Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
2. oktobris, 2012
Drukāt

Nauda un propaganda – no padomju telpas

Foto - LETAFoto - LETA

Šī ir viena no politiski skandalozajām lietām, par kuru tika apgalvots, ka tā uz Latviju nekādi neattiecas. Lai gan t. s. Magņitska lieta atbalsojās pat ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas diskusijās un Eiroparlaments oktobra plenārsēdē atkārtoti apspriedīs iespējamās sankcijas pret advokāta Magņitska novākšanā iesaistītajām Krievijas amatpersonām. 


 

Īsam atgādinājumam. Savulaik Krievijā lielākā starptautiskā investīciju fonda “Hermitage Capital Management” vadītājs Bils Brouders 2005. gada nogalē kļūst par nevēlamu personu šajā valstī (viņš bija pasācis kritizēt Putina varu), un 2007. gadā kratīšanā tiek atsavināti fonda dokumenti, kurus varas pārstāvji izmantojuši vērienīgām finanšu mahinācijām. Fonda vadības pilnvarotais advokāts Magņitskis tās atklāj, taču pieķertās augstās amatpersonas gādā par viņa paša apsūdzēšanu un arestu. Slimais, bez medicīniskas aprūpes atstātais un, kā secināts, arī spīdzinātais Magņitskis nomira Butirku cietumā 2009. gadā. Iespējams, aina nav gluži melnbalta, taču jebkurā gadījumā neviens uz objektīvu izmeklēšanu necer.

Latvija, cik noprotams, labprāt turētos no šī skandāla atstatus, kaut arī tas paver ieskatu kaimiņzemes “uzņēmējdarbības vidē”, kurai ir saites ar mūsējo “vidi”.

 

Bet nesen nāca klajā, ka “Hermitage Capital” nodevis mūsu tiesībsargājošajām iestādēm informāciju par minētajās finanšu mahinācijās iegūtās naudas atmazgāšanu caur sešām bijušās padomju telpas naudas apkalšanā roku iesitušām Latvijas bankām.

 

Varbūt citā Eiropas valstī tāda ziņa izraisītu lielu troksni, jo tā nav tik vienkārši atgaiņājama ar kapitālismā pieņemtu principu, ka nauda nesmird. Un īpaši Latvijas apstākļos šāda informācija būtu uzlūkojama arī valsts drošības griezumā. Ko varbūt varētu atļauties nedarīt Šveice, ar kuru Latvija Rietumu presē jau ir tikusi salīdzināta lielā nerezidentu noguldījumu īpatsvara dēļ. Turklāt Latvijā atšķirībā no Šveices ienāk arī ļoti specifiskas – politiska rakstura – investīcijas.

Nupat britu mediju regulators “Ofcom”, kā zināms, brīdināja Apvienotajā Karalistē reģistrētos, bet Latvijā raidošos “Baltijas mediju alianses” divus telekanālus “RENTV Baltic” un “Mir Baltic” par licences nosacījumu pārkāpumu, respektīvi, politiskās reklāmas raidīšanu. Tā mudināja parakstīties par valodu referendumu, lai nezaudētu “tiesības runāt savā dzimtajā valodā”. Savukārt koncerna “Baltijas mediju alianse” flagmanis “Pirmais Baltijas kanāls” ir reģistrēts Latvijā, tāpēc var politiski izpausties, kā vēlas. Būtībā šis koncerns dēvējams par Krievijas lielāko “ieguldījumu” Baltijas valstīs. Liekas, vienīgi Eiropā veidoto raidījumu kvotas izpildei īpašniekiem pietrūkst naudas, un jāšaubās, vai daudzi no šiem raidījumiem, piemēram, Krievijas politikai veltītās dokumentālās filmas – viena tāda reiz izraisīja horizontālā taimkoda bojājumu arī LTV – spētu PBK auditoriju sevišķi ielīksmot. Tā vietā labāk raidīt “pētnieciskās žurnālistikas raidījumus”, sacīsim, par “Pussy Riot”, ko koncerna preses sekretārs Edžus Vējiņš (“Latvijas reitingi”) reklamēja, uzdodams dziļdomīgus jautājumus: “Kam vispār tas ir izdevīgi?” un “Kas būs tālāk?”

 

Viņam varētu atbildēt ar vispārēju pieļāvumu, ka “tālāk” skrūvju piegriešana Krievijā turpināsies un Valsts dome, iespējams, nobalsos kārtējo attiecīgās ievirzes likumu, piemēram, par “ārvalstu aģenta” statusa piemērošanu medijiem, kuri tiek atbalstīti no ārzemēm.

 

Ja Latvija pārņemtu kaut desmito daļu no Krievijas attieksmes pret plašsaziņas līdzekļiem, īpaši pret televīziju, tad PBK droši vien nāktos pārcelties uz idejisko dzimteni.

Pēdējā laikā bijuši vēl citi vērojumi, ko varētu saukt par skatu uz mums no malas – biznesa ziņu aģentūras “Bloomberg” secinājumi par apšaubāmas izcelsmes Austrumu naudas ieplūdumu vai, piemēram, institūta “Jamestown Foundation” analītiķu apcerējums par Kremļa pasūtītajiem pētījumiem, kā Krievijas interesēs izmantot Latvijas ekonomiskos grupējumus un “tautiešu” tīklojumus. Ja Latvijas taktika ir bijusi gaidīt, līdz par šīm problēmām sāk runāt citi, lai pēc tam kaut ko darītu, tad tāds brīdis varbūt beidzot pienācis…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+