ka izvietot amerikāņu raķetes Eiropā neviens negrasās, jo, Stoltenberga vārdiem, “mēs negribam jaunu bruņošanās sacensību, mēs negribam jaunu auksto karu”. Kaut arī pilnā sparā jau rit gan viens, gan otrs, ko vēl papildina kiberuzbrukumi un citas moderno tehnoloģiju un politiskās korupcijas laikmeta izdarības.

Eiropas valstu militārie izdevumi, kopā ņemot, ir tikpat lieli, cik Ķīnai, apgalvo eiropiešu amatpersonas. Bet jautājumi rodas par efektivitāti un par to, kur konkrēti nauda tiek ieguldīta. Eiropas Savienību NATO pārstāv 22 valstis no 29, kas drīz noapaļosies uz trīsdesmit, kad aliansei pēc jau parakstītā pievienošanas protokola ratifikācijas piebiedrosies Ziemeļmaķedonija.

Simboliski, ka šajā valstī (tolaik ar pagaidu nosaukumu Bijusī Dienvidslāvijas republika Maķedonija) 2003. gadā notika pirmā operācija (“Concordia”), pamatojoties uz ES un NATO sadarbības līgumu, kas paredz ES pieeju NATO militārajam aprīkojumam krīžu novēršanas gadījumos. Šodien sadarbība būtu vajadzīga visplašākajā mērogā, bet varbūt visvairāk kopīgā austrumu flanga aizsardzības spēju līmeņa paaugstināšanai.

Nesen tika ziņots, ka Polija un Lietuva veido kopīgu armijas brigādi, lai pastiprinātu Suvalku koridora aizsardzību – tas saista Lietuvu un tātad arī Latviju un Igauniju ar pārējo NATO sauszemes teritoriju – un aicina iesaistīties arī citas valstis. Par Polijas un Suvalku koridora nozīmību stāstīts arī Vašingtonā esošā Stratēģiskā un budžeta novērtējuma centra jeb CSBA analītiķu pētījumā, ko izdevums “The National Interest” nesen īsi izklāstījis zem daiļrunīga lietas būtību atklājoša virsraksta “Gribat atturēt Krieviju no iebrukuma Baltijas valstīs? Padariet Poliju par militāru spēkstaciju”.

Saistītie raksti

Tāpēc ir svarīgs NATO lēmums piešķirt 260 miljonu eiro infrastruktūras objektu izbūvei Polijā. Taču Varšava vēlas vēl izvērstāku un pastāvīgu ASV bruņoto spēku klātbūtni un būtu gatava ieguldīt militāras bāzes izveidē divus miljardus dolāru.

Baltijas valstīm tik daudz līdzekļu nav. Toties ir iespēja līdzdarboties alianses politikas veidošanā. Un augstās amatpersonas allaž var atrast veidu, kā atbalstīt savus karavīrus. Skat, Igaunijas prezidente atzīmēja 15. jubileju, kopš valsts uzņemta NATO, piedalīdamās Aizsardzības spēku rīkotajā trīsdesmit kilometru forsētajā pārgājienā ar piecpadsmit kilogramu uzkabi plecos. Varbūt tam bija lielāka nozīme nekā runām.

LA.lv